- Kā tavs dēmons, Baltamoss sacīja, es tev tulkošu. Esmu mācījies daudzas cilvēku valodas, es noteikti varu saprast to, ko runā šajā zemē.
Vils gāja tālāk. Gājiens bija apnicīgs un vienmuļš, bet zēns vismaz kustējās, un ik solis viņu veda tuvāk Lirai.
Ciemats bija nolaista vieta: koka māju kopa ar ziemeļbriežu aplokiem un suņiem, kas rēja, viņam tuvojoties. No tievajiem skursteņiem kūpēja dūmi, zemu noliekdamies pār skaidu jumtiem. Zeme bija smaga un kavēja iešanu; acīmredzot nesen te bija bijuši plūdi: māju sienas līdz pusdurvīm bija dubļainas, un salauztas koka sijas un vaļīgi nokarājušās rievota skārda plāksnes norādīja, no kurienes aizmēzti šķūnīši, verandas un saimniecības ēkas.
Taču ta nebija šis vietas neparastākā iezīme. Sākumā Vils nodomāja, ka ir zaudējis līdzsvaru; viņš vienu vai divas reizes pat paklupa, jo ēkas par diviem trim grādiem bija nosvērušās visas uz vienu pusi. Mazas bazniciņas kupols bija stipri ieplaisājis. Vai te bijusi zemestrīce?
Suņi nevaldāmā niknumā histēriski rēja, bet neuzdrīkstējās nakt tuvāk. Baltamoss, tēlodams dēmonu, bija pieņēmis liela, sniegbalta suņa veidolu ar melnam acīm, biezu vilnu un gredzenā stipri sagrieztu asti un tik mežonīgi rūca, ka īstie suņi turējās pa gabalu. Tie bija izkāmējuši un kašķaini, un tie daži ziemeļbrieži, kurus viņš redzēja, bija kraupaini un apatiski.
Apstājies mazā ciematiņa centrā, Vils skatījās apkārt, prātodams, kurp iet, un, viņam tā stāvot, priekšā parādījās divi vai trīs vīri un stāvēja, cieši viņā vērdamies. Tie bija pirmie cilvēki, ko zēns vispār Liras pasaulē bija redzējis. Mugura vīriešiem bija smagi filca mēteļi, dubļaini zābaki, kažokādas cepures, un viņi neizskatījās draudzīgi.
Baltais suns kļuva par zvirbuli un uzlidoja uz Vila pleca. Par to neviens nepamirkšķināja ne aci Vils redzēja, ka visiem vīriem bija dēmoni, lielākoties suņi, un tas šajā pasaulē bija parasts. Baltamoss uz pleca čukstēja:
- Turpini iet! Neskaties viņiem acīs! Turi galvu nolaistu! Tas nozīmē goddevību.
Vils gāja tālāk. Zēns prata neizraisīt aizdomas tas bija viņa lielākais talants. Kad Vils bija ticis līdz vīriem, tie jau par viņu bija zaudējuši interesi. Bet tad atvērās ceļmalas vislielākās mājas durvis, un kāda balss kaut ko skaļi uzsauca.
Baltamoss klusām sacīja: Priesteris. Tev jābūt pret viņu pieklājīgām. Pagriezies un paklanies!
Vils paklausīja. Priesteris bija milzu auguma vīrietis ar sirmu bārdu, melna sutanā, uz pleca viņam tupēja dēmons vārnas veidolā. Priestera nemierīgais skatiens pārslīdēja Vila sejai un augumam, visu ielāgojot. Viņš māja ar roku.
Vils piegāja pie durvīm un vēlreiz palocījās.
Priesteris kaut ko teica, un Baltamoss nomurmināja:
- Viņš jautā, no kurienes tu nāc. Saki, ko vēlies.
- Es runāju angliski, Vils lēni un skaidri sacīja. Nevienu citu valodu neprotu.
- Ak angliski! priesteris tajā pašā valodā līksmi iesaucās. Dārgo jaunekli! Laipni lūdzam mūsu ciematā, mūsu mazajā, vairs neperpendikulārajā Holodnoje! Kā jūs sauc, un kurp dodaties?
- Mani sauc Vils, un es dodos uz dienvidiem. Esmu pazaudējis savu ģimeni un mēģinu to atkal atrast.
- Tad jums jāienāk kaut ko iekost, priesteris aicināja un, aplicis smagu roku Vila pleciem, virzīja viņu iekšā pa durvīm.
Vīrieša dēmons-vārna izrādīja dzīvu interesi par Baltamosu, bet eņģelis pielāgojās situācijai viņš kļuva par peli un aizlīda aiz Vila krekla, itin kā kautrētos.
Priesteris ieveda Viļu viesistabā, pilnā ar tabakas dūmiem, kur malā uz galda klusi kūpēja čuguna patvāris.
- Kā jūs sauca? priesteris pārvaicāja. Pasakiet vēlreiz!
- Vils Perijs. Bet es nezinu, kā sauc jūs.
- Otjec Semjons, priesteris sacīja un glaudīja Vila roku, vedinādams uz krēslu. Otjec nozīmē tēvs. Esmu Svētā Gara baznīcas priesteris. Mans vārds ir Semjons, un mana tēva vārds bija Boriss, tātad esmu Semjons Borisovičs. Kāds ir jūsu tēva vārds?
- Džons Perijs.
- Džons ir Ivans. Tātad jūs esat Vils Ivanovičs, un es esmu tēvs Semjons Borisovičs. No kurienes esat ieradies, Vil Ivanovič, un uz kurieni dodaties?
- Esmu nomaldījies, Vils paskaidroja. Kopā ar savu ģimeni ceļoju uz dienvidiem. Mans tēvs ir kareivis, bet viņš pēta Arktiku; kaut kas atgadījās, un mēs izšķīrāmies. Tāpēc es ceļoju uz dienvidiem, jo zinu, ka tālāk mēs grasījāmies doties uz turieni.
Priesteris iepleta rokas un vaicāja: Kareivis? Pētnieks no Anglijas? Jau gadsimtiem neviena tik interesanta personība nav minuši Holodnoje dubļainos ceļus, taču kā mēs šajā apvērsumu laikā varam zināt, ka rīt jūsu tēvs neparādīsies? Jūs pats esat gaidīts viesis, Vil Ivanovič. Jums jāpārnakšņo manā mājā, un mēs aprunāsimies un kopā paēdīsim. Lidija Aleksandrovna! viņš pasauca.
Klusi ienāca paveca sieviete. Priesteris viņai kaut ko krieviski pateica, sieviņa palocīja galvu, paņēma glāzi, piepildīja to ar karstu tēju no patvāra un padeva Vilam kopā ar mazu apakštasīti ar džemu un sudraba karoti.
- Paldies, Vils pateicās.
- Ievārījums domāts tējas saldināšanai, priesteris paskaidroja. Lidija Aleksandrovna to vāra no mellenēm.
Tēja iznāca salkana un rūgtena, bet Vils to tomēr malkoja. Priesteris neatlaidīgi liecās uz priekšu, cieši skatījās Viļā, raudzīja, vai viņam nav nosalušas rokas, un glāstīja zēna celi. Lai novērstu viņa uzmanību, Vils apjautājās, kāpēc ciematā ir slīpas ēkas.
- Šeit bija zemestrīce, priesteris stāstīja. Tas viss pareģots Svētā Jāņa atklāsmes grāmatā. Upes tek atpakaļ… Lielā upe netālu no šīs vietas plūda uz ziemeļiem, uz Arktikas okeānu. Visu ceļu no Centrālās Āzijas kalniem tā tūkstošiem gadu plūda uz ziemeļiem, jau kopš tā laika, kad Dievs Visvarenais Tēvs radīja zemi. Bet, kad zeme nodrebēja un uznāca migla un plūdi, viss mainījās, un lielā upe kādu nedēļu vai ilgāk tecēja uz dienvidiem, bet tad atkal pagriezās un plūda uz ziemeļiem. Pasaule ir sagriezta ačgārni. Kur bijāt jūs, kad notika zemestrīce?
- Tālu prom no šejienes, Vils atteica. Es nezināju, kas noticis. Kad migla izklīda, es biju pazaudējis savu ģimeni, un nu nezinu, kur atrodos. Jūs man pateicāt šīs vietas nosaukumu, bet kur tā atrodas? Kur mēs esam?
- Padodiet man lielo grāmatu no apakšējā plaukta, Semjons Borisovičs sacīja. Es paradīšu.
Priesteris pievilka pie galda krēslu un, pirms pāršķirt lielajam atlasam lapas, aplaizīja pirkstus.
- Šeit, viņš ar netīru nagu rādīja uz vietu centrālajā Sibīrijā, no Urāliem tālu uz austrumiem. Ka priesteris bija stāstījis, tuvīnā upe tecēja no Tibetas kalnu ziemeļdaļas uz Arktiku. Vils vērīgi skatījas uz Himalajiem, bet nevarēja ieraudzīt neko līdzīgu kartei, ko bija uzskicējis Baručs.
Semjons Borisovičs runāja un runāja, uzstājīgi un sīki iztaujādams Viļu par viņa dzīvi, ģimeni un mājām, un Vils viņam atbildēja pilnā mērā kā rutinēts divkosis. Drīz saimniece ienesa biešu zupu un rupjmaizi, un, kad priesteris bija noskaitījis garu pateicības lūgsnu, viņi ēda.
- Nu, kā pavadīsim dienu, Vil Ivanovič? Semjons Borisovičs jautāja. Spēlēsim kārtis, vai arī jums labāk patiktu parunāties?
Viņš ielēja no patvāra glāzē vēl tēju, un Vils to šaubpilni paņēma.
- Es neprotu spēlēt kārtis, viņš teica, un ļoti vēlos doties tālāk un turpināt ceļojumu. Ja es, piemēram, dotos uz upi, vai, jūsuprāt, es varētu atrast kuģi vai tvaikoni, kas dodas uz dienvidiem?