Meitene aizgrūda savu dēmonu prom, un viņš sarūgtināts, nosalis un pārbijies pieplaka pie dubļainās zemes.
Kādā dzīvniekā viņš patlaban iemiesojās, Vilam bija grūti pateikt. Viņš šķita ļoti mazs, lauvēns vai kucēns, kaut kas bezpalīdzīgs un uzvarēts, tik dziļās bēdās iegrimis radījums, ka drīzāk iemiesoja pašas skumjas nekā kādu būtni. Panteleimona acis nenovērsdamās raudzījās Liras sejā, un Vils redzēja, ka viņa cenšas neskatīties atpakaļ, nevairīties no vainas apziņas, un viņš apbrīnoja meitenes godīgumu un reizē ari drosmi, lai cik satriekts bija par viņu šķiršanos. Starp Liru un viņas dēmonu plūda tik daudz dzīvu strāvu, ka gaiss visapkārt šķita elektrizējies.
Un Panteleimons nevaicāja: "Kāpēc?" jo viņš zināja; un nejautāja, vai Lira Rodžeru mīl vairāk nekā viņu, jo zināja pareizo atbildi arī uz šo jautājumu. Dēmons saprata: ja viņš runās, Lira nespēs pretoties, tāpēc cieta klusu, lai nesāpinātu cilvēku, kurš viņu pameta, un nu viņi abi izlikās, ka tas nekas, ka necik ilgi, un viņi atkal būs kopā, un viss būs labi. Bet Vils zināja, ka mazā meitene rauj sev sirdi no krūtīm.
Tad Lira iekāpa laivā. Viņa bija tik viegla, ka laiva gandrīz nemaz nesašūpojās. Viņa apsēdās Vilam blakus un ne mirkli nenovērsa skatienu no Panteleimona, kas drebēdams stāvēja krastmalā pie muliņa; bet, kad laivinieks palaida vaļā dzelzs riņķi un pacēla airus, lai atgrūstu laivu, mazais dēmons-sunītis bezpalīdzīgi aizrikšoja līdz pašam muliņa galam, nadziņiem klusi knikšķot uz mīkstajiem dēļiem, un stāvēja vērodams, tikai vērodams, kamēr laiva peldēja prom un muliņš miglā kļuva aizvien bālāks, līdz izgaisa pavisam.
Tad Lira tik emocionāli iekliedzās, ka pat šajā miglas pasaulē atsaucās atbalss, taču tā, protams, nebija atbalss tur dzīvo zemē kliedza meitenes otra daļa, viņai dodoties uz Nāves zemi.
Mana sirds, Vil… — Lira ievaidējās un pieglaudās viņam, mitro seju saviebusi sāpēs.
Un tā piepildījās pareģojums, par ko Džordanas koledžas priekšnieks bija teicis bibliotekāram: Lira izdarīs milzīgu nodevību, un tas viņu pašu briesmīgi sāpinās.
Bet arī Vils izjuta mokas un caur sāpēm redzēja, ka abi Gallivespiāni, pieķērušies viens otram tāpat kā viņš un Lira, cieš tieši tāpat.
Daļēji tās bija fiziskas sāpes. Likās, it kā dzelzs roka būtu sagrābusi sirdi un tiektos to izraut caur ribām, tāpēc viņš piespieda krūtīm plaukstas un veltīgi centās to saturēt. Tās bija daudz dziļākas un daudz ļaunākas nekā tās sāpes, ko vajadzēja ciest, zaudējot pirkstus. Bet mokas bija ari garīgas: kaut kas slepens un personisks bija izvilkts atklātībā tam tā nevajadzēja būt, un Viļu gandrīz pievārēja sāpju, kauna, baiļu un pašpārmetumu sajaukums, jo viņš pats to bija izraisījis.
Bija kas ļaunāks par to. Bija tā, it kā viņa prāts teiktu: Nē, nenogaliniet mani, es esmu nobijies; nogaliniet labāk manu māti; viņa nav svarīga, es viņu nemīlu, un it kā māte dzirdētu viņu tā sakām un izliktos, ka nav dzirdējusi, lai tādējādi saudzētu dēla jūtas un savas mīlestības pret viņu dēļ tik un tā piedāvātos būt viņa vietā. Vils jutās tieši tik slikti. Sliktāk justies nav iespējams.
Vils saprata, ka tas viss ir daļa no viņa dēmona: lai kāds šis dēmons bija, tas palika kopā ar Panteleimonu tajā saindētajā un vientulīgajā krastā. Šī doma Vilam un Lirai ienāca prātā reizē, un viņi saskatījās asaru pilnām acīm. Otro reizi mūžā, bet ne beidzamo, viņi savu izteiksmi saskatīja otra sejā.
Pret veicamo ceļojumu vienaldzīgs šķita vienīgi laivinieks un spāres. Lielie kukaiņi izskatījās ņipri un skaisti koši pat noturīgajā miglā un purinādami atbrīvoja plānos spārnus no mitruma; vecais vīrs savā maisaudekla apmetnī liecās uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ, ar kailajām kājām atspēries pret dūņaini peļķaino grīdu.
Ceļojums bija ilgāks, nekā Lira vēlētos. Lai gan daļa viņas cieta, iedomājoties krastā pamesto Panteleimonu, otra daļa pielāgojās sāpēm un pārbaudīja savu izturību, ieinteresēta redzēt, kas notiks un kur viņi izcelsies malā.
Vils stingri turēja Liru, bet viņš arī raudzījās uz priekšu, cenzdamies kaut ko saskatīt caur drēgno, pelēko tumsu un saklausīt kaut ko citu, ne tikai airu mitros šļakstus. Un drīz tiešām kaut kas mainījās viņiem priekšā stāvēja klints vai sala. Viņi dzirdēja skaņas norobežošanos un tad ieraudzīja, ka migla kļūst tumšāka.
Laivinieks uzgūla vienam airim, pagriezdams laivu nedaudz pa kreisi.
- Kur mēs esam? ievaicājās kavaliera Taielija balss sīka, bet stingra kā vienmēr, jebšu tajā jautās skarbs satraukums, it kā arī viņš ciestu sāpes.
- Pie salas, laivinieks atbildēja. Vēl piecas minūtes, un piestāsim malā.
- Pie kādas salas? Vils jautāja, juzdams, ka arī viņa balss skan tik saspringti, ka to tik tikko varēja pazīt.
- Nāves zemes vārti atrodas uz salas, laivinieks paskaidroja. Visi te ierodas: karaļi, karalienes, slepkavas, dzejnieki un bērni; visi nāk pa šo ceļu, un neviens neatgriežas.
- Mēs atgriezīsimies, Lira nikni čukstēja.
Laivinieks neko neteica, bet viņa vecās acis bija žēluma pilnas.
Piekļūstot tuvāk, viņi redzēja pāri tumšzaļam, blīvam un drūmam ūdenim zemu nolīkušus ciprešu un īvju zarus. Zeme pacēlās krauji, un koki auga tik biezi, ka diezin vai starp tiem izsprauktos pat baltais sesks; pie šīs domas Lira klusītēm pa pusei iežagojās, pa pusei iešņukstējās, jo Pans viņai būtu demonstrējis, cik labi spēj to izdarīt, bet ne tagad, un varbūt vairs nekad.
- Vai tagad mēs esam miruši? Vils jautāja laiviniekam.
- Nav nekādas atšķirības, viņš atteica. Daži no tiem, kas te ierodas, nemaz nenotic tam, ka ir miruši.
Viņi neatlaidīgi apgalvo, ka ir dzīvi un ka notikusi kļūda, ka kādam bus par to jāsamaksā; nekādas atšķirības. Ir ari tādi, kas, būdami dzīvi, ir ilgojušies mirt nabaga dvēseles; viņi ir nonāvējušies, cerēdami uz svētlaimīgu mieru, un nu atklājuši, ka nekas nav mainījies, ja nu vienīgi uz slikto pusi, un šoreiz izejas nav jūs nevarat sevi atkal atdzīvināt. Citi ir bijuši tik kusli un slimīgi dažreiz tie ir mazi bērniņi -, ka tik tikko paspējuši piedzimt un jau ieradušies pie mirušajiem. Ar mazu, raudošu bērniņu klēpī esmu airējis šo laivu daudz, daudz reižu un nesaskatu atšķirību starp to, kas ir tur augšā un te, lejā. Ir arī vecie; bagātie ir tie sliktākie ņurd un niknojas, un lamā mani, sunī un kliedz: ko īsti es iedomājoties?! Vai viņi neesot vākuši un taupījuši visu to zeltu, ko spējuši noglabāt? Vai es tagad kādu drusku nepaņemtu un neizlaistu viņus atpakaļ krastā? Viņiem esot tiesības, viņiem esot vareni draugi, viņi pazīstot pāvestu, to karali un šo hercogu, viņi ieņemot augstu stāvokli un raudzīšot, lai es tiktu sodīts un stingri norāts… Tomēr beigās viņi saprot patiesību: vienīgais stāvoklis, kādu viņi ieņem, ir mana laiva, kas dodas uz Nāves zemi, un, kas attiecas uz karaļiem un pāvestiem ari tie atradīsies turpat, kad nāks viņu reize drīzāk, nekā viņi to gribētu. Es ļauju tiem klaigāt un plosīties man viņi neko nevar nodarīt; un beidzot tie paliek klusi.
Tāpēc, ja jūs nezināt, esat vai neesat miruši, un mazā meitene akli dievojas, ka atgriezīsies pie dzīvajiem, es neko neteikšu, jūs apstrīdēdams. Kas jūs esat, to uzzināsiet pavisam drīz.
Visu laiku viņš bija nemitīgi airējis gar krastu un nu ievilka airus laivā un pasniedzās pa labi pēc pirmā koka pāļa, kas rēgojās no ezera.
Vīrs iestūma laivu šaurā piestātnē un pieturēja, lai tā stāv mierīgi. Lira negribēja kāpt ārā: kamēr viņa bija laivas tuvumā, Panteleimons varēja par viņu patiesīgi domāt, jo tur dēmons bija meiteni beidzamo reizi redzējis, bet, kad Lira laivu pametīs, viņš vairs nezinās, kā viņu iztēloties. Tāpēc Lira vilcinājās, bet spāres pacēlās gaisā, un izkāpa Vils, bāls un tverdams sev pie krūtīm; tāpēc arī viņai nācās kāpt ārā.