Tas bija salūzis.
Nu Vils vairs nevarēja izgriezt ceļu laukā.
Vils sacīja Emai: Modini viņu! Dari to tūlīt.
Tad viņš stāvēja, gatavs ciņai. Vispirms jānožmiedz tas pērtiķis. Vils saspringa, gaidīdams tā lēcienu, un sajuta, ka vēl tur plaukstā naža spalu: vismaz varēs to izmantot sišanai.
Bet uzbrukums nesekoja ne no zeltainā pērtiķa, ne Koulteres kundzes puses. Viņa tikai mazliet sakustējās, ļaudama no ārpuses krītošajai gaismai izgaismot pistoli savā rokā. Tajā pašā laikā sieviete ļāva daļai gaismas apspīdēt Emu: meitene kaisīja pulveri Lirai uz augšlūpas un, vērodama, kā Lira to ieelpo, centās iedabūt pulveri viņai nāsis, izlīdzēdamās ar sava dēmona asti kā ar otu.
Vils dzirdēja, ka skaņas ārpusē mainās tagad cepelīna rūkoņai pievienojās vēl cits troksnis. Tas izklausījās pazīstams, it kā nāktu no viņa pasaules, un tad Vils atpazina helikoptera dūkoņu. Helikopters dūca un dūca, un nemainīgi kustīgajiem kokiem ārā vairākkārt pārslīdēja gaismas, žilbinošajam starojumam izklīstot zaļajā lapotnē.
Koulteres kundze mazliet pagriezās uz jaunās skaņas pusi, taču šis mirklis bija pārāk īss, lai Vils pagūtu pielēkt viņai klāt un sagrābt ieroci. Runājot par dēmonupērtiķi tas glūnēja uz Viļu, acis nemirkšķinādams, sasprindzis lēcienam.
Lira kustējās un murmināja. Vils noliecies saspieda viņas plaukstu, bet otrs dēmons bukņīja Panteleimonu un, pacēlis viņa smago galvu, kaut ko čukstēja.
Ārpusē kāds iebļāvās, un ar pretīgu blīkšķi no debesīm nokrita kāds vīrietis, piezemēdamies nepilnus piecus jardus no ieejas alā. Koulteres kundze nesarāvās; aukstasinīgi uzmetusi vīrietim skatienu, viņa atkal pagriezās pret Viļu. Pēc mirkļa no augšas nāca šāviena blīkšķis, bet sekundi vēlāk sākās īsta šāvienu vētra, debesis bija sprādzienu, liesmu sprakstu un artilērijas eksplozijas pilnas.
Lira cīnījās, lai atgūtu apziņu, viņa elsa, pūta, vaidēja, cenzdamās uztrausties sēdus, bet atkal vārgi atslīga atpakaļ; Panteleimons žāvājās un staipījās, knakšķinādams zobus pret otru dēmonu un neveikli krizdams uz sāniem, jo viņa muskuļi atteicās darboties.
Kas attiecas uz Viļu viņš ar vislielāko rūpību pārlūkoja alas grīdu, meklēdams salauztā naža gabalus. Nebija laika prātot, kā tas noticis un vai to var vērst par labu, viņš bija naža nesējs, un viņam to vajadzēja savākt, lai tas būtu drošībā. Ikvienam nervam apzinoties trūkstošos pirkstus, Vils katru atrasto gabalu rūpīgi pacēla un ieslidināja makstī. Naža gabalus viņš varēja saskatīt pavisam viegli, jo metāls atstaroja no ārienes krītošo gaismu: to bija septiņi, un vismazākais bija asais gals. Tos visus pacēlis, Vils pagriezās, lai pacenstos izprast ārā notiekošo cīņu.
Kaut kur virs kokiem lidinājās cepelīni, pa virvēm lejup slīdēja viri, bet vēja dēļ pilotiem bija grūti gaisa kuģus noturēt stabilā stāvoklī. Tikmēr virs stāvās klints saradās pirmie žiropteri. Vietas tur pietika tikai tik daudz, lai vienlaikus nolaistos viens cilvēks, pēc tam afrikāņu strēlniekiem vajadzēja mērot ceļu lejā pa klints plakni. Tā bija vieta, kurā, veiksmīgi šaujot, trāpīja viens no kustīgajiem cepelīniem.
Tikmēr abas puses bija nolaidušas dažus kaujiniekus. Daži bija nogalināti ceļā starp debesīm un zemi, vēl vairāk ievainoto gulēja uz klints vai starp kokiem. Taču neviena puse vēl nebija sasniegusi alu, un vara tajā vēl piedereja Koulteres kundzei.
Pārkliegdams troksni, Vils jautāja:
- Ko jūs grasāties darīt?
- Paturēt jūs gūstā.
- Vai kā ķīlniekus? Kāpēc lai viņi to ņemtu vērā? Viņi tik un tā grib mūs visus nogalināt.
- Viena puse jā, neapstrīdami, sieviete teica, taču es neesmu droša par otru. Mums jācer, ka uzvarēs afrikāņi.
Koulteres kundze izklausījās laimīga, un blāzmā, kas alā iekļuva no ārienes, Vils redzēja viņas seju prieka, dzīvības un enerģijas pilnu.
- Jūs salauzāt nazi, viņš sacīja.
- Nē, nesalauzu. Es gribēju to veselu, lai mēs varētu tikt prom. Tu biji tas, kurš to salauza.
Kā steigā ierunājās Lira: Vil? viņa murmināja. Vai tas ir Vils?
- Lira! zēns iesaucās un tūlīt nometās ceļos viņai blakus. Ema palīdzēja Lirai piecelties sēdus.
- Kas notiek? — Lira prasīja. Kur mēs esam? Ak, Vil, es sapņoju tādu sapni…
- Mēs esam alā. Nekusties pārāk strauji, tev apreibs galva. Lēnītēm. Saņem spēkus. Tu biji aizmigusi vairākas dienas.
Liras plakstiņi vēl bija smagi, un viņu mocīja pamatīgas žāvas, taču meitene izmisīgi vēlējās būt nomodā, un Vils viņai palīdzēja piecelties, balstīdams un aplikdams viņai ap pleciem roku. Ema to bikli vēroja: tagad, kad svešā meitene bija pamodusies, Ema par viņu uztraucās. Vils laimīgā apmierinājumā ieelpoja Liras miegpilnā auguma smaržu: viņa bija šeit, viņa bija reāla.
Viņi apsēdās uz akmens. Berzēdama acis, Lira turēja zēna plaukstu.
- Kas notiek, Vil? viņa čukstēja.
- Ema dabūja kaut kādu pulveri, ar ko tevi pamodināt, viņš ļoti klusu sacīja. Lira pagriezās pret meiteni viņa tikai tagad viņu pamanīja, un pateicībā uzlika plaukstu viņas plecam. Es nācu šurp, cik ātri vien varēju, Vils turpināja, bet to pašu ir darījuši arī kaut kādi kareivji. Es nezinu, kas viņi ir. Mums jātiek laukā, cik drīz vien iespejams.
Troksnis un jezga ārpusē sasniedza kulmināciju: kamēr strēlnieks lēca uz klints virsotni, viens no žiropteriem bija saņēmis zalvi no cepelīna automātiskā ieroča un uzliesmojis; komanda gāja bojā, un notikušais arī kavēja atlikušo žiropteru nosēšanos.
Tikmēr viens no cepelīniem tālāk ielejā bija atradis brīvu vietu, un no tā izkāpušie loka šāvēji nu skrēja pa ceļu, lai palīdzētu tiem, kas jau bija iesaistījušies darbība. Cik nu Koulteres kundze no alas mutes varēja saskatīt, viņa sekoja visam, un tagad viņa abās rokās pacēla pistoli, lai pirms izšaušanas kā nākas nomērķētu. Vils redzēja, ka stobra gals uzliesmo, bet sprādzienu un artilērijas uguns dēļ neko nedzirdēja.
"Ja viņa tā vēlreiz izdarīs," zēns domāja, "es pieskriešu un notriekšu viņu zemē," un pagriezās, lai to pačukstētu Baltamosam, taču eņģeļa nekur tuvumā nebija. Izbailēs Vils ieraudzīja, ka Baltamoss, atkal pieņēmis eņģeļa veidolu, sarāvies pie alas sienas un drebēdams šņukst.
- Baltamos! Vils neatlaidīgi sauca. Nāc šurp, viņi tevi nevar ievainot! Tev mums jāpalīdz! Tu vari cīnīties tu to zini tu neesi gļēvulis — un tu esi mums vajadzīgs.
Bet, iekams eņģelis paguva atbildēt, notika vēl kaut kas.
Koulteres kundze iekliedzās un noliekusies saķēra potīti, vienlaikus zeltainais pērtiķis, līksmi ierūcies, kaut ko kampa gaisā.
No tā, kas atradās pērtiķa ķetnā, nāca balss sievietes balss -, bet tāda ļoti smalka:
Taielij! Taielij!
Tā bija sīciņa sieviete, ne lielāka par Liras plaukstu, un pērtiķis jau nemitējās raustīt viņu aiz vienas rokas, tāpēc viņa sāpēs kliedza. Lira zināja, ka pērtiķis nerimsies, līdz roku nenoraus, bet Vils, redzēdams no Koulteres kundzes rokas izkrītam pistoli, lēca uz priekšu.
Un viņš pistoli paķēra bet tad Koulteres kundze klusi novēlās zemē, un Vila acīm pavērās dīvaina aina.
Zeltainais pērtiķis un Koulteres kundze viņi abi it nemaz nekustējās. Koulteres kundzes seja bija saviebta sāpēs un niknumā, bet sieviete neuzdrīkstējās kustēties, jo uz viņas pleca stāvēja sīks vīriņš, piespiedis papēdi viņas kaklam un ieķēries matos. Vils, pārsteigts ieraudzījis uz šī papēža spožu, raupju dzeloni, saprata, kas pirms mirkļa bija izraisījis viņas kliedzienu. Vīriņš droši vien bija iedzēlis viņai potītē.