Выбрать главу

Divi jūrnieki (cilvēki, ne lāči) nolēca lejā, mezdami ap pāļiem tauvas, un pilsētnieki sarīkoja pamatīgu svilpša­nu un dusmās kliedza uz šiem cilvēku kārtas nodevējiem. Jūrnieki par to nelikās ne zinis un aizskrēja nolaist kuģa kāpnes.

Kad viņi pagriezās, lai atgrieztos uz klāja, netālu no Vila kāds izšāva, un viens no jūrniekiem nokrita. Nokri­tušā jūrnieka dēmons-kaija izgaisa kā nopūsta sveces liesma.

Lāču reakcija bija trakas dusmas. Liesmu metējs neka­vējoties tika no jauna aizdedzināts un pagriezts atpakaļ pret krastu, un augšup uzšāvās liesmu masa, kaskādveidā metot pār namu jumtiem simtiem degošu šļakatu. Trapa augšgalā parādījās lācis, lielāks par visiem pārējiem, dzelzī kaltas varenības rēgs, pret viņu krītošās lodes bezjēdzīgi spindzeja, šķindēja un būkšķēja, nespējīgas masīvajās bruņās iesist ne visniecīgāko iedobumu.

Vils jautāja vīrietim sev blakus: Kāpēc viņi uzbrūk pilsētai?

-   Viņi grib kurināmo. Taču mēs neslēdzam darījumus ar lāčiem. Tagad lāči atstāj savu karalisti un kuģo aug­šup pa upi. Kas to lai zina, ko viņi grib darīt? Tāpēc mums viņi jāapkaro. Pirāti, laupītāji…

Lielais lācis bija nokāpis pa trapu, un aiz viņa pulcējās vairāki citi tik smagi, ka kuģis sasvērās. Vils ieraudzīja, ka kuģu piestātnē vīri ir atgriezušies pie lielgabala un ielādē stobra resgalī šāviņu.

Vilam iešāvās prātā kāda doma, un viņš skrēja uz molu, tieši brīvajā telpā caur šāvējiem un lāci.

-   Rimstieties! viņš sauca. Beidziet cīnīties! Ļaujiet man ar lāci parunāt!

Pēkšņi iestājās klusums visi sastinga, pārsteigti par šo ārprātīgo vēlmi. Pats lācis, kas bija saņēmis spēkus, lai uzbruktu lielgabalniekiem, palika stāvam, kur bijis, bet katra viņa ķermeņa līnija niknumā drebēja. Milzīgie nagi iecirtās zemē, un melnās acis zem dzelzs bruņucepures kvēloja.

-    Kas tu esi? Ko gribi? viņš angliski ierēcās, jo Vils bija runājis šajā valodā.

Vērojošie ļaudis apjukuši skatījās cits citā, un tie, kas sacīto saprata, tulkoja to pārējiem.

-   Es cīnīšos ar tevi divkaujā, Vils kliedza, un, ja tu padosies, cīniņš beigsies.

Lācis nekustējās. Runājot par cilvēkiem tiklīdz viņi bija sapratuši, ko Vils saka, tie zobgalīgi klaigāja, ņirgājās un smējās. Bet necik ilgi, jo, pagriezies ar seju pret pūli, Vils stāvēja aukstasinīgs, savaldīgs un pilnīgi mierīgs, līdz smiekli aprima. Viņš juta, ka Baltamoss-strazds uz viņa pleca dreb.

Kad cilvēki apklusa, Vils sauca: Ja es piespiedīšu lāci padoties, jums jāpiekrīt pārdot viņiem kurināmo. Tad viņi dosies pa upi tālāk un liks jūs mierā. Jums jāpiekrīt. Ja nepiekritīsiet, lāči jūs visus iznīcinās.

Zēns zināja, ka milzīgais lācis ir tikai dažus jardus aiz muguras, bet nepagriezās; viņš vēroja pilsētniekus saru­nājamies, žestikulējam un strīdamies, un pēc minūtes kāda balss uzsauca: Zēn! Panāc, lai lācis piekrīt!

Vils pagriezās atpakaļ. Viņš ar pūlēm norija siekalas, dziļi ievilka elpu un uzsauca:

-   Lāci! Tev jāpiekrīt. Ja tu man piekāpsies, kauja beig­sies un tu varēsi nopirkt kurināmo un mierīgi doties augšup pa upi.

-    Neiespējami, lācis norūca. Ar tevi cīnīties būtu apkaunojums. Tu esi tik kusls kā austere bez čaulas. Es nevaru ar tevi cīnīties.

-    Piekritu, Vils sacīja, tagad visu uzmanību veltī­dams milzīgajai, mežonīgajai būtnei savā priekšā. Tā nebūt nav godīga sacensība. Tev ir visas šīs bruņas, bet man nav nekā. Ar vienu ķepas vēzienu tu vari man noraut galvu. Tad padari cīņu godīgāku. Iedod man vienu gabalu no savām bruņām, kuru pats vēlies, piemēram, bruņucepuri. Tad mēs labāk saderēsim kopā un cīnīties ar mani tev nebūs apkaunojoši.

Ar rūcienu, kas pauda naidu, dusmas un nicinājumu, lācis ar lielu nagu atāķēja ķēdi, kas turēja bruņucepuri.

Nu gar visu piekrasti iestājās dziļš klusums. Neviens nerunāja, neviens nekustējās. Visi noprata, ka jānotiek kaut kam nekad agrāk neredzētam, un viņi nevarēja pateikt, kas tas ir. Vienīgā skaņa bija upes skalošanās pret koka pāļiem, kuģa motora pukstēšana un virs galvas lidojošo kaiju ne­rimstošie brēcieni, un pēc tam pamatīga šķindoņa, kad lacis nometa savu bruņucepuri Vilam pie kājām.

Vils nolika zeme mugursomu un uzlika bruņucepuri uz tās. Viņš tik tikko spēja to pacelt. Bruņucepure sastāvēja no vienas tumšas, deformētas dzelzs plāksnes ar acu cau­rumiem augšā un masīvu ķēdi apakšā. Ķēde bija tik gara kā Vila rokas dilbs un tik resna kā viņa īkšķis.

-   Tātad šis ir tavas bruņas, viņš teica. Nu, pārāk stipras tās neizskatās. Nezinu, vai varu tām uzticēties. Ļauj paskatīties!

Un, izņēmis no mugursomas nazi, zēns pielika asmeni bruņucepures priekšējai malai un nošķēla stūri, gluži kā griezdams sviestu.

-   Tā jau es domāju, viņš konstatēja, griezdams vēl un vēl un mazāk nekā minūtē pārvērzdams masīvo priekšmetu šķembu kaudzē. Piecēlies viņš pastiepa lācim riekšavu.

-   Tās bija tavas bruņas, Vils sacīja, ar šķindoņu no­mezdams tās lācim pie kājām, un šis ir mans nazis. Un, tā kā tava bruņucepure man nebija gana laba, man vajadzēs cīnīties bez tās. Vai esi gatavs, lāci? Man šķiet, mēs labi saderam kopā. Galu galā es ar vienu naža vē­zienu varu tevi atstāt bez galvas.

Absolūts klusums. Lāča melnās acis kvēloja kā piķis, un Vils juta pār muguru nopilam sviedru lāsi.

Tad sakustējās lāča galva. Galvu purinādams, lācis soli atkapās.

-   Pārāk spēcīgs ierocis, tas teica. Es nevaru stāties tam pretī. Zēn, tu esi uzvarējis.

Vils saprata, ka pēc sekundes ļaudis sāks gavilēt, klaigāt un svilpt, tāpēc lācis vēl nebija izteicis vārdu "uzvarējis", kad zēns jau pagriezies sauca, lai ļaudis ievērotu klusumu:

Tagad jums jātur savs vārds. Meklējiet ievainotos un sāciet remontēt ēkas. Tad ļaujiet viņiem pietauvot kuģi un papildināt kurināmā krājumus.

Vils zināja, ka paies minūte, lidz to pārtulkos un pa­ziņojums izplatīsies starp notikumu vērojošajiem pilsēt­niekiem, un zināja arī to, ka šis novilcinājums atturēs atvieglojuma un dusmu izlaušanos, gluži tāpat, kā smilšu sēkļi aizkavē un sadala upes straumi. Lācis skatījās un redzēja, ko un kāpēc viņš dara, un labāk nekā Vils sapra­ta, ko zēns ir sasniedzis.

Vils ielika nazi atpakaļ mugursomā, un viņi ar lāci vēl­reiz apmainījās skatieniem, taču šoreiz tie bija citādi. Viņi tuvojās viens otram, un aiz viņiem lāči sāka demon­tēt savu ugunsmetēju; divi citi kuģi manevrēja uz piestāt­nes molu.

Krasta daži ļaudis sāka visu sakopt, bet vairaki citi pūlī nāca pie Vila, juzdami ziņkāri par zēnu un viņam piemītošo spēku, ar kā palīdzību viņš komandēja lāci. Vilam bija laiks atkal kļūt neuzkrītošam, tāpēc viņš izpil­dīja burvestību, kas bija novirzījusi visu veidu ziņkārību no viņa mātes un turējusi viņus drošībā gadiem ilgi. Protams, ta nebija burvestība vienkārši izturēšanās veids. Vils izlikās kluss, ar trulu skatienu un gauss, un nepagaja ne minūte, kad cilvēki par viņu vairs neizrādīja tik lielu interesi un viņš vairs tā nepiesaistīja to uz­manību. Šis neinteresantais bērns cilvēkus vienkārši gar­laikoja, un viņi to aizmirsa un novērsās.

Bet lāča uzmanība nebija cilvēciska. Redzēdams, kas notiek, viņš saprata, ka tas ir vēl viens neparasts spēks, kas Vilam piemīt. Pienācis viņam tuvu klāt, lācis klusi ierunājās balsī, kas šķita pulsējam tikpat dobji kā kuģa dzinēji.