Vīrietis prasīja: Lira? Un Vils?
- Jā, ser, viņa pazemīgi teica.
- Vai tie ir jūsu dēmoni? vīrietis jautāja, rādīdams uz spiegiem, kas sēdēja viņai uz pleca.
- Nē, atbildēja Lira, un viņai uzmācās kārdinājums teikt: "Tie ir mūsu kalpotaji," — taču jūtot, ka Vilam tā nešķitīs laba doma, viņa sacīja: Tie ir mūsu draugi, kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija, ļoti cienījami un gudri cilvēki, kas ceļo kopā ar mums. Ā, un šis ir mans dēmons, viņa izņēma no kabatas Panteleimonu-peli.
Jūs redzat, mēs neesam bīstami, mēs solāmies nenodarīt jums nekādu pārestību. Un mums ir ļoti vajadzīgs ediens un pajumte. Rīt mēs dosimies tālāk. Nudien!
Visi gaidīja. Viņas pazemīga toņa iespaidā vīrieša satraukums nedaudz noplaka, un spiegiem veselais saprāts lika izlikties kautrīgiem un nekaitīgiem. Pēc klusuma mirkļa vīrietis teica:
Labi, kaut arī tas ir savādi. Laikam gan šie ir dīvaini laiki… Tad nāciet iekšā, esiet laipni aicināti…
Silueti ārpusē māja ar galvu, pāris no tiem viegli palocījās un godbijīgi pakāpās sānis, Vilam ar Liru ieejot siltumā un gaismā. Vīrietis aiz viņiem aizdarīja durvis, aizāķēdams drāti aiz naglas, lai durvis turētos ciet.
Tā bija viena istaba, ko apgaismoja petrolejas lampa uz galda, un ta bija tīra, bet noplukuši. Saplākšņa sienas bija izrotātas ar bildēm no filmu zvaigžņu žurnāliem un ar sodrējainu pirkstu nospiedumu rakstu. Pie vienas sienas stāvēja dzelzs krāsniņa, tās priekšā drēbju steķis, un uz tā kūpēja daži apdiluši krekli. Uz tualetes galdiņa stāvēja šķirstiņš ar plastmasas puķēm, gliemežvāki, krāsainas smaržu pudelītes un citi bezgaumīgi, siki nieciņi, salikti visapkārt gleznai, kurā bija attēlots brašs ģindenis ar augstu cepuri un tumšām brillēm.
Buda bija pārpilna: bez vīrieša, sievietes un abiem bērniem tur vēl bija kāds pavecāks vīrietis, zīdainis šūpulī, un vienā kaktā segu kaudzē gulēja ļoti veca sieviete, visu vērodama ar zibošām acim tikpat grumbainā sejā, cik sakrunkojušās bija segas. Paskatoties uz viņu, Lira jutās satriekta, segas sakustējās, un parādījās ļoti izdilusi roka melnā piedurknē, pēc tam vīrieša seja, tik veca, ka to gandrīz varēja noturēt par skeletu. Faktiski viņš vairāk izskatījās pēc gleznā attēlotā ģindeņa nekā pec dzīvas cilvēciskas būtnes; tad to ievēroja ari Vils, un visi ceļotāji vienlaikus saprata, ka vīrietis ir viens no tiem neskaidrajiem, pieklājīgajiem siluetiem tur, ārā. Viņi visi jutās tikpat apmulsuši, cik apmulsis bija vīrietis, tikko kā ieraudzījis atnācējus.
Visi cilvēki mazaja, pārpildītajā būcenītī visi, izņemot aizmigušo zīdainīti, bija palikuši bez valodas. Pirmā attapas Lira.
Tas ir ļoti laipni nojums, viņa teica, paldies jums, labvakar, mēs ļoti priecājamies būt šeit. Un, kā jau es teicu, piedodiet, ka esam ieradušies bez jebkādās nāves, ja te tā parasts. Bet mēs jūs netraucēsim vairāk, nekā tas būs nepieciešams. Redzat, mēs meklējam Nāves zemi, tāpēc gadījās, ka ieradāmies šeit. Taču mēs nezinām, kur tā atrodas, vai šī ir daļa no tās, kā tur nokļūt un tamlīdzīgi. Tāpēc, ja varat mums par Nāves zemi kaut ko pastāstīt, mēs būsim ļoti pateicīgi.
Cilvēki budā vēl aizvien blenza, bet Liras vārdi gaisotni mazliet atviegloja, un sieviete, izvilkusi ķebli, uzaicināja viņus sēsties pie galda. Vils un Lira uzcēla aizmigušās spāres uz plaukta tumšā kaktā, kur, kā Taielijs teica, tām līdz rīta gaismai jāatpūšas, un tad Gallivespiani pievienojās viņiem pie galda.
Sieviete bija sagatavojusi bļodu sautējuma un, nomizojusi pāris kartupeļu, piegrieza tos klāt, lai būtu vairāk, un mudināja vīru piedāvāt ceļotājiem kādu citu uzkožamo, kamēr sautējums gatavojas. Viņš atnesa pudeli tīra, kodīga spirta, tā smarža Lirai atgādināja ģiptiešu ingveralu, un abi spiegi pieņēma glāzi, kurā tad iegremdēja savus mazos trauciņus.
Lira bija gaidījusi, ka ģimene galvenokārt pētīs Gallivespiānus, bet viņu ziņkārība tikpat lielā mērā bija vērsta uz viņu un Viļu. Ilgi negaidīdama, meitene pajautāja, kāpēc tā.
- Jūs esat pirmie cilvēki bez nāves, ko mēs jelkad esam redzējuši, vīrietis, kura vārds, kā viņi dabūja zināt, bija Pīters, sacīja. Tas ir, kopš mēs esam šeit. Tāpat kā jūs, mēs šeit ieradāmies, vēl nebūdami miruši, kaut kādas izdevības vai nejaušības pēc. Mums jāgaida, līdz mūsu nāve mums pavēstīs tās laiku.
- Jūsu nāve jums pavēstīs? Lira pārjautāja.
- Jā. Šeit ieradušies ak, lielākā daļa jau krietni sen -, mēs atklājām, ka esam atnesuši sev līdzi savas nāves. To mēs atklājām šeit. Nāves mums bija jau visu laiku, tikai mēs te nemaz nezinājām. Redziet, nāve ir katram. Tā visur iet līdzi, visa mūža garumā, tā ir ļoti tuvu klāt. Mūsu nāves sēž ārpusē un atvelk elpu; kad pienāks laiks, tās nāks iekšā. Vecmāmiņas nāve ir šeit, viņai tuvu klāt, ļoti tuvu.
- Vai jūs nebiedē tas, ka nāve visu laiku ir tuvumā? Lira jautāja.
- Kāpēc gan? Ja nāve ir te, tad var no viņas piesargāties. Daudz uztraucošāk būtu nezināt, kur tā ir.
- Un katram ir pašam sava nāve? Vils brīnījās.
- Vai zini, jā, cilvēkam piedzimstot, nāve ienāk pasaulē reizē ar viņu, un tā ir nāve, kas viņu aizved prom.
-Ā, Lira teica, tieši tas mums jāzina, jo mēs cenšamies uzmeklēt Nāves zemi un nesaprotam, kā tur nokļūt. Kur mēs aizejam tad, kad esam miruši?
- Jūsu nāve jums uzsit uz pleca vai saņem jūsu roku un pasaka: "Nāc kopā ar mani, ir laiks." Tas var notikt, kad jūs saslimstat ar drudzi vai kad esat aizrijies ar sakaltušu maizi, vai kad nokrītat no augstas ēkas, vai arī kad jums uznāk dzemdību sāpes. Tad jūsu nāve laipni pienāk jums klāt un mierīgi saka: "Nomierinies, bērns, tu nāksi man līdzi." Un tu kopa ar viņu kāp laivā un dodies pāri ezeram miglā. Kas tur notiek, to neviens nezina. Neviens nekad neatgriežas.
Sieviete teica, lai bērns paaicina nāves iekšā, un viņš, pieskrējis pie durvīm, viņām to pateica. Vils un Lira brīnīdamies skatījās, un Gallivespiāni saspiedās ciešāk kopā, kad nāves pa vienai katram ģimenes loceklim ienaca pa durvīm: bālas, neievērojamas figūras apnēsātās drēbēs, pelēcīgas, klusas un drūmas.
- Tās ir jūsu nāves? vaicāja Taielijs.
- Tiešām gan, ser, Pīters atbildēja.
- Vai jūs zināt, kad viņas jums sacīs, ka pienācis laiks iet?
- Nē. Bet cilvēki zina, ka tās ir tuvu klāt, un tas ir mierinājums.
Taielijs neko neatbildēja, bet bija skaidrs, ka, viņaprāt, tas varētu būt jebkas, tikai ne mierinājums. Nāves pieklājīgi sastājās gar sienu; bija savādi redzēt, cik maz vietas tās aizņem, un konstatēt, cik maz uzmanības sev pievērš. Lira un Vils drīz vien nāves pilnīgi ignorēja, tomēr Vils nodomāja: "Es nogalināju tos vīrus viņu nāves viņiem visu laiku bija tuvumā -, viņi to nezināja, un es arī ne…"