Parādījās citi no kalna malas, no savām nojumēm un no upmalas — mulefa no šīs grupas, bet arī svešinieki būtnes, kuras Mērija vēl nebija redzējusi un kuras ziņkāri skatījās uz to pusi, kur viņa stāvēja. Viņu riteņi uz cieti noblīvētās zemes skanēja dobji un nerimtīgi.
- Kur man jāiet ? Mērija jautāja. Kāpēc vini visi nāk šurp ?
- Neuztraucies, mierināja Atāla, nāc Ildzi, mēs nedarīsim tev pāri.
Šķita, ka tas jau sen ir plānots ši sapulce, jo viņi visi zināja, kurp jāiet un kas gaidāms. Pie ciema robežas atradās zems, regulāras formas, cieti nomīdīts un abos galos slīps pakalns, un pūlis vismaz ap piecdesmit būtņu, kā Mērija lēsa, devās uz tā pusi. Vakara gaisā smaržoja ugunskura dūmi, un rietošā saule visam pāri kaisīja savu zeltaino dūmaku; Mērija pazina ceptas kukurūzas un pašu mulefa silto smaržu: daļēji — pēc eļļas, daļēji pēc sasilušas miesas; tā bija saldena, līdzīga zirgu smaržai.
Atāla viņu skubināja doties uz pakalna pusi.
Mērija vaicāja: Kas notiek? Pastāsti!
-Nē, nē… Es ne. Satamakss runās…
Mērija neko nebija dzirdējusi par Satamaksu zalifa, uz kuru rādīja Atāla, viņai bija svešs. Viņš bija vecāks par jebkuru no līdz šim redzētajiem: pie snuķa pamatnes tam vīdēja baltu matu mudžeklis, un viņš kustējās stīvi, it kā slimotu ar artrītu. Visi citi ieinteresēti pulcējās viņam apkārt, un, slepus paskatījusies caur glazūras stiklu, Mērija redzēja, kāpēc tā notiek: vecā zalifa Ēnu mākonis bija tik bagātīgs un pilnīgs, ka ari viņa izjuta cieņu, pat tik maz saprazdama tā nozīmi.
Kad Satamakss bija gatavs runāt, visi apklusa. Mērija stāvēja tuvu pakalnam, Atāla mierinājuma pēc viņas tuvumā, bet, redzēdama visu skatienus pievērstus sev, Mērija jutās kā jauniņā skolniece skolā.
Satamakss sāka runāt. Viņam bija zema balss, toņi sulīgi un daudzveidīgi, snuķa žesti lēni un graciozi.
- Mēs visi esam sanākuši kopā, lai sveiktu svešinieci Mēriju. Tiem no mums, kas vinu pazīst, ir iemesls būt viņai pateicīgiem par viņas aktivitātēm kops ierasanās pie mums. Mums vajadzēja pagaidīt, līdz Mērija apgūst mūsu valodu. Ar daudzu, bet it seviski ar zalifa Atālas palīdzību, svešiniece Mērija tagad spēj mūs saprast.
Bet ir vēl kaut kas, kas viņai bija jāapgūst, un tā ir gaismne. Vina par to zināja, taču nespēja saredzēt kā mēs, kamēr nebija izgatavojusi instrumentu, caur kuru skatīties.
Un tagad Mērijai ir veicies, vina ir gatava uzzināt vairāk par to, kas būtu jādara, lai mums palīdzētu.
Mērij, nāciet pie manis!
Viņa jutās apreibusi, bikla un apmulsusi, taču darīja, kas darāms, un nostājās blakus vecajam zalifa. Nolēmusi, ka labāk būs runāt, viņa iesāka:
-Jūs visi man esat likuši sajust, ka esmu draugs. Jūs esat laipni un viesmīlīgi. Es nāku no tādas pasaules, kur dzīve rit pavisam citādi, bet daži no mums apzinās gaismni, tāpat kā jūs, un es pateicos, ka palīdzējāt man izgatavot šo stiklu, caur kuru es varu to saskatīt. Ja varu kaut kā palīdzēt jums, es ar prieku to darisu.
Mērijas valoda tagad bija neveiklāka, nekā runājot ar Atālu, un viņa baidijas, ka nav ļāvusi saprast savu domu. Tā kā runājot vajadzēja arī žestikulēt, bija grūti saprast, uz kuru pusi skatīties, tomēr, šķiet, viņi bija Mēriju sapratuši.
Satamakss teica: Ir patīkami dzirdēt jūs runājam. Mēs ceram, ka spēsit mums palīdzēt. Ja ne, es nesaprotu, kā mēs izdzīvosim. Tulapi mūs visus nogalinās. Vinu ir savairojies vairāk nekā jebkad, un ik gadu vinu skaits pieaug. Pasaulē kaut kas notiek aplami. Jo lielāko daļu no tiem trīsdesmit trim tūkstošiem gadu, kurus mulefa te nodzīvojuši, mēs esam rūpējušies par šo zemi. Viss bija līdzsvarā. Koki zaļoja, ganāmpulka dzīvnieki bija veseli, un, pat ja reizi pa reizei ieradās tulapi, tad gan vinu, gan mūsu skaits nemainījās.
Taču pirms trim tūkstošiem gadu koki sāka slimot. Mēs uztraukti tos vērojām un rūpējāmies par tiem, tomēr redzējām, ka tie dod mazāk sēklu pogaļu, ka tiem nelaikā sāk birt lapas un daži nokalta pavisam senāk kaut kas tāds nenotika. Mūsu atmina neredz tam nekādu iemeslu.
Tas, protams, notika lēni, bet lēns ir ari mūsu dzīves ritms. Lidz jūsu atnākšanai mēs to nesapratām. Esam redzējuši tauriņus un putnus, tacu tiem nav gaismnes. Jebšu jūs škietat savāda, jums tā ir, taču jūs esat strauja un aša kā putni un tauriņi. Jūs saprotat, ka ir vajadzīgs kāds palīglīdzeklis, lai jūs ieraudzītu gaismni, un tūlīt no materiāliem, ko esam pazinuši jau tūkstosiem gadu, jūs pagatavojat instrumentu, ar kuru tas ir iespējams. Līdzās mums jūs domājat un rīkojaties putna ātrumā. Tā mums skiet, tāpēc mēs saprotam, ka mūsu dzīves ritms jums izliekas gauss.
Taču sis fakts ir mūsu cerība. Jūs varat saskatīt tādas lietas, ko mēs nevaram, jūs varat saskatīt tādas sakarības, iespējas un alternatīvas, kas mums ir neredzamas, gluži tāpat kā jūs neredzējāt gaismni. Un, tā kā mēs neredzam veidu, kā izdzīvot, tad ceram, ka jūs to varētu saskatīt. Mēs ceram, ka jūs drīz atklāsit koku slimības cēloni un atradīsit iespēju tos atveseļot; mēs ceram, ka jūs izgudrosit līdzekli, kā tikt galā ar tulapi, kuri ir tik lielā skaitā un loti spēcīgi.
Un mēs ceram, ka jūs to varēsit izdarīt drīz, citādi mēs visi iesim bojā.
Pūli atskanēja piekrītoša un atzinīga murmināšana. Viņi visi lūkojās uz Mēriju, un viņa vairāk nekā jelkad jutās ka jaunā skolniece, uz kuru visi liek lielas cerības. Viņa jutās arī dīvaini glaimota: doma par sevi tik strauju un ašu kā putns bija jauna un patīkama, jo viņa sevi vienmēr bija uzskatījusi par gausu neveiksminieci. Bet reizē ar to atnāca sajūta, ka viņi to uztver briesmīgi aplami, ja redz viņu tādu; viņi nemaz nesaprot varbūt viņa nemaz nespēs šo izmisīgo cerību piepildīt.
Taču vajadzēja. Viņi gaidīja.
Satamaks, Mērija teica, mulefa, jūs man uzticaties, un es darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūs esat bijuši laipni, jūsu dzīve ir laba un skaista, un es loti centīšos jums palīdzēt. Tagad es esmu redzējusi gaismni, zinu, kas tā ir un ko es daru. Paldies par uzticēšanos man.
Viņi māja ar galvām, murmināja un glaudīja Meriju ar snuķiem, kad viņa nokāpa zemē. Mēriju biedēja tas, ko viņa bija piekritusi darīt.
Tajā pašā mirklī slepkava-priesteris tēvs Gomess Čitagaces pasaulē kalnos kāpa augšup pa nelīdzenu taku starp līkiem olīvkoku stumbriem. Vakara gaisma slīpi krita caur sudrabotajām lapām, un gaiss bija pilns circeņu un cikāžu radītu trokšņu.
Sev priekšā viņš redzēja mazu, vīnogulājiem apaugušu mājiņu, pie kuras blēja kaza un caur pelēkiem akmeņiem strūkloja avots. Mājiņai blakus kāds večuks visu vērību bija pievērsis kādam darbam, un veca sieviņa veda kazu uz soliņa un spaiņa pusi.
Ciemā viņam bija teikuši, ka sieviete, kuru viņš izsekoja, gājusi pa šo ceļu un runājusi par kāpšanu kalnos. Varbūt šis vecais pāris bija viņu redzējis? Varbūt te vismaz varēs nopirkt sieru un olīvas un padzerties avota ūdeni. Tēvs Gomess bija pieradis pie diezgan pieticīgas dzīves, un laika viņam bija atliku likām.
18 Nāves priekšpasaule
JA TAS BUTU IESPĒJAMS, MĒS TAČU VARĒTU NOTURĒT KĀDU DIVU DIENU APSPRIEDI AR NĀVI…
DŽONS VEBSTERS
Lira bija nomodā vēl pirms ausmas. Panteleimons pie viņas krūtīm drebinājās, un, kad gaisma sāka svīst un krāsot debesis pelēkas, viņa piecēlās, lai pastaigādamās sasildītos. Lira nekad nebija pazinusi tādu klusumu, pat sniegotajā Arktikā ne; nejuta pat vēja pusmiņu, un jūra bija pavisam mierīga, smiltis neskara ne mazākais vilnītis; pasaule šķita karajamies starp ieelpu un izelpu.