Aiz tā blāzmoja nespodra gaisma, un nebija viegli izšķirt runātāja vaibstus, taču bērni saprata, ka velis tas nav. Viņš bija tāds pats kā viņi dzīvs. Tas bija kalsns cilvēks un varēja būt jebkura vecuma, ģērbies pelēcīgā, noplīsušā darba uzvalkā; rokā viņš turēja zīmuli un ar
saspraudi saspraustu papīru žūksni. Ēka, no kuras viņš bija iznācis, izskatījās pēc reti apmeklēta pierobežas muitas posteņa.
- Kas šī ir par vietu? jautāja Vils. Un kāpēc mēs nedrīkstam iet iekšā?
- Jūs neesat miruši, vīrietis gurdi atbildēja. Jums jāgaida aizkavēšanas zonā. Ejiet tālāk pa ceļu pa kreisi un nododiet šos dokumentus ierēdnim pie vārtiem.
- Bet piedodiet, ser, teica Lira. Ceru, ka neiebildīsiet, ja pajautāšu: kā mēs esam tikuši tik tālu, ja neesam miruši? Jo šī taču ir Nāves zeme, vai ne?
- Šī ir tās priekšpasaule. Dažreiz kļūdas dēļ te nonāk dzīvie, bet viņiem jāgaida aizkavēšanas zonā, iekams var doties tālāk.
- Cik ilgi jāgaida?
- Līdz viņi nomirst.
Vilam sareiba galva. Redzēdams, ka Lira grasās strīdēties, viņš pasteidzās runāt, iekams viņa bija paguvusi bilst kādu vārdu: Vai varat tikai paskaidrot, kas pēc tam notiek? Gribēju vaicāt: vai tie veļi, kas šeit ierodas, vai viņi šajā pilsētā paliek uz visiem laikiem?
- Nē, nē, — ierēdnis noliedza. Šī ir vienkārši tranzīta osta. Viņi ar kuģi dodas pāri.
- Uz kurieni? jautāja Vils.
- Tas ir kas tāds, ko es jums nevaru pateikt, sacīja vīrietis, un viņa mutes kaktiņi savilkās skarbā smaidā. Jums jāiet tālāk, lūdzu. Jums jāiet uz aizkavēšanas zonu.
Paņēmis vīrieša sniegtos dokumentus, Vils saņēma Liras roku un mudināja viņu doties tālāk.
Spāres tagad lidoja kūtri, un Taielijs paskaidroja, ka tām vajagot atpūsties, tāpēc kukaiņi uzsēdās uz Vila mugursomas, bet spiegiem Lira atvēlēja savus plecus.
Panteleimons, pieņēmis leoparda veidolu, apveltīja Gallivespiānus ar skaudīgu skatienu, taču neko neteica. Viņi gāja pa taku, izvairīdamies no nožēlojamajām mājelēm un notekūdeņu peļķēm, un vēroja nebeidzamo veļu straumi, kas ieradās un netraucēti nokļuva pilsētā.
- Mums jātiek pāri šim ūdenim tāpat kā pārējiem, Vils teica. Varbūt ļaudis tajā aizkavēšanas zonā mums pastāstīs, kā to var izdarīt. Lai nu kā, viņi nešķiet nikni vai bīstami. Savādi. Un šie papīri…
Tās bija vienkārši no piezīmju grāmatiņas izplēstas papīra strēmeles, uz kurām ar zīmuli šā tā bija uzšņāpti un atkal nosvītroti daži vārdi. Likās, it kā šie cilvēki spēlētu kādu spēli, gaidīdami, kad ceļotāji viņus apstrīdēs vai padodamies smiesies. Un tomēr tas viss izskatījās ļoti reāli.
Kļuva tumšāks un aukstāks, un bija grūti izsekot laikam. Lirai šķita, ka viņi ir bijuši ceļā kādu pusstundu, bet, iespējams, bija pagājis divtik ilgāks laiks; vietas izskats nemainījās. Beidzot viņi sasniedza mazu koka būcenīti, līdzīgu tam, pie kāda viņi bija apstājušies jau iepriekš, ar nespodri kvēlojošu spuldzi, kas karājās virs durvīm kailā vadā.
Kad viņi tuvojās, iznāca kāds ļoti līdzīgi iepriekšējam ģērbies vīrietis, vienā rokā turēdams sviestmaizi. Neteikdams ne vārda, viņš ieskatījās papīros un palocīja galvu.
Atdevis tos, vīrs jau grasījās iet iekšā, kad Vils pajautāja: Piedodiet, kur mums tagad jāiet?
- Ejiet un atrodiet kādu vietu, kur apmesties, vīrietis teica, bet ne nelaipni. Vienkārši pajautājiet. Te visi gaida tāpat kā jūs.
Viņš pagriezās un aizvēra aiz sevis durvis, sargādamies no aukstuma, un ceļotāji pagriezās uz būdu pilsētiņas centru, kur vajadzēja kavēties dzīvajiem.
Tā ļoti līdzinājās pilsētas galvenajai daļai: noplukušas, daudzreiz labotas, ar plastmasas vai rievotā skārda gabaliņiem pielāpītas būdiņas, dubļainajās, šaurajās ieliņās neiedomājami atbalstītas cita pret citu. Dažviet elektriskais kabelis, mezdams no kronšteina cilpu, nodrošināja ar vāju strāvas padevi, ar kuru pietika pāris virs tuvējām būdiņām pakārtu spuldžu barošanai. Tomēr gaismu lielākoties deva ugunskuri. To dūmojošā atblāzma sarkani plīvoja pār celtniecības materiālu atliekām un skrandām, it kā tās būtu pēdējās liesmas, kas palikušas no liela, ļaunprātīgi izraisīta ugunsgrēka.
Bet, kad Vils, Lira un Gallivespiāni pienāca tuvāk un visu apskatīja pamatīgāk, viņi atšķīra vairākus vēl vairāk daudzus stāvus, kas vieni paši sēdēja tumsā, bija atspiedušies pret sienām vai pulcējās mazas grupiņās, klusi sarunādamies.
- Kāpēc tie cilvēki nav iekšā? brīnījās Lira. Ir auksts.
- Tie nav cilvēki, teica lēdija Salmekija. Tie nav pat veļi. Tie ir kaut kas cits, bet es nezinu, kas.
Ceļinieki nonāca pie pirmās būdu grupas, ko apgaismoja viena no tām lielajām elektriskajām spuldzēm, kas kabelī viegli šūpojas aukstajā vējā, un Vils uzlika plaukstu nazim pie savas jostas. Ārpusē, grupiņā satupušās, šīs cilvēkveida būtnes meta spēļu kauliņus un, bērniem pienākot tuvu klāt, piecēlās: viņi bija pieci, visi vīrieši, ēnā paslēpuši sejas un nonēsātām drēbēm mugurā, un visi klusēja.
- Kā sauc šo pilsētu? Vils vaicāja.
Nekādas atbildes. Daži no viņiem paspēra soli atpakaļ, un visi pieci sanāca mazliet ciešāk kopā, it kā vini baidītos. Lira juta pār ādu pārskrienam tirpas, visi matiņi uz rokām saslējās stāvus, kaut gan viņa nebūtu varējusi pateikt,
kāpēc. Blūzē paslēpies, drebēja Panteleimons, čukstēdams:
- Nē, nē, Lira, ej prom, ejam atpakaļ, lūdzu…
"Cilvēki" nekustejās, un beidzot Vils paraustīja plecus, teikdams: Labi, labs vakars jums šā vai tā, un gāja tālāk. Līdzīgu reakciju viņi sagaidīja no visiem citiem, ko uzrunāja, un bažas nemitīgi pieņēmās spēkā.
- Vil, vai tie ir Rēgi? Lira paklusām vaicāja. Vai tagad mēs esam diezgan pieauguši, lai redzētu Rēgus?
- Nedomāju vis. Ja tā būtu, viņi mums uzbruktu, bet šķiet, ka šie paši baidās. Es nezinu, kas viņi ir.
Atvērās durvis, un uz dubļainās zemes izlija gaisma. Durvīs stāvēja vīrietis reāls vīrietis, cilvēciska būtne, un vēroja viņu tuvošanos. Mazais pulciņš ap durvīm pāris soļu atkāpās, it kā aiz cieņas, un viņi ieraudzīja vīrieša seju: flegmātisku, nevainīgu un lēnīgu.
- Kas jūs esat? virs jautāja.
- Ceļinieki, atbildēja Vils. Mēs nezinām, kur esam. Kas šī ir par pilsētu?
- Šī ir aizkavēšanas zona, paskaidroja vīrietis. Vai ceļojat no tālienes?
- Garu ceļu, jā, un esam noguruši, teica Vils. Vai mēs varētu nopirkt kaut ko ēdamu un samaksat par pajumti?
Vīrietis raudzījās viņiem garām tumsā, pēc tam iznāca laukā un skatījās apkārt, it kā kaut kā trūktu. Tad viņš pagriezās pret dīvainajiem siluetiem, kas stāvēja turpat tuvumā, un jautāja:
- Vai jūs esat redzējuši kādu nāvi?
Tie purināja galvas, un bērni dzirdēja murmināšanu:
- Nē, nē, nevienu.
Vīrietis griezās atpakaļ. Aiz viņa pa durvīm laukā raudzījās sejas: sieviete, divi bērni un vēl viens vīrietis. Visi izskatījās nervozi un nobažījušies.
- Nāve? pārvaicāja Vils. Mēs nenesam nekādu nāvi.
Bet, šķiet, tieši par to viņi uztraucās, jo, Vilam ierunājoties, no dzīvo cilvēku puses atskanēja kluss izsauciens, un pat ārā stāvošie silueti mazliet parāvās atpakaļ.
- Atvainojiet, ierunājās Lira, vispieklājīgākajā veidā pakāpdamās uz priekšu, it kā uz viņu raudzītos Džordanas koledžas ekonome. Es nespēju saprast, bet vai šie džentlmeņi te, vai viņi ir miruši? Piedodiet par jautajumu, ja tas ir nepieklājīgs, bet tur, no kurienes mēs nākam, tas ir ļoti neparasti, un mēs nekad agrāk neesam redzējuši nevienu, kas līdzinātos viņiem. Ja esmu bijusi nepieklājīga, tad lūdzu jūsu piedošanu. Bet redziet manā pasaulē mums ir dēmoni, dēmons ir katram, un mēs būtu satriekti, ieraudzīdami kādu bez dēmona, tieši tāpat, kā jūs esat satriekti, ieraugot mūs. Un tagad, kad mēs esam ceļojuši, Vils un es viņš ir Vils, un es esmu Lira -, es esmu uzzinājusi, ka ir tādi cilvēki, kuriem nav dēmonu, tāpat kā Vilam, un es no viņiem baidījos, līdz atklāju, ka tie patiesībā ir gluži parasti ļaudis, līdzīgi man. Tāpēc varbūt tas ir iemesls, kāpēc kāds jūsu pasaulē varētu būt mazliet uztraucies, ieraugot mus, ja domājat, ka mēs esam citādi.