Tāpēc, ja gribat saglābt kokus un mulefa dzīvi, mums jānoskaidro, kāpēc gaismne tā dara. Es vēl nezinu, kā, bet es to mēģināšu.
Mērija redzēja, ka daudzi pastiepjas un skatās augšup uz Putekļu plūsmu. Taču no zemes to nevarēja saskatīt: viņa pati skatījās caur tālskati, bet neredzēja neko citu kā vien debesu zilgmi.
Mulefa apspriedās ilgi, cenzdamies atcerēties, vai leģendās un vēsturē kādreiz ir pieminēts gaismnes vējš, bet nekā tada nebija. Viņi tikai vienmēr bija zinājuši, ka gaismne nāk no zvaigznēm un ka tā ir bijis mūžīgi.
Beidzot mulefa jautāja, vai Mērijai ir vēl kādas idejas. Viņa atbildēja:
Man vēl jāpa vēro. Jānoskaidro, vai vējs vienmēr pūš sajā virzienā vai arī diennaktī mainās tāpat kā gaisa strāvas. Tāpēc man jāpavada vairāk laika kokos, jāguļ to galotnēs un jāvēro naktī. Man vajadzēs jūsu palīdzību, lai uzceltu kaut ko līdzīgu platformai, kur varētu droši gulēt. Mums vēl jāpavēro.
Būdami praktiskas dabas un dedzīgi vēlēdamies visu uzzināt, mulefa uzreiz piedāvājās uzbūvēt visu, kas vajadzīgs. Pazīdami trīša un bloka tehniku, viņi uzreiz ieteica vienkāršu paņēmienu, kā Mēriju pacelt lapotnē, lai viņai aiztaupītu bīstamās kāpšanas pūles.
Priecīgi, ka var kaut ko darīt, viņi uzreiz ķērās pie materiālu vākšanas, Mērijas vadībā pīdami, siedami un stiprinādami apaļkokus, virves un auklas, un komplektēdami visu, kas viņai bija vajadzīgs novērošanas platformai.
Pie olīvu birzs aprunājies ar veco pāri, tēvs Gomess pazaudēja pēdas. Vairākas dienas viņš pavadīja, meklēdams un aptaujādamies visos virzienos, bet sieviete šķita pilnīgi izgaisusi.
Viņš nekad nebūtu padevies, kaut gan neveiksme atņēma drosmi; krucifikss kaklā un šautene uz muguras divkārt apliecināja viņa absolūto apņemšanos uzdevumu izpildīt līdz galam.
Taču meklēšana viņam aizņemtu daudz ilgāku laiku, ja neatšķirtos laika apstākļi. Pasaulē, kurā atradās tēvs Gomess, bija karsts un sauss, un viņš jutās arvien vairāk izslāpis. Ieraudzījis nobirās mitru akmeni, viņš uzkāpa paskatīties, vai tur nav avota. Avota nebija, taču pogaļu koku pasaulē tikko bija gāzis lietus, tāpēc tēvs Gomess atklāja logu un saprata, kur Mērija bija aizgājusi.
21 Harpijas
ES NECIEŠU TĪRUS IZDOMĀJUMUS… PAMATĀ VIENMĒR JĀBŪT KĀDAM FAKTAM…
Lira un Vils abi pamodās kā no smaga sapņa: sajūta bija tāda, kā jūtas notiesāts cietumnieks, pamodies nāves soda izpildei paredzetajā rītā. Taielijs un Salmekija aprūpēja savas spāres, nesdami tām ārā pie lampas virs eļļas trauka noķertus naktstauriņus, no zirnekļu tikliem izņemtas mušas un ūdeni skārda šķīvītī. Ieraudzījusi Liras sejas izteiksmi un to, kā Panteleimons peles veidolā spiežas Lirai pie krūtīm, lēdija Salmekija pameta savu daramo un pienāca aprunāties. Vils tobrīd bija izgājis no būdas pastaigaties.
- Jūs vēl varat pārdomāt, — Salmekija teica.
- Nē, nevaram. Esam jau izlēmuši, Lira tūlīt atbildēja, stūrgalvīga un baiļu pilna.
- Un ja mēs neatgriežamies?
- Jums nav jānāk, Lira uzsvēra.
- Mēs negrasāmies jūs pamest.
- Un ja jūs neatgriežaties?
- Tad mēs mirsim, darīdami kaut ko nozīmīgu.
Lira cieta klusu. Iepriekš viņa nebija uz lēdiju, kā nākas, paskatījusies, taču tagad, dūmakainajā petrolejas lampas gaismā, meitene viņu ļoti skaidri redzēja stāvam uz galda tikai izstieptas rokas attālumā. Lēdijas seja bija mierīga un laipna, ne skaista un nejauka, taču tāda seja, kuru jūs priecātos ieraudzīt, būdami slimi, nelaimīgi vai
izbijušies. Viņas balss skanēja klusi un izteiksmīgi, zem skaidrajiem virstoņiem jautās smieklu un laimes strāvas. Visā savā mūžā, cik Lira spēja atcerēties, viņai neviens nebija lasījis priekšā pirms gulētiešanas, neviens nebija stāstījis pasakas vai dziedājis šūpuļdziesmiņas, pirms noskūpstīja un nodzēsa gaismu. Bet nu meitene piepeši nodomāja: ja vispār būtu tāda balss, kas mīļi ieskautu drošība un siltumā, tā līdzinātos lēdijas Salmekijas balsij, un sirdī Lira sajuta vēlēšanos aijāt, mierināt un dziedāt tieši šādā balsī, ja viņai pašai reiz būtu bērns.
- Labi, Lira sacīja un juta, ka rīkli kaltē slāpes, tāpēc norija siekalas un nodrebinājās.
- Tad jau redzēsim, lēdija teica un griezās atpakaļ.
Apēduši plāno, sauso maizi un padzēruši rūgto tēju -
tas bija viss, ko šie ļaudis varēja piedāvāt, viņi pateicās saviem saimniekiem, paņēma mugursomas un tūlīt devās cauri būdiņu pilsētai uz ezera krastu. Lira skatījās apkārt pēc savas nāves, un, bez šaubām, tur jau tā pieklājīgi gāja mazu gabaliņu pa priekšu; tuvāk nākt nāve negribēja, lai gan nemitīgi skatījās atpakaļ, vai viņi seko.
Diena bija nomākusies un miglaina. Tas drīzāk bija mijkrēslis, nevis dienas gaisma; no ceļa dubļainajām peļķēm drūmi cēlās maldu tēli un miglas vāli, kā bezcerīgi mīlētāji glauzdamies pie kabeļiem virs ceļinieku galvām. Cilvēkus nemanīja, tikai dažas nāves; spāres miklajā gaisā slīdēja, it kā būtu sastiprinātas kopā ar neredzamiem pavedieniem, un acīm bija prieks vērot tās košās krāsās zibināmies turp un atpakaļ.
Necik ilgi, un viņi, sasnieguši apmetnes robežu, turpināja ceļu gar lēno straumi caur sarainiem, kailiem krūmiem. Reizi pa reizei, iztraucējuši kādu abinieku, viņi izdzirda griezīgu kurkstēšanu vai šļakstu, taču vienīgā radība, ko gājēji ieraudzīja, bija krupis tik liels kā Vila pēda -, dzīvnieks spēja vien ar smagu plakšķi nokrist uz sāpošajiem sāniem, it kā būtu stipri ievainots. Krupis gulēja šķērsām, centās tikt prom no takas un skatījās uz viņiem, kā domādams, ka ceļinieki grib darīt tam pāri.
- Butu žēlsirdīgi krupi nogalināt, Taielijs teica.
- Kā jūs to zināt? Lira iebilda. Tam varbūt tomēr patīk dzīvot, neraugoties uz visu.
- Nonāvēdami mēs to paņemtu sev līdzi, sacīja Vils. Krupis grib palikt šeit. Esmu izdzēsis gana daudz dzīvību. Pat gulēt netīrā stāvoša ūdens peļķē varbūt ir labāk nekā būt beigtam.
- Bet ja tam sāp? jautāja Taielijs.
- Ja krupis spētu to pateikt, mēs zinātu. Bet, tā kā viņš to nevar, es negrasos to nogalināt. Tā mēs ņemtu vērā savas izjūtas, ne krupja.
Viņi gāja tālāk. Necik ilgi, un, kaut gan migla kļuva vēl biezāka, soļu skaņa mainījās, un tas nozīmēja, ka tuvumā ir atklāta vieta. Panteleimons bija lemurs ar tik lielām acīm, kādas vien viņš spēja izveidot, un kļāvās pie Liras pleca, spiezdamies viņas miglas pērļainajos matos, skatīdamies visapkārt un neredzēdams neko vairāk kā meitene pati. Un tomēr viņš nemitējās drebēt.
Piepeši viņi visi izdzirdēja sīku vilnīšu troksni. Tas bija kluss, bet ļoti tuvu. Pie bērniem atgriezās spāres ar saviem jātniekiem, un Panteleimons pielīda pie Liras krūtīm, bet viņa un Vils pievirzījās viens otram tuvāk, uzmanīgi sperdami soļus pa dūņaino taku.
Un tad viņi atradās krastā. Tieši priekšā mierīgi gulēja eļļains, putains ūdens, šad tad apātiski uzšļākdams oļiem pa mazam vilnītim.
Taka pagriezās pa kreisi, un mazliet tālāk pāri ūdenim nedroši pacēlās koka muliņš, drīzāk līdzīgs miglas sabiezējumam nekā cietam objektam. Pāļi bija satrunējuši, dēļi klāti ar zaļām gļotām, un nekā vairāk tur nebija, nekā; taka beidzās tur, kur sākās muliņš, un, kur beidzās muliņš, tur sākās migla. Liras nāve, vadīdama viņus uz turieni, paklanījās Lirai un, spērusi soli miglā, pazuda, iekams viņa paguva pajautāt, ko darīt tālāk.