Priestera milzīgā seja apmācās, un viņš ar vāru plaukstas kustību pārmeta krustu.
- Pilsētā ir jukas, viņš teica. Lidijai Aleksandrovnai ir māsa, un viņa atnākusi stāstīja, ka pa upi uz augšu laivā brauc lāči. Bruņoti lāči. Viņi nāk no Arktikas. Vai jūs, būdams ziemeļos, nemanījāt bruņotus lāčus?
Priesterim bija radušās aizdomas, un tik klusi, ka tikai Vils to varēja dzirdēt, Baltamoss pačukstēja: Esi piesardzīgs! Vils uzreiz saprata, kāpēc eņģelis tā saka: kad Semjons Borisovičs pieminēja lāčus, Vila sirds sāka dauzīties, jo par tiem viņam bija stāstījusi Lira. Viņam jācenšas apvaldīt savas jūtas.
Vils atbildēja: Mēs no Svalbāras braucām garu ceļu, un lāči bija aizņemti paši ar savām darīšanām.
- Jā, tā es biju dzirdējis, Vilam par atvieglojumu bilda priesteris. Bet nu tie pamet savu dzimteni un dodas uz dienvidiem. Lāčiem ir kuģis, un pilsētas ļaudis tiem neļaus papildināt kurināmā krājumus. Viņi no lāčiem baidās. Tas arī ir saprotams — tie ir velna bērni. Viss, kas nāk no ziemeļiem, ir velnišķīgs. Tāpat kā raganas ļaunuma meitas! Baznīcai vajadzēja viņas visas nobendēt jau pirms daudziem gadiem. Raganas ar tām neko citu nevar iesākt, Vil Ivanovič, vai dzirdat? Vai zināt, ko tās darīs, kad jūs sasniegsiet īsto vecumu? Tās centīsies jūs pavedināt. Tās izmantos visus maigos, rafinēti viltīgos paņēmienus, kādi ir to rīcībā: savu miesu, maigo ādu, liegās balsis, un paņems jūsu sēklu jūs saprotat, ko es ar to domāju, tās jūs izsūks un atstās tukšu! Tās paņems jūsu nākotni, jūsu bērnus, kuriem jādzimst, un jums neatstās neko. Raganas vajadzētu nobendēt, visas līdz pēdējai.
Pasniedzies līdz plauktam blakus savam krēslam, priesteris no tā paņēma pudeli un divas mazas glāzītes.
- Tagad gribu jums piedāvāt mazliet iedzert, Vil Ivanovič, viņš sacīja. Jūs esat jauns, tāpēc liešu jums ne pārāk daudz. Taču jūs augat, tāpēc jums jāiepazīst kas tāds kā, piemēram, vodkas garša. Lidija Aleksandrovna pērngad salasīja ogas, es pārtvaicēju liķieri, un iznākums ir šī pudele, vienīgā vieta, kur Otjec Semjons Borisovičs un Lidija Aleksandrovna guļ kopā!
Viņš iesmējās un atkorķēja pudeli, piepildīdams abas glāzītes līdz malām. Šādas runas Viļā izraisīja derdzīgu neomulību. Ko darīt? Ka atteikties, neizturoties nepieklājīgi?
- Otjec Semjon, viņš pieceldamies teica, jūs esat ļoti laipns, un es vēlētos, kaut varētu palikt ilgāk, lai nogaršotu jūsu dzērienu un paklausītos jūsos, jo tas, ko jūs stāstāt, ir ļoti interesanti. Taču saprotiet esmu nelaimīgs savas ģimenes dēļ un ļoti vēlos to atkal atrast, tāpēc domāju, ka man jādodas tālāk, lai kā es vēlētos šeit palikt.
Priesteris bārdas biezoknī pastiepa lūpas un sarauca pieri, bet tad paraustīja plecus, teikdams: Labi, ejiet, ja reiz jāiet! Bet, pirms aizejat, jums jāizdzer sava vodka. Palieciet kādu brīdi! Ņemiet to un norijiet vienā piegājienā lūk, tā!
Viņš atmeta glāzīti, uzreiz norīdams tās saturu, un, uzsvempis savu masīvo augumu no krēsla, nostājās ļoti tuvu Vilam. Priestera tuklajos, netīrajos pirkstos glāzīte šķita niecīga, taču tā bija līdz malām pilna ar tīru spirtu. Vils varēja saost dzēriena reibinoši aso smaku, iestāvējušos sviedrus un ēdiena traipus uz vīrieša sutanas, un viņam kļuva nelabi, vēl nedzērušam.
- Dzer, Vil Ivanovič! priesteris kliedza draudīgā sirsnībā.
Vils pacēla glāzi un nevilcinādamies vienā malkā norija ugunīgo, eļļaino dziru. Nu viņam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu nelabumu.
Nāca vēl viens smags pārbaudījums. Semjons Borisovičs salieca uz priekšu savu lielo augumu un saņēma Viļu aiz abiem pleciem.
- Manu zēn, viņš sacīja, tad aizvēra acis un sāka monotoni skaitīt lūgšanu vai psalmu. No priestera nāca spēcīgi tabakas, alkohola un sviedru izgarojumi, un viņš, pienācis gluži tuvu klāt un vēcinādams biezo bārdu augšup un lejup, aizskāra ar to Vila seju. Vils aizturēja elpu.
Priestera plaukstas pārvietojās aiz Vila pleciem, un tad Semjons Borisovičs, cieši viņu apkampis, bučoja zēnu uz vaigiem: uz labā, kreisā un atkal uz labā. Vils juta Baltamosa sīkos nadziņus iecērtamies sev plecā un mierīgi stāvēja. Galva zēnam reiba, vēderā bija nedroša sajūta, bet viņš nekustējās.
Beidzot tas bija cauri, un priesteris atkāpies pastūma viņu uz priekšu.
- Tad ej, viņš teica, ej uz dienvidiem, Vil Ivanovič. Ej!
Vils savāca savu apmetni un mugursomu un centās iet
taisni; viņš atstāja priestera māju un uzņēma ceļu laukā no ciemata.
Vils gāja divas stundas, juzdams, ka sliktā dūša pamazām norimst to nomainīja lēni pulsējošas galvassāpes. Kādā vietā Baltamoss viņu apturēja un uzlika savas aukstās plaukstas Vila kaklam un pierei. Tas sāpes drusku samazināja, bet Vils sev nosolījās vairs nekad nedzert vodku.
Vēlu pēcpusdienā ceļš, kļuvis platāks, izveda no niedrāja, un Vils sev priekšā ieraudzīja pilsētu, bet aiz tās tādu ūdens plašumu, ka tā varēja būt jūra.
Pat no attāluma Vils redzēja, ka pilsētā ir nemierīgi. Aiz jumtiem cēlās dūmu mutuļi, un pēc dažām sekundēm viņš izdzirdēja lielgabala dunoņu.
- Baltamos, viņš ierunājās, tev atkal jākļūst par dēmonu. Vienkārši turies manā tuvumā un skaties, vai nedraud briesmas.
Viņš soļoja uz mazās, noplukušās pilsētiņas nomali, kur ēkas bija sasvērušās vēl bīstamak nekā ciematā un kur plūdi bija atstājuši savas dubļainās pēdas uz sienām augstu virs Vila galvas. Pilsētas robežzona bija tukša, taču, ejot uz upes pusi, trokšņi, ko radīja klaigas, brēcieni un šauteņu sprakšķi, kļuva skaļāki.
Te vismaz bija cilvēki daži skatījās pa apakšējo stāvu logiem, citi satraukti pulcējās pie ēku stūriem, lūkodamies uz krasta līniju, kur pāri jumtiem pacēlās celtņu metāla pirksti, ceļamkrāni un lielu kuģu masti.
Sienas satricināja eksplozija, un tuvākajam logam izbira stikli. Cilvēki atkāpās, bet tad atkal parādījās, un dūmainajā gaisā pacēlās vairāk kliedzienu.
Aizgājis līdz ielas stūrim, Vils vēroja krasta līniju. Dūmiem un putekļiem nedaudz izklīstot, viņš ieraudzīja tālu no krasta vienu sarūsējušu kuģi, kas peldēja pret upes straumi, un kuģu piestātnē ļaužu pūli. Ar šautenēm vai pistolēm bruņotie cilvēki bija sastājušies ap paprāvu lielgabalu, kas, kamēr zēns vēroja, atkal nodimdināja. Šāviena uzliesmojums, grīļīgs atsitiens, un kuģim blakus uzšļācās varenas šļakatas.
Vils aizēnoja acis. Uz kuģa vidēja stāvi, bet viņš berzēja acis, jebšu zinaja, kas gaidāms, tie nebija cilvēki. Tās bija milzīgas metāla būtnes vai radījumi smagās bruņās. Uz kuģa priekšklāja piepeši uzziedēja ugunspuķe, un ļaudis bailēs skaļi kliedza. Uguns strauji cēlās gaisā, pacēlās aizvien augstāk un nāca tuvāk, birdinādama dzirksteles un dūmus, un tad, spēcīgi uzliesmodama, nokrita blakus lielgabalam. Cilvēki kliegdami izklīda, daži metās liesmās pie ūdens malas un nira, straume tos aiznesa, un viņi pazuda skatienam.
Ieraudzījis sev tuvumā vīrieti, kas izskatījās pēc skolotāja, Vils vaicāja:
- Vai jūs runājat angliski?
- Jā gan, nudien…
- Kas notiek?
- Lāči viņi uzbrūk, un mēs cenšamies ar tiem cīnīties, taču ir grūti, mums ir tikai viens lielgabals un…
Ugunsmetējs uz kuģa izsvieda vēl vienu liesmojošu piķa mucu, un šoreiz tā nokrita vēl tuvāk lielgabalam. Trīs lielas eksplozijas gandrīz tūlīt pēc tam parādīja, ka muca ir trāpījusi munīcijai, un šāvēji atlēca nost, ļaudami tai piezemēties.
- Ak, vīrietis zūdijās, — tas nav lāgā, viņi nevar šaut…
Kuģa komandieris atjēdzies virzīja kuģi uz krastu. Daudzi bailēs un izmisumā kliedza, it sevišķi, kad otra milzīga liesmu bumba nokrita uz priekšklāja; daži, kuriem bija šautenes, vienu vai divas reizes izšāvuši, laidās mukt, bet šoreiz lāči uguni neizsvieda, un drīz, dzinējam smagi pūloties, lai noturētos pret straumi, kuģis pagriezās ar bortu pret piestātni.