- Jā-a, laikam gan tāpēc, ka biju noguris. Labi, gan redzēsim. Vienkārši sekot nazim?
- Tas ir viss, ko aletiometrs pavēstīja.
- Tādā gadījumā mēs varētu iet tūlīt. Vienīgi nav atlicis necik daudz ēdamā. Mums vajadzētu kaut ko sameklēt un paņemt līdzi: maizi, augļus vai ko citu. Tāpēc vispirms es uzmeklēšu tādu pasauli, kur var dabūt barību, un tad sāksim meklēt, kā pieklājas.
- Labi, Lira piekrita gluži apmierināta, ka var atkal kustēties kopā ar Panu un Viļu, dzīva un nomodā.
Viņi devās atpakaļ pie spiegiem, kuri ar savām mantām uz muguras modri sēdēja blakus nazim.
- Mēs gribētu zināt, ko esat nodomājuši, Salmekija sacīja.
- Mēs šā vai tā neiesim pie lorda Ezriela, Vils paziņoja. Mums vispirms jādara kaut kas cits.
- Un vai pateiksiet mums, kas tas ir, jo ir skaidrs, ka mēs nevaram jūs no tā atturēt?
- Nē, — atbildēja Lira, tāpēc ka jūs uzreiz iesiet un pastāstīsiet viņiem. Jums jānāk līdzi, nezinot, kurp mēs ejam. Protams, jūs vienmēr varat atteikties un atgriezties pie viņiem.
- Nekādā ziņā, Taielijs teica.
- Mēs vēlamies kaut kādu garantiju, — Vils teica. Jūs esat spiegi, tāpēc esat spiesti būt negodīgi, tas ir jūsu amats. Mums jāzina, ka varam jums uzticēties. Vakar vakarā visi bijām par daudz noguruši un nespējām par to domāt, bet nekas jūs nekavē nogaidīt, līdz esam aizmiguši, un tad iedzelt, padarot mus bezpalīdzīgus, un nosūtīt ziņu lordam Ezrielam pa to magnetīta riku. Jūs to viegli varētu izdarīt. Tāpēc mums vajadzīga pienācīga garantija, ka tā nenotiks. Ar solījumu vien nepietiek.
Dzirdot šo sava goda nomelnojumu, abi Gallivespiāni dusmās drebēja.
Taielijs valdīdamies teica: Vienpusīgas prasības mēs nepieņemam. Jums kaut kas jādod apmaiņā. Jums jāpastāsta par saviem nodomiem, un pēc tam es magnetīta rezonatoru nodošu jūsu glabāšanā. Jums tas būs man jāiedod, kad gribēšu nosūtīt ziņu, taču jūs vienmēr zināsiet, kad tas notiks, un mes to nevarēsim lietot bez jūsu piekrišanas. Tā būs mūsu garantija. Un tagad pastāstiet mums, kurp un kāpēc ejat.
Vils un Lira apmainījās apstiprinošiem skatieniem.
- Labi, Lira piekrita. Tas ir godīgi. Tāpēc mēs pateiksim: mēs ejam uz Nāves zemi. Mēs nezinām, kur tā ir, bet nazis atradis. Tas ir tas, ko mēs grasāmies darīt.
Abi spiegi neticīgi vērās viņā vaļējām mutēm.
Tad Salmekija samirkšķināja acis un teica: Tam, ko jūs sakāt, nav jēgas. Nāve ir nāve, tas ir viss. Nekādas Nāves zemes nav.
- Es arī tā kādreiz domāju, Vils sacīja. Taču tagad neesmu par to drošs. Ar nazi vismaz varēsim to noskaidrot.
- Bet kāpēc?
Lira paskatījās uz Viļu un redzēja, ka viņš pamāj ar galvu.
- Nu, viņa teica, pirms es satiku Viļu, sen pirms tam, kad biju aizmigusi, es kādu draugu pakļāvu briesmām, un viņu nogalināja. Man šķita, ka es viņu glābju, taču visu padarīju vēl ļaunāku. Kad biju aizmigusi, es par viņu sapņoju un domāju: varbūt es varētu to gandarīt, ja dotos tur, kur ir viņš, un palūgtu piedošanu? Un Vils grib atrast savu tēvu, kurš nomira tieši tad, kad Vils viņu bija atradis. Redziet, lords Ezriels par to nedomā, un ari Koulteres kundze ne. Ja mēs aizietu pie lorda Ezriela, mums būtu jādara tas, ko grib viņš, bet viņam Rodžers nav prātā, tas ir mans draugs, kurš nomira -, viņam tas ir vienalga. Taču man tas ir svarīgi. Mums. Tas ir tas, ko mēs gribam darīt.
- Bērns, sacīja Taielijs, kad mes nomirstam, viss ir galā. Citas dzīves nav. Tu esi redzējusi nāvi. Tu esi redzējusi līķus un esi redzējusi, kas notiek ar dēmonu, kad iestājas nāve. Tas izgaist. Kas gan vēl paliek, lai pēc tam dzīvotu tālāk?
- Mēs gribam iet un to noskaidrot, teica Lira. Un nu, kad esam jums to pastāstījuši, es paņemšu jūsu magnetīta rezonatoru.
Viņa izstiepa plaukstu, un leopards Panteleimons piecēlās, lēni šūpodams asti, tā uzsverot viņas prasību. Taielijs nosvieda no muguras saini un ielika viņas plaukstā. Tas bija pārsteidzoši smags; Lirai, protams, tas nebija apgrūtinoši, taču viņa apbrīnoja vīriņa spēku.
- Un kā jums šķiet, cik ilgu laiku šī ekspedīcija prasīs? kavalieris jautāja.
- Mēs nezinām, Lira viņam atbildēja. Mēs par to neko nezinām, neko vairāk kā jus. Mēs vienkārši tur aiziesim, un tad jau redzēs.
- Vispirms, — Vils sacīja, — mums jāsadabū ūdens un mazliet vairāk pārtikas kas tāds, ko būtu viegli nest. Tāpēc es gribu atrast tādu pasauli, kur pārtiku varētu sadabūt, un pēc tam mēs iesim.
Taielijs un Salmekija apsegloja savas spāres un lidojumam gatavas turēja tās uz zemes. Lielie kukaiņi bija nepacietīgi tie gribēja lidot, bet jātnieki bija nesatricināmi. Lira, pirmo reizi ieraudzīdama spāres dienas gaismā, pamanīja, cik ārkārtīgi smalki ir pelēkie zīda groži, sudrabotie kāpšļi un sīciņie segliņi.
Vils paņēma nazi, un viņam uznāca milzīgs kārdinājums nokļūt pašam savā pasaulē: viņam vēl bija kredītkarte, viņš varētu nopirkt ierasto ēdienu, viņš pat varētu piezvanīt pa telefonu Kūperes kundzei un apvaicāties par māti…
Nazis griezīgi iešņirkstējās, kā pa raupju akmeni velkot naglu, un zēnan gandrīz apstājās sirds. Ja viņš atkal salauztu asmeni, visam būtu beigas.
Pēc dažiem mirkļiem viņš mēģināja vēlreiz. Ta vietā, lai censtos nedomāt par māti, viņš sev sacīja: Jā, es zinu, ka vina tur ir, bet, to darot, labāk skatīšos uz citu pusi…
Un šoreiz izdevās. Vils atrada jaunu pasauli un vilka ar nazi, veidodams spraugu, un drīz vien viņi visi stāvēja vietā, kas izskatījās pēc kārtīga pārticīgas fermas pagalma kāda ziemeļu zemē, kas līdzinājās Holandei vai Dānijai. Ar akmens plāksnēm izliktais pagalms bija izslaucīts tīrs, un bija atvērta rinda staļļu durvju. Debesīs caur dūmaku neskaidri spīdēja saule, gaisā jautās deguma smaka un vēl kaut kas nepatīkamāks. Nedzirdēja nevienas skaņas, kas liecinātu, ka tuvumā dzīvo cilvēki, taču no staļļiem nāca skaļa dūkoņa, tik aktīva un sparīga, ka izklausījās pēc mašīnas.
Lira aizgāja paskatīties, bet tūlīt atgriezās pavisam bāla.
- Tur ir četri… aizlikusi plaukstu mutei priekšā, viņa apspieda vēmienu, četri beigti zirgi. Un miljons mušu…
- Paskaties, Vils teica norīstīdamies, vai varbūt labāk ne.
Vils rādīja uz avenājiem, kas norobežoja sakņu dārzu. Viņš tikko bija ieraudzījis no biezākā krūmājā rēgojamies vīrieša kājas, vienu apautu un otru ne.
Lira negribēja to redzēt, bet Vils aizgāja paskatīties, vai vīrietis vēl ir dzīvs un vai viņam nav vajadzīga palīdzība. Viņš atgriezās, izskatīdamies satraukts, un purināja galvu.
Abi spiegi jau bija pie fermas mājas durvīm, kas bija līdz galam vaļā.
Taielijs atsteidzās atpakaļ, teikdams: Te smaržo labāk, un tad metās atpakaļ pāri slieksnim, kamēr Salmekija turpināja izlūkot saimniecības ēkas.
Vils sekoja kavalierim. Viņš atradās lielā kvadrātveida virtuvē, vecmodīgā telpā ar baltu porcelānu koka trauku skapī, ar noberztu priedes galdu un pavardu, uz kura stāvēja auksts, melns katls. Nākamajās durvīs bija pieliekamais kambaris: tur divi ar āboliem pilni plaukti pildīja ar smaržu visu telpu. Klusums šķita nomācošs.
Lira klusi jautāja: Vil, vai šī ir Nāves zeme?
Viņam bija iešāvusies prātā tā pati doma. Taču zēns teica: Nē, es tā nedomāju. Tā ir viena no pasaulēm, kurās mēs agrāk neesam bijuši. Zini, paņemsim tik daudz, cik spējam panest. Te ir tāda kā rudzu maize, tā būs laba ir viegla -, un te ir siers…
Kad viņi bija paņēmuši tik, cik spēja panest, Vils iemeta lielā priedes koka galda atvilktnē zelta monētu.