Tas, kas notika patlaban, bija kaut kas līdzīgs, taču spocīgāks, jo savu noteiktību zaudēja un apmiglojās arī visu priekšmetu kontūras.
Tas nav pat tā, kā kļūt aklam, Lira izbijusies teica, -jo nav tā, ka mēs nevarētu redzēt lietas, drīzāk viss pats izbalē…
No pasaules lēnām izsūcās krāsa. Koku un zāles košo zaļumu nomainīja blāvs, pelēcīgs zaļums; labības lauka dzīvīgo dzeltenumu blāvi pelēks smilšu tonis; kārtīgās fermas mājas sarkanos ķieģeļus nespodri pelēcīga asins krāsa…
Cilvēki nu jau viņi bija tuvāk arī sāka to ievērot, rādīja un mierinot turēja cits citu aiz rokas.
Kā vienīgais košums visā ainavā izcēlās spāru spožais, sarkani dzeltenais un elektrozilais tonis, viņu mazie jātnieki un arī Vils, Lira un Panteleimons, kurš, pieņēmis lauka piekūna veidolu, lidinājās gaisa.
Tagad viņi atradās pavisam tuvu pirmajiem nācējiem, un bija skaidrs: tie visi bija veļi. Vils un Lira paspēra soli tuvāk viens otram, taču nebija ko baidīties, jo veļi no viņiem bija daudz vairāk nobijušies un turējās atstatus, negribēdami tuvoties.
Vils uzsauca: Nebaidieties! Mēs negrasāmies darīt jums pāri. Uz kurieni jūs ejat?
Visi skatijās uz vecāko vīrieti vidū, it kā viņš būtu vadonis.
- Mēs ejam turp, kur iet visi pārejie, virs teica. Šķiet, ka es zinu, bet nevaru atcerēties, no kurienes. Šķiet, jāiet pa šo ceļu. Uzzināsim, kad tur nokļūsim.
- Mamm, ierunājās kāds bērns, kāpēc dienas laikā paliek tumšs?
- Kuš, mīlulīt, nekreņķējies, māte teica. Ar kreņķēšanos neko nevar vērst par labu. Mēs laikam esam miruši.
- Bet uz kurieni mēs ejam? bērns jautāja. Es negribu būt miris, mamm!
- Mēs ejam apraudzīt vecotēvu, māte izmisusi stāstīja.
Bet bērns nebija nomierināms un rūgti raudāja. Pārējie
uz māti skatījās ar līdzjūtību vai īgnumu, taču neko nevarēja līdzēt, un visi bedu pārņemti soļoja caur izbalējošo ainavu, bērnam sīkā balstiņā nerimstoši raudot.
Aprunājies ar lēdiju Salmekiju, kavalieris Taielijs aizslīdēja prom pa priekšu -, un Vils ar Liru, sekodami košajai un sparīgajai spārei, vēroja, kā tā kļūst aizvien mazāka un mazāka. Lēdija nolaidās lejā un lika savam kukainim apsēsties uz Vila plaukstas.
- Kavalieris aizgāja paskatīties, kas atrodas priekšā, viņa stāstīja. Mēs domājam, ka ainava izbalē tādēļ, ka šie ļaudis to aizmirst. Jo tālāk no savām mājām viņi aizies, jo tumšāks kļūs.
- Bet kā jūs domājat, kāpēc viņi iet? Lira jautāja. Ja es būtu velis, es gribētu palikt tādās vietās, kuras es pazīstu, nevis aizklīst no tām prom un apmaldīties.
- Viņi tur ir jutušies nelaimīgi, Vils minēja. Tā ir vieta, kur viņi tikko kā nomira. Viņi no tās baidās.
- Nē, viņus kaut kas skubina, sacīja lēdija. Pa šo ceļu viņiem liek doties kāds instinkts.
Un tiešām kad viņu ciemats vairs nebija saskatāms, veļi sāka pārvietoties mērķtiecīgāk. Debesis bija tik tumšas, it kā draudētu varena vētra, bet nemanīja nekā no saspringuma, kas pavada tās tuvošanos. Veļi neatlaidīgi turpināja soļot, un ceļš veda taisni uz priekšu, cauri ainavai, kas jau šķita gandrīz neizteiksmīga.
Šad un tad kāds no veļiem pameta pa skatienam uz Viļu, Liru vai košo spāri un tas jātnieci, it kā viņi tiem šķistu dīvaini. Beidzot vecākais vīrs sacīja:
- Paklau, jūs, puika un meitene. Jūs neesat miruši. Jūs neesat veļi. Kāpēc esat te ieradušies?
- Mēs te nokļuvām netīši, Lira atbildēja, iekams Vils paspēja ierunāties. Es nezinu, kā tas gadījās. Mēs mēģinājām aizbēgt no tiem vīriem, un vienkārši attapāmies te.
- Kā jūs zināsiet, ka esat nokļuvuši vietā, uz kuru ejat? jautāja Vils.
- Jādomā, mums to pateiks, pārliecināti atbildēja velis. Uzdrīkstos teikt, ka viņi atdalīs atsevišķi grēciniekus un taisnos. Tagad nav labi skaitīt lūgšanas. Tam nu ir par vēlu. To vajadzēja darīt, kamēr vēl bijām dzīvi. Tagad tam nav jēgas.
Bija gluži skaidrs, kurā grupā viņš cerēja iekļūt, un gluži skaidras bija arī viņa domas, ka šī grupa nebūs liela. Citi veļi šajā vīrā klausījās ar nemieru, taču viņš viņiem bija vienīgais vadonis, tāpēc tie neprotestēdami sekoja.
Viņi klusumā vilkās uz priekšu zem debesīm, kas beigās bija satumsušas līdz nespodram tērauda pelēkumam un tādas palika, vairs nekļūdamas tumšākas. Dzīvie skatījās pa labi un pa kreisi, uz augšu un uz leju, meklēdami kaut ko, kas būtu košs, spirgts vai dzīvespriecīgs, un ikreiz vīlās, līdz priekšā parādījās maza dzirkstelīte, pa gaisu joņodama viņiem pretī. Tas bija kavalieris, un Salmekija, priekā iekliegušies, skubināja savu spāri pie viņa.
Aprunājušies viņi steidzās atpakaļ pie bērniem.
- Priekšā ir pilsēta, Taielijs stāstīja. Tā izskatās pēc bēgļu nometnes, bet acīmredzami ir te atradusies jau vairak nekā gadsimtiem ilgi. Man šķiet, aiz tās ir kāda jūra vai ezers, bet to aizklāj migla. Es sadzirdēju putnu klaigas. Tur ik minūti no visām pusēm ierodas simtiem cilvēku, tādi paši ļaudis kā šie veļi…
Veļi klausījās, ko viņš stāsta, tomēr bez sevišķas intereses. Izskatījās, ka tos ir pārņēmis trulums un transs, un Lira gribēja viņus sapurināt, mudināt cīnīties, pamosties un meklēt ceļu laukā no šejienes.
- Kā mēs šiem ļaudīm varēsim palīdzēt, Vil? viņa vaicāja.
Vilam nenāca prātā pat minējums. Virzīdamies tālāk, viņi pie apvāršņa gan pa labi, gan pa kreisi manīja kustību, un priekšā lēni kāpa netīras krāsas dūmi, drūmās debesis darot vēl tumšākas. Tur kustējās cilvēki jeb veļi: rindās vai pāros, grupās vai pa vienam, bet visi ar tukšām rokām; simtiem un tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu pāri līdzenumam plūda uz dūmu avota pusi.
Tagad grunts gāja slīpi uz leju un aizvien vairāk līdzinājās atkritumu zaņķim. Gaiss bija smags, pilns dūmu un citu smaku: oda pēc kodīgām ķimikālijām, puvušiem dārzeņiem un kanalizācijas. Un, jo tālāk viņi gāja, jo ļaunāk kļuva. Nemanīja pat nevienu sīku tīras augsnes laukumiņu, visur auga vienīgi leknas nezāles un raupja, pelēcīga zāle.
Viņiem priekšā virs ūdens kāpa migla. Tā pacēlās kā klints, saplūzdama ar drūmajam debesim, un kaut kur no šīs miglas nāca putnu klaigas, par kurām bija stāstījis Taielijs.
Starp atkritumu kaudzēm un miglu pletās pirmā Nāves pilsēta.
19 Lira un viņas nāve
ES SADUSMOJOS UZ SAVU DRAUGU; ES SAVAS DUSMAS IZTEICU, UN TĀS PĀRGĀJA.
VILJAMS BLEIKS
Starp krāsmatām dažviet bija aizdedzināti ugunskuri. Pilsētas plānojums bija haotisks te nebija ielu, laukumu un klajumu; laukumi bija tikai vietās, kur bija sabrukusi kāda celtne. Visam pāri vēl slējās dažas baznicas vai sabiedriskas ēkas, jebšu to jumti bija caurumaini vai sienas saplaisājušas, un vienā vietā viss portiks sabrucis uz savām kolonnām. Starp akmens ēku karkasiem sarežģītā juceklī mētājās graustu un būdu jumtu sijas, samīcītas degvielas kannas vai cepumu kārbas, saplēstas polietilēna strēmeles un saplākšņu vai kokšķiedras plašu atliekas.
Veļi, kas bija nākuši reizē ar viņiem, steidzās uz pilsētas pusi, un no visām pusēm to nāca aizvien vairāk tik daudz, ka viņi atgādināja uz caurumu plūstošus graudiņus smilšu pulkstenī. Veļi devās tieši iekšā nolaistajā, nekārtīgajā pilsētā, it kā skaidri zinātu, kurp iet, un Lira ar Viļu jau grasījās viņiem sekot, bet tad viņus apturēja.
No ielāpaino durvju ailes iznāca kāds stāvs, teikdams: Pagaidiet, pagaidiet!