Sieviete, vārdā Marta, lika sautējumu saplaisājušos emaljetos šķīvjos un mazliet bļodā nāvēm, lai tās pasniedz ēdienu cita citai. Nāves neēda, bet iztika ar ēdiena labo smaržu. Drīz visa ģimene un viņu viesi kāri ēda, un Pīters jautāja berniem, no kurienes viņi nak un kāda izskatās viņu pasaule.
- Es jums pastāstīšu, teica Lira.
To sakot un to uzņemoties, daļa no viņas juta krūtis ceļamies mazu prieka straumīti kā burbuļus šampanietī. Lira zināja, ka Vils vēro, un priecājās, ka viņš redz viņu darām to, ko viņa vislabāk prot, darām to Vila un viņu visu labā.
Lira iesāka ar stāstu par saviem vecākiem. Tie esot hercogs un hercogiene, ļoti ietekmīgi un bagati cilvēki, kuriem kāds politisks ienaidnieks izkrāpis īpašumu un pašus iemetis cietumā. Bet viņiem izdevies izbēgt, nolaižoties lejā pa virvi ar zīdainīti Liru tēvam uz rokām, un, kad viņi ģimenes bagātību atkal atguvuši, viņiem uzbrukuši no sabiedrības izstumti cilvēki un abus vecākus noslepkavojuši. Arī Lira butu nogalināta, izcepta un apēsta, ja īstajā laikā Vils viņu neizglābtu un neaizvestu uz mežu pie vilkiem, kur viņš uzaudzis kā viens no tiem. Būdams zīdainītis, viņš tēva kuģi pārkritis par bortu un izskalots neapdzīvotā krastā, kur kāda vilcene, Viļu zīdīdama, izglābusi viņam dzīvību.
Ļaudis šīs blēņas norija rāmā lētticībā, un pat nāves pievirzījās tuvāk paklausīties, satupušās uz tuvumā nolikta sola un raudzīdamās meitenē ar savām lēnīgajām un laipnajam sejām, kamēr viņa vērpa pasaciņu par savu un Vila dzīvi mežā.
īsu laiku Vils un Lira palikuši pie vilkiem un tad devušies uz Oksfordu strādāt Džordanas koledžas virtuvēs. Tur viņi satikuši Rodžeru, un, kad Džordanai uzbrukuši māla bedrēs dzīvojošie ķieģeļu dedzinātāji, viņiem vajadzējis steidzīgi begt, tāpēc viņa, Vils un Rodžers sagrābuši mazu ģiptiešu laiviņu un braukuši ar to lejup pa Temzu. Ebingdonlokā viņi gandrīz notverti, pec tam viņus nogremdējuši Vepingu pirāti, un viņiem glābjoties nācies peldet uz trismastu kliperi, kas patlaban devies ceļā uz Hančovu Kathejā iepirkt tēju.
Uz klipera viņi sastapuši Gallivespiānus, ceļotājus no Mēness, kurus nikna Piena Ceļā izcēlusies viesuļvētra nopūtusi uz Zemes. Viņi raduši patvērumu vārnas ligzdā. Lira, Vils un Rodžers pēc kārtas kāpuši viņus tur apraudzīt, taču kādu dienu Rodžers zaudējis atbalstu zem kājām, nogrimis un noslīcis.
Viņi centušies pierunāt kapteini griezt kuģi apkārt un zēnu meklēt, bet kapteinis bijis cietsirdīgs, nikns vīrs, kuru interesējusi tikai peļņa, ko viņš gūtu, drīzāk nokļūdams Kathejā, un viņš iekalis bērnus važās. Bet Gallivespiāni atnesuši viņiem vīli un…
Un tā tālāk. Lāgu lāgiem Lira pagriezās pret Viļu vai spiegiem, lai tie sacīto apstiprinātu, un Salmekija pievienoja vienu vai divas detaļas, vai ari Vils pamāja ar galvu, kamēr stāsts aizritinājās līdz vietai, kad bērniem un viņu draugiem no Mēness ievajadzējās atrast ceļu uz Nāves zemi, lai no saviem vecākiem uzzinātu noslēpumu, kur apraktas ģimenes bagātības.
Ja mēs savā zemē pazītu savas nāves, Lira teica, tāpat kā jūs šeit pazīstat savējās, tad varbūt būtu vieglāk; taču, manuprāt, mums patiešām ir laimējies, ka atradām ceļu uz šejieni, jo nu mēs varēsim saņemt jūsu padomu. Un es jums ļoti pateicos, ka bijāt tik laipni un mūs uzklausījāt, un paldies par mielastu, tas tiešām bija jauki.
Bet ziniet tagad vai varbūt no rīta mums vajadzētu atrast ceļu pāri ūdenim, kur dodas mirušie, un palūkot, vai arī mēs nevaram tur nokļūt. Vai te ir kādas laivas, ko mēs varbūt varētu noīrēt?
Ļaudis izskatījās šaubu pilni. Bērni, nogurumā pietvīkuši, ar miegainām acīm pārlaida skatienu pēc kārtas visiem pieaugušajiem, bet neviens nevarēja pateikt, kur dabūt laivu.
Tad atskanēja balss, kas vēl nebija runājusi. No gultas drānu dziļumiem stūrī nāca dzedra, ķērkstoša, nazāla skaņa ne sievietes, ne dzīva cilvēka balss: tā bija vecmāmiņas nāves balss.
- Vienīgais veids, kā jūs varat šķērsot ezeru un nonākt Nāves zemē, nave teica, atspiedusies uz elkoņa un ar kaulaino pirkstu radīdama uz Liru, ir doties turp kopā ar jūsu pašu nāvēm. Jums jāpasauc savas nāves. Esmu dzirdējusi par tādiem kā jūs, kas savas nāves tur no sevis pa gabalu. Jums nāves nepatīk, un tās aiz pieklājības nerādās jums acīs. Bet viņas nav nekur tālu. Kad vien jūs pagriežat galvu, nāves no jums izvairās. Kur vien jūs skatāties, viņas paslēpjas. Viņas var nolīst tējas krūzē. Vai rasas pilienā. Vai vēja brāzmā. Nejau kā mēs abas ar veco Magdu, nāve teica, iekniebdama vecās sievas savītušajā vaigā, un viņa atgrūda nāves roku. Mēs dzīvojam kopā saticīgi un draudzīgi. Tāda ir atbilde tas ir tas, kas jums jādara. Jums jāsaka: esi laipni aicināta, draudzēsimies! Esiet laipni, paaiciniet, lai jūsu nāves pienāk jums tuvāk, un tad redzēsiet, vai varēsiet ar tam vienoties.
Viņas vārdi krita Liras prātā kā smagi akmeņi, un arī Vils juta to briesmīgo svaru.
- Kā mēs to spēsim? viņš jautāja.
- Jums tikai jāvēlas, un lieta būs darīta.
- Pagaidiet, ierunājās Taielijs.
Visu skatieni pievērsās viņam, un tās nāves, kas gulēja uz grīdas, piecēlās sēdus un pagrieza savus neizteiksmīgos, lēnīgos ģīmjus pret kavaliera sīko, kaismīgo sejiņu. Taielijs stāvēja cieši blakus Salmekijai, uzlicis roku viņai uz pleca. Lira saprata, ko viņš domā: Taielijs grasījās teikt, ka tas ir aizgājis par tālu, ka viņiem jāgriežas atpakaļ, ka šī muļķošanās ir bezatbildīgi ieilgusi.
Tāpēc Lira iejaucās. Piedodiet, viņa sacīja vīrietim, vārdā Pīters, bet man un mūsu draugam kavalierim uz minūti jāiziet ārā, jo viņam pa manu īpašo instrumentu jāaprunājas ar saviem draugiem uz Mēness. Mēs nepaliksim ilgi.
Un viņa uzmanīgi paņēma Taieliju, piesargādamās no dzeloņiem, un iznesa ārā tumsā, kur aukstais vējš sērīgi dauzīja kadu atplisušu jumta rievotā skārda gabalu.
- Jums jāapstājas, kavalieris teica, kad Lira bija viņu uzsēdinājusi uz otrādi apgāzta eļļas trauka, vājajā gaismā, ko deva viena no elektriskajām spuldzēm, kas karājās kabelī virs galvas. Esat aizgājuši gana tālu. Tagad pietiek.
- Mēs taču vienojāmies, Lira iebilda.
- Nē, nē. Ne līdz tādām galējībām.
- Labi. Atstājiet mūs. Lidojiet atpakaļ. Vils var izgriezt logu uz jūsu pasauli vai jebkuru pasauli, kas jums patīk, un jūs varat pa to izlidot un justies drošībā viss kārtībā, mēs neiebilstam.
- Vai tu pati saproti, ko dari? -Jā.
- Nesaproti vis. Tu esi pārsteidzīgs, bezatbildīgs, melīgs bērns. Fantāzijas tevi atrod tik viegli, ka visa tava būtība ir caurcaurēm pilna ar negodīgumu, un tu nespēj atzīt patiesību pat tad, kad tā raugās tev tieši sejā. Labi, ja tu pati to nesaskati, tad es tev sacīšu skaidri: tu nevari, tu nedrīksti riskēt ar savu dzīvību. Jums tūlīt pat jāgriežas atpakaļ kopā ar mums. Es sūtīšu ziņas lordam Ezrielam, un pēc noteikta laika mēs varam būt drošībā cietoksnī.
Lira juta krūtīs briestam dusmu asaras un, nespēdama palikt mierīga, cirta kāju pret zemi.
- Jūs nezināt, viņa iekliedzās, jūs vienkārši nesaprotat, kas man ir prātā un sirdī, vai ne? Es nezinu, vai jusu ļaudis vispār dzemdē bērnus, varbūt jūs dējat olas vai tamlīdzīgi, es nebūtu pārsteigta, jo jūs neesat laipns, jūs neesat cēlsirdīgs, jūs neesat iejūtīgs jūs pat neesat cietsirdīgs būtu labāk, ja jūs būtu cietsirdīgs, jo tas nozīmētu, ka jūs mūs uztverat nopietni, ka jūs neesat kopā ar mums tāpēc vien, ka tas no jums tiek prasīts… ak, tagad es jums itin nemaz nevaru uzticēties! Jus solījāties, ka palīdzēsiet un kopā mēs tiksim galā, un nu jūs gribat mūs apturēt jūs esat negodīgs, Taielij!