- Paldies, meitene pateicās laiviniekam. Ja ieraugāt manu dēmonu, kad atgriezīsieties, pasakiet viņam, ka es viņu mīlu vairāk par visiem gan dzīvo, gan Nāves zemē, un es zvēru, ka atgriezīšos pie viņa, pat ja pirms tam neviens nav to izdarījis, es zvēru, ka paveikšu to.
- Jā, es viņam to pateikšu, — vecais laivinieks apsolīja.
Viņš atgrūdās no krasta, un lēnie airu šļaksti izgaisa
miglā.
Palidojuši mazu gabaliņu, Gallivespiāni atgriezās un kā agrāk uztupās bērniem uz pleciem viņa uz Liras, bet viņš uz Vila pleca. Priekšā nebija nekā, viena vienīga migla, kaut gan no tā, kā dūmaka satumsa, viņi apjauta, ka priekšā atrodas milzu siena.
Lira nodrebēja. Meitene jutās tā, it kā viņas āda būtu pārvērtusies mežģīnēs, un mitrais, rūgtenais gaiss varētu plūst caur ribām iekšā un ārā, svilinoši auksti pieskardamies svaigajai brūcei, kur bija bijis Panteleimons. Taču viņa domāja Rodžers noteikti bija juties tieši tāpat, krizdams no kalna un cenzdamies pieķerties viņas bezpalīdzīgajiem pirkstiem.
Bērni mierīgi stāvēja un klausījās. Vienīgo skaņu izraisīja nebeidzama ūdens pilēšana no lapām, un, paskatoties augšup, viņi juta pāris lāšu auksti nokrītam uz vaigiem.
- Te nevar palikt, Lira teica.
Cieši kopā turēdamies, viņi devās prom no piestātnes uz sienas pusi. Gigantiski akmens bloki, zaļi no vecām dūņām, miglā slējās augstāk, nekā viņi varēja saredzēt. Un nu jau viņi bija pienākuši tuvāk un varēja dzirdēt kliedzienus aiz sienas, lai gan šķita neiespējami noteikt, vai tās ir cilvēku balsis: spalgi, sērīgi kliedzieni un žēlabainas gaudas cēlās gaisā kā medūzu taustekļi ūdenī, darot sāpes, kur vien tie pieskārās.
Te ir durvis, sacīja Vils aizsmakušā, saspringtā balsī.
Tās bija apbružātas koka sāndurvis zem akmens plātnes. Iekams Vils paguva pacelt roku un tās pagrūst, pavisam tuvu blakus atskanēja viens no tiem spalgajiem, skarbajiem kliedzieniem, griezdams ausīs un briesmīgi viņus pārbiedēdams.
Gallivespiāni acumirklī uzšāvās gaisā, spārēm atgādinot mazus kara zirdziņus, kas nepacietīgi grib doties kauja. Bet tas, kas lidoja lejup, ar rupju spārna vēzienu pasita tās sānis, pēc tam smagi nosēzdamies uz dzegas plātnes tieši virs bērnu galvām. Taielijs un Salmekija saņēmās un izlīdzināja sašķiebtos seglus.
Šis radījums bija milzīgs putns grifa lielumā ar sievietes seju un krūtīm. Vils šim līdzīgus radījumus bija redzējis bildes, un, tiklīdz viņš spēja to skaidri saskatīt, zēnam uzreiz prātā ienāca vārds "harpija". Tās seja izskatījās gluda un bez grumbām, bet vecāka par jebkuras raganas seju: harpija bija redzējusi aizritam gadu tūkstošus, un to nežēlība un posts bija izveidojis šos naidpilnos vaibstus. Bet, kad ceļotāji viņu ieraudzīja skaidrāk, harpija izrādījās vēl atbaidošāka. Tās acu dobumos bija sarecējušas pretīgas gļotas, un sarkanās lūpas bija klātas ar apkaltušām krevelēm, it kā viņa pastāvīgi vemtu vecas asinis. Harpijas savēlušies, netīrie mati nokarājās lidz pleciem; robainie nagi nikni tvarstīja akmeni; spēcīgie, tumšie spārni bija sakļauti uz muguras, un, viņai pakustoties, ik reizi uzvēdīja trūdu smaka.
Vils un Lira, abi nelabas dūšas un sāpju mocīti, centās nostāties taisni uz skatīties viņai sejā.
- Jūs taču esat dzīvi! harpija iesaucās skarbā, izsmejošā balsī.
Vils sajuta, ka ienīst viņu un baidās no tās vairāk nekā no jebkuras jelkad redzētas būtnes.
- Kas jūs esat? jautāja Lira, kurai harpija derdzās tieši tikpat ļoti kā Vilam.
Par atbildi harpija iekliedzās. Atvērusi muti, viņa vērsa trokšņa šalti tieši viņiem sejās tā, ka bērniem džinkstēja galvā un viņi gandrīz nokrita augšpēdus. Vils pieķērās Lirai, un viņi abi pieglaudās viens otram; briesmones kliedziens pārtapa mežonīgi dārdošos, zobgalīgos smieklos, kuriem piekrastes miglā atsaucās citu harpiju balsis. Dārdošā, naidpilnā skaņa Vilam atsauca atmiņā bērnu nesaudzīgo nežēlību rotaļlaukumā, taču šeit nebija skolotāju, kas ieviestu kārtību, neviena, kam sūdzēties, un nebija arī, kur paslēpties.
Uzlicis plaukstu nazim pie jostas, Vils ieskatījās harpijai acīs, lai gan galvā dūca un no skaļā kliedziena bija uznācis reibonis.
- Ja cenšaties mūs apturēt, zēns teica, tad labāk gatavojieties ne vien kliegt, bet arī cīnīties. Jo mēs ieiesim pa šīm durvīm.
Harpijas pretīgā, sarkanā mute atkal sakustējās, bet šoreiz tālab, lai savilktu lūpas tēlotā skūpstā.
Tad viņa sacīja: Tava māte ir viena. Mēs viņai uzsūtīsim murgus. Mēs sapņos uz viņu kliegsim!
Vils nekustējās, jo ar acs kaktiņu redzēja lēdiju Salmekiju delikāti pārvietojamies pa zaru tur, kur tupēja harpija. Viņas spāri, kura plivināja spārnus, uz zemes pieturēja Taielijs, un tad notika divas lietas: lēdija uzlēca harpijai un pagriezās, lai iedurtu dzeloni dziļi radījuma zvīņainajā kājā, un Taielijs palaida spāri, lai ta lido augšup. Ātrāk nekā sekundē Salmekija, apsviedusies riņķī, nolēca no zara, tieši mugurā savam elektrozilajam rumakam, un uzšāvās gaisā.
Dzēliena ietekme uz harpiju bija momentāna. Klusumu pāršķēla vēl viens kliedziens, daudz skaļāks par iepriekšējo, un viņa kūla savus tumšos spārnus tik spēcīgi, ka Vils un Lira vējā sašūpojās. Taču harpija ar nagiem ieķerās akmenī, viņas seja dusmās kļuva tumši sarkana un mati uz galvas saslējās stāvus ka čusku mudžeklis.
Vils parāva Liru aiz rokas, un viņi abi mēģināja skriet uz durvīm, bet harpija nikni metās bērniem virsū un apstājās pikējumā tikai tad, kad Vils pagriezās un, aizgrūdis Liru sev aiz muguras, turēja paceltu nazi.
Gallivespiāni uzreiz metās harpijai virsū, aizšaudamies cieši gar viņas seju, un atkal aizlaidās prom, nepaspēdami iedzelt, bet samulsinādami viņu tā, ka harpija, neveikli plivinot spārnus, gandrīz nogāzās zemē.
Lira iesaucās: Taielij! Salmekij! Rimstieties, rimstieties!
Spiegi iegrožoja savas spāres un aizslīdēja bērniem augstu virs galvām. Miglā pulcējās citi tumši apveidi, un gar krastmalu aizskanēja vairāk nekā simt harpiju ņirdzīgās klaigas. Pirmā harpija purināja savus spārnus un matus, izstaipīja pēc kārtas abas kājas un vingrināja nagus. Viņa nebija ievainota, un Lira to bija pamanījusi.
Gallivespiāni palaidelējušies metās atkal lejā uz Liras pusi, kura turēja izstieptas abas rokas, lai viņiem butu kur nolaisties. Salmekija saprata, ko Lira bija domājusi, un sacīja Taielijam: Viņai taisnība. Nezin kāpēc mēs viņu nevaram ievainot.
Lira ievaicājās: Lēdij, kā jūs sauc?
Harpija plati izpleta spārnus, un ceļotāji gandrīz noģība no derdzīgās maitas un puvuma smakas, kas vēdīja no viņas.
- Bezvārde! viņa kliedza.
- Ko jūs no mums gribat? Lira prasīja.
- Ko jūs varat man dot?
- Mēs varētu pastāstīt, kur esam bijuši, un varbūt jums tas šķistu interesanti es nezinu. Ceļā uz šejieni esam redzējuši daudz ko dīvainu.
-Ak tā, un jūs piedāvājaties man pastāstīt kādu stāstu.
- Ja vēlaties.
- Varbūt arī. Un tad?
- Jūs varētu atļaut mums ieiet pa tām durvīm un sameklēt veli, pie kura mēs esam šeit ieradušies, es ceru, ka jūs to ļausiet šā vai tā. Ja jūs būtu tik laipna.
- Nu pamēģiniet, Bezvārde piekrita.