- Es nepieļautu, ka manis paša bērns ar mani runā tik nekaunigā, patvaļīgā toni kā tu, Lira! Kāpēc es jau agrāk netiku tevi sodījis…
—Tad uz priekšu! Sodiet mani, jūs jau to varat! Ņemiet savus draņķīgos dzeloņus un dzeliet, cik jaudas, uz priekšu! Te būs mana roka dariet to! Jums nav ne jausmas, kas notiek manā sirdī, jūs lepnais, savtīgais radijum! Jums nav nekāda priekšstata par to, cik es esmu nobēdājusies un nikna un cik ļoti man ir žēl mana drauga Rodžera, jūs nogalinat cilvēkus tāpat vien, viņa uzsita knipi, tie jums neko nenozīme bet apziņa, ka es neesmu pateikusi ardievas savam draugam Rodžeram, man sagādā mokas un bēdas. Es gribu lūgt viņam piedošanu un vērst visu par labu, cik spēju, jus to nekad nesapratīsiet, jūs ar visu jūsu lepnumu un visu savu pieaugušā gudrību. Un, ja man jāmirst, lai paveiktu to, kas jādara, tad es to darīšu un jutīšos laimīga. Tāpēc, ja gribat mani nogalināt, jūs cietsirdīgais, jūs stiprais, jūs indes glabātāj kavalieri, dariet to lai notiek, nogaliniet mani! Tad mēs ar Rodžeru Nāves zemē varēsim spēlēties mūžīgi un smieties par jums, jūs nožēlojamais!
Nebija grūti redzēt, ko Taielijs spētu izdarīt, jo viņš no galvas līdz kājām drebēja, kvēlodams dusmās. Taču vīriņš nepaguva ne pakustēties, kad Lirai aiz muguras ierunājās balss, un viņiem abiem pār muguru pārskrēja šermuļi. Lira pagriezās, zinādama, ko ieraudzīs, un, par spīti savai bravūrai, sajuta šausmas.
Nāve stāvēja pavisam tuvu, laipni smaidīdama; tās seja bija tieši tāda pati kā pārējām, ko meitene bija redzējusi, taču šī bija viņas, viņas pašas nāve! Panteleimons pie Liras krūtīm šņāca un drebēja, sermuļveidā vīdamies viņai ap kaklu un cenzdamies viņu aizstumt prom no nāves. Bet, to darīdams, dēmons tikai pats nokļuva tai tuvāk; to saprazdams, viņš atkal pieplaka pie Liras siltā kakla, kur spēcīgi atbalsojās viņas sirdspuksti.
Lira piespieda Panteleimonu sev klāt un ieskatījās nāvei tieši sejā. Viņa nevarēja atcerēties, ko nāve bija teikusi, un ar acs kaktiņu redzēja, ka Taielijs steidzīgi un nevaļīgi sagatavo magnetīta rezonatoru.
- Tu esi mana nāve, vai ne? viņa prasīja.
- Jā, mana mīļā, nāve atbildēja.
- Tu taču vēl negrasies mani paņemt, vai ne?
- Tu mani gribēji. Es vienmēr esmu šeit.
- Jā, bet… Es gribēju, jā, bet… Es gribu doties uz Nāves zemi, tā ir taisnība. Bet ne jau mirt. Es negribu mirt. Man patīk dzīvot, un es mīlu savu dēmonu, un… Dēmoni turp nedodas, vai ne? Esmu redzējusi, kā, cilvēkiem mirstot, viņu dēmoni izgaist un vienkārši apdziest kā sveces. Vai viņiem tur Nāves zemē ir dēmoni?
- Nē, nāve teica. Cilvēka dēmons izzūd gaisā, un cilvēks pats nozūd zem zemes.
- Tad es gribu ņemt savu dēmonu līdzi uz Nāves zemi, Lira stingri teica. Un es gribu atkal atgriezties. Vai ir kādreiz dzirdēts, ka cilvēki no turienes atgriezušies?
- Jau daudzus, daudzus gadsimtus ne. Galu galā, bērns, tu Nāves zemē nonāksi bez pūlēm un riska tas
būs drošs un mierīgs ceļojums tavas nāves sabiedrība nāve tev ir īpašs, uzticams draugs, kas bijis tev blakus visu tavu mūžu un pazīst tevi labāk nekā tu pati…
- Bet mans īpašais un uzticamais draugs ir Panteleimons] Es tevi nepazīstu, Nāve, es pazīstu Panu, es mīlu Panu, un ja viņš jelkad… ja mēs jelkad…
Nāve māja ar galvu. Tā šķita ieinteresēta un laipna. Bet Lira ne uz mirkli nevarēja aizmirst, kas tā ir: viņas pašas nāve, un tik tuvu!
- Es zinu, ka šis gājiens prasīs pūles, viņa nosvērtāk teica, un būs bīstams, bet es to gribu, nave, es patiesi gribu. Un arī Vils to grib. Mums abiem pārāk ātri tika atņemti tuvi cilvēki, un mums jāsniedz viņiem gandarījums, vismaz man.
- Katrs vēlas, kaut vēl varētu parunāt ar tiem, kas aizgājuši uz Nāves zemi. Kāpēc jums vajadzētu but izņēmumam?
- Tāpēc, Lira meloja, tāpēc, ka man tur kaut kas jāizdara, ne tikai jāsatiek mans draugs Rodžers, kaut kas vēl. Šo uzdevumu man lika paveikt eņģelis, un to nevar izdarīt neviens cits kā tikai es. Tas ir pārāk svarīgi, un es nevaru gaidīt, līdz nomiršu dabiski, tas jāizdara tūlīt. Redzi, eņģelis man pavēlēja. Tāpēc mēs esam šeit ieradušies, es un Vils. Mums tur jānokļūst.
Viņai aiz muguras Taielijs nolika savu instrumentu un sēdēja, vērodams, kā bērns lūdzas pats savu navi, lai tā viņu aizved tur, kur nebūtu jāiet nevienam.
Nāve pakasīja galvu un pacēla uz augšu plaukstas, bet nekas nespēja apturēt Liras vārdus, nekas nevarēja saliekt meitenes vēlēšanos, pat bailes ne: viņa esot redzējusi ko ļaunāku par nāvi, un viņai vajagot iet.
Tāpēc nāve galu galā sacīja:
- Ja nekas nespēj grozīt tavas domas, tad viss, ko es varu teikt, ir: nāc man līdzi, un es tevi aizvedīšu uz turieni, uz Nāves zemi. Es būšu tavs pavadonis. Es varu tev parādīt ceļu uz turieni, bet, kas attiecas uz izkļūšanu ārā, tas tev būs jāspēj pašai.
- Un maniem draugiem, Lira piebilda. Manam draugam Vilam un pārējiem.
- Lira, Taielijs ierunājās, pretēji visiem instinktiem mēs iesim tev līdzi. Pirms minūtes es biju uz tevi noskaities. Taču tu darīji grūtu…
Lira zināja, ka šis ir īstais brīdis, lai salīgtu mieru, un, panākusi savu, viņa ar prieku to darīja.
- Jā, viņa teica, piedodiet, Taielij, bet, ja jūs nebūtu kļuvis dusmīgs, mēs nemūžam nebūtu atraduši šo džentlmeni, kas mūs uzveda uz ceļa. Tāpēc es priecājos, ka jūs bijāt šeit, jūs un lēdija. Es patiesi jūtos pateicīga, ka esat kopā ar mums.
Tā Lira pierunāja pati savu nāvi, lai tā aizved viņu un pārējos uz zemi, kur bija aizgājis Rodžers, Vila tēvs, Tonijs Makarioss un daudzi citi; nāve teica, lai viņa gatavojas braucienam un dodas uz muliņu, kad debesīs uzausīs pirmā gaisma.
Bet Panteleimons trīcēja un drebēja, un Lira neko nevarēja darīt, lai viņu nomierinātu un apklusinātu viņa kuslo vaidēšanu, ko dēmons nespēja valdīt. Tāpēc Liras miegs, guļot uz būdas grīdas kopā ar visiem pārējiem, bija traucēts un sekls, un viņas nāve modri sēdēja turpat blakus.
20 Kāpšana
es to sasniedzu * lēni kāpdama * un kerdamās
pie'zariem, kas auga starp svētlaimi * un mani * EMĪLIJA DIKINSONE
Mulefa izgatavoja dažāda veida virves un auklas, un Mērija Malone, izvēlēdamās īsto, visu rītu aplūkoja un pārbaudīja tās, kas stāvēja Atālas ģimenes noliktavās. Šajā pasaulē nebija apgūti griešanas un vīšanas principi, tāpēc visas virves un auklas bija pītas, taču tās bija stipras un elastīgas, un Mērija drīz vien atrada to, ko gribēja.
- Ko tu dari? — Atāla gribēja zināt.
Mulefa nebija tāda vārda "kāpt", tāpēc Mērijai vajadzēja pamatīgi žestikulēt un paskaidrot aplinkus. Atāla jutās šausmināta.
- Iet uz koku augšējo dalu?
- Man jāredz, kas notiek, Mērija paskaidroja. Tagad tu vari man palīdzēt sagatavot virvi.
Kalifornijā Mērija reiz bija satikusi kādu matemātiķi, kurš katru nedēļas nogali pavadīja, kāpelēdams pa kokiem. Mērija bija nedaudz kāpusi klintīs, tāpēc kāri klausījās, kā viņš runā par kāpšanas paņēmieniem un aprīkojumu, un nolēma to izmēģināt pati, tiklīdz radīsies izdevība. Protams, viņa nekad nebija domājusi, ka kāps kokos citā Visumā, un kāpt vienai viņai arī nešķita diezin cik pievilcīgi, taču nebija citas izvēles. Viņa varēja vienīgi padarīt kāpšanu iespējami drošāku.
Mērija paņēma virves rituli, pietiekami garu, lai aukla sniegtos pār vienu no augstā koka zariem un atkal atpakaļ