- Lēns progress, Baltamoss īgni ierunājās.
- Tur neko nevar līdzēt, Vils atteica. Ja nevari pateikt neko lietderīgu, labāk nerunā vispār.
Kad viņš sasniedza mežmalu, saule bija jau zemu un gaiss putekšņu pilns, tik pilns, ka viņš vairākas reizes nošņaukajās, izbiedēdams putnu, kas kaut kur netālu ar spalgu kliedzienu pacēlas spārnos.
- Pirmais dzīvais radījums, ko šodien redzu, Vils noteica.
- Kur tu domā parlaist nakti? Baltamoss jautaja.
Tagad garajās koku ēnās eņģelis lāgiem kļuva redzams.
Cik nu Vils spēja saskatīt, viņam bija sapīkusi seja.
Vils sacīja: Vajadzēs apstāties kaut kur tepat. Tu varētu palīdzēt pameklēt kādu labu vietu. Es dzirdu strauta čalas palūko, varbūt varēsi to atrast.
Eņģelis pazuda. Brizdams caur zemajiem viršu un purva miršu puduriem, Vils lēnām vilkās tālāk, vēlēdamies, kaut varētu samanīt kādu taku, kur likt kājas, un bažīgi vērodams gaismu, apmetnes vietu vajadzēja izraudzīties drīz, citādi tumsa nedos iespēju izvēlēties.
- Pa kreisi, rokas stiepiena attālumā ierunājās Baltamoss. Strauts un sauss koks malkai. Uz šo pusi…
Vils sekoja eņģeļa balsij un drīz atrada minēto vietu. Starp apsūnojušajiem akmeņiem strauji čaloja strauts, aiz kraujas pazuzdams šaurā aizā, kas tumsa zem salīkušajiem kokiem. Gar strautu stiepās ar zāli apaudzis krasts, sniegdamies līdz netālajiem, brikšņos saaugušajiem krūmiem.
Vils, pirms atļāvās atpūsties, ķērās pie kurināmā vākšanas, un drīz zālē uzdūrās nokvēpušu akmeņu laukumam, kur kāds sen atpakaļ bija kūris uguni. Savācis sīkus un lielākus zarus, viņš ar nazi sagrieza tos piemērotā garumā un tikai pēc tam mēģināja aizdedzināt. Zēns nezināja, kā to vislabak izdarīt, un izšķieda vairākus sērkociņus; tikai tad izdevās uzpūst uguni liesmās.
Eņģelis viņu vēroja ar tādu kā gurdenu pacietību.
Kad ugunskurs beidzot bija iekurts, Vils apēda divus auzu biskvītus, mazliet kaltētas gaļas un nedaudz "Kendala" piparmētru kūkas, uzdzerdams virsū dažus auksta ūdens malkus. Baltamoss klusēdams sēdēja blakus, un beidzot Vils jautāja:
- Vai tu visu laiku grasies mani novērot? Es nekur neiešu.
- Es gaidu Baruču. Drīz viņš atgriezīsies, un tad, ja vēlies, es tevi ignorēšu.
- Vai tu vēlētos mazliet ēdiena?
Baltamoss viegli sakustējās: ēdamais viņu vilināja.
- Gribēju sacīt, ka nezinu, vai jūs vispār ēdat, Vils teica, bet, ja kaut ko vēlies, tad laipni ludzu.
- Kas ir… tas? eņģelis klīngi jautāja, rādīdams uz "Kendala" piparmētru kūku.
- Lielākoties cukurs, es domāju, un piparmētras. Te būs!
Nolauzis gabaliņu, Vils to pasniedza eņģelim. Baltamoss pielieca galvu un kuku apostīja. Tad viņš to paņēma, ar vēsiem pirkstiem viegli pieskardamies Vila delnai.
- Domāju, tas mani pabaros, viņš teica. Ar vienu gabaliņu pilnīgi pietiks, paldies.
Baltamoss sēdēja un klusi skrubināja kūku. Vils atklāja, ka, skatoties ugunī un atstājot eņģeli pašā redzeslauka malā, viņš var gūt par to spēcīgāku iespaidu.
- Kur atrodas Baručs? viņš jautāja. Vai viņš var ar tevi sazināties?
- Es jūtu, ka Baručs ir tuvu. Ļoti drīz viņš būs klāt. Kad viņš atgriezīsies, mes aprunāsimies. Runašanās ir vislabākais.
Pagaja labi ja desmit minūtes, kad ausis saklausīja klusus spārnu švīkstus, un Baltamoss nepacietīgi piecēlās. Jau pēc mirkļa abi eņģeļi apkampās, un Vils, neatlaidīgi skatīdamies liesmās, redzēja, cik ļoti tie viens otram pieķērušies. Tā bija vairāk nekā pieķeršanās: viņi viens otru kaislīgi mīlēja.
Baručs apsēdās blakus savam biedram, un Vils sabikstīja uguni tā, lai viņiem garām plūstu dūmu mākonis. Tam bija efekts: eņģeļu augumi iezīmējās tā, ka Vils pirmo reizi spēja viņus skaidri saskatīt. Baltamoss bija slaids; šaurie spārni bija eleganti salocīti aiz pleciem, un sejā jautās tāda izteiksme, kur augstprātīgas nievas jaucās ar maigu, kvēlu līdzjūtību, it kā viņš mīlētu visas lietas, ja vien viņa iedaba ļautu piemirst to defektus. Tomēr Baručā viņš defektus neredzēja, tas nu bija skaidrs. Baručs šķita jaunāks, kā jau Baltamoss bija teicis, un spēcīgāk veidots; viņa spārni bija sniegbalti un masīvi. Baruča iedaba likās vienkāršākā; uz Baltamosu viņš raudzījās kā uz visu zinību un prieka avotu. Vils juta, ka abu mīlestība vienam pret otru viņu intriģē un aizkustina.
- Vai tu uzzināji, kur atrodas Lira? zēns jautāja, nepacietīgi gaidīdams jaunumus.
- Jā, Baručs atbildēja. Tā ir Himalaju ieleja, ļoti augstu, blakus šļūdonim, kur ledus pārvērš gaismu varavīksnē. Varu uzzīmēt smiltīs plānu, lai tu nekļūdītos. Meitene ir gūstekne alā, kas atrodas starp kokiem, un tā sieviete tur viņu aizmigušu.
-Aizmigušu? Vai tā sieviete ir viena? Vai kopā ar viņu nav kareivji?
- Jā, viena. Paslēptuvē.
- Vai Lirai nav nodarīts nekas ļauns?
- Nē. Viņa tikai ir aizmigusi un sapņo. Ļauj, es parādīšu tev, kur viņas ir.
Kailajā zemē blakus ugunskuram Baručs ar bālu pirkstu uzzīmēja plānu. Vils paņēma piezīmju bloknotu un precīzi to pārzīmēja. Plāns attēloja neparasti līkumotas lormas šļūdoni, slīdošu lejā starp trim gandrīz identiskam kalnu virsotnēm.
- Tagad, eņģelis turpināja, uzzīmēsim detalizētāk. Ieleja ar alu pa kreisi no šļudoņa sašaurinās, un caur to plūst izkususi straume. Ielejas augšpuse ir šeit…
Viņš uzzīmēja otru plānu, un Vils to nokopēja; un tad trešo, ik reizes zīmējumā piekļūstot tuvāk alai, un Vils juta, ka ceļu varētu atrast bez pūlēm pieņemot, ka viņš ir pieveicis četrus vai piecus tūkstošus jūdžu no tundras līdz kalniem. Nazis lieti noderēja, lai izgrieztos starp pasaulēm, bet tas nevarēja likvidēt attālumus to iekšējā telpā.
- Šļūdoņa tuvumā ir svētnīca, Baručs beigās teica, ar sarkaniem zīda karodziņiem, ko pa pusei saplosījis vējš. Jauna meitene nes uz alu pārtiku. Viņi domā, ka sieviete ir svētā, kas viņus svētīs, ja tie parūpēsies par viņas vajadzībām.
- Krāpšana, Vils sacīja. Un viņa slēpjas… To es nesaprotu. Slēpjas no Baznīcas?
- Tā šķiet.
Vils rūpīgi salocīja un noglabāja plānus. Viņš bija nolicis pie ugunskura uz akmeņiem skārda krūzīti un nu ielēja tajā šķīstošo kafiju, izmaisīja dzērienu ar žagaru un, iekams paņēma krūzīti, aptina ap plaukstu kabatlakatiņu.
Degošais žagars iekrita ugunī; iekliedzās kāds naktsputns.
Piepeši, un Vils tam neredzēja iemesla, abi eņģeļi paskatījās augšup vienā un tajā pašā virzienā. Vils sekoja viņu skatienam, bet neko nemanīja. Reiz viņš bija redzējis tā darām kaķi uztrūcies no snaudas, dzīvnieks vēroja kaut ko vai kādu, kas neredzams ienāca istabā un šķērsoja to. Mati sacēlās stāvus, un tāpat notika arī šoreiz.
-Apdzēs uguni, Baltamoss čukstēja.
Vils ar veselo plaukstu pagrāba mazliet zemes un apbēra liesmas. Kaulos uzreiz iegūla aukstums, un viņš nodrebēja. Aplicis ap pleciem apmetni, zēns atkal pacēla galvu.
Un nu kaut kas kļuva redzams virs mākoņiem kaut kas kvēloja, un tas nebija mēness.
Viņš dzirdēja Baruču nomurminām: Kaujas rati? Vai tas varētu būt?
- Kas tas ir? Vils čukstēja.
Baručs pieliecās tuvāk un tāpat klusi atbildēja: Viņi zina, ka mēs esam šeit. Viņi ir mūs atraduši. Vil, ņem savu nazi un…