Pat ar visu nelabo dūšu un sāpēm Lira jutās tā, it kā viņai nupat būtu iedalīts trumpja dūzis.
- Klau, esi piesardzīga, Salmekija čukstēja, bet Liras domas jau traucās uz priekšu caur stāstu, kuru viņa bija stāstījusi iepriekšējā vakarā, veidojot, saīsinot, uzlabojot un papildinot: vecāku nāve; ģimenes dārglietas; kuģa avārija; izglābšanās…
- Labi, viņa teica, noskaņodamās uz stāstīšanu, īstenība viss sākās jau tad, kad es biju zīdainis. Ziniet, mans tēvs un māte bija Ebingdonas hercogs un hercogiene, un viņi bija ļoti, ļoti bagāti. Man tēvs bija viens no karaļa padomniekiem, un pats karalis mēdza pie mums nākt ciemos ak, bez mitas! Viņi mūsu mežā gāja medīt.
Māja, kur esmu dzimusi, bija lielākā visos Anglijas dienvidos. To sauca…
Bez kāda brīdinājuma kliedziena harpija, nagus izpletuši, klupa Lirai virsū. Lira tomēr paguva izvairīties, lai gan viens nags aizķēra viņas galvu un izplēsa matu kušķi.
- Mele! Mele! harpija brēca. Mele!
Briesmone atkal laidelējās riņķī, mērķēdama tieši Lirai sejā, bet Vils izņēma nazi un nostājās viņai ceļā. Bezvārde pasviedās sānis tieši laikā, un Vils grūda Liru uz durvju pusi, jo viņa bija sastingusi no šoka un bija pusakla asiņu, kas plūda pa seju, dēļ. Kur bija Gallivespiāni, Vilam nebija ne jausmas, taču harpija atkal lidoja viņiem virsū, niknumā un naidā kliegdama:
- Mele! Mele! Mele!
Izklausījās, it kā viņas balss nāktu no visurienes, un šis vārds no lielās sienas atbalsojās miglā, klusināts un sagrozīts, tāpēc šķita, ka harpija izkliedz Liras vārdu, jo "Lira" un "mele" skanēja līdzīgi. [1]
Vils meiteni bija piespiedis sev klāt, saliecis plecus, viņš viņu sargāja un juta Liru pie savām krūtīm drebam un šņukstam, bet tad iedūra nazi durvju satrunējušajā kokā un ar ašu asmens vēzienu izgrieza atslēgu.
Tad viņš un Lira, un viņiem blakus spiegi uz savām šaudīgajām spārēm ieklupa veļu valstībā, iekams harpijas kliedzienus nemitējās atkārtot citas miglainajā krastā aiz viņiem.
22 Čukstētāji
BIEZAS KĀ RUDENS LAPAS, KAS SABIRUŠAS
STRAUTĀ VALOM BROŠĀ, KUR ETRURIEŠU ĒNAS AUGSTU PĀRSNIEDZ…
DŽONS MILTONS
Vispirms Vils Liru apsēdināja, pēc tam izņēma mazo burciņu ar asinssūnas ziedi un apskatīja brūci viņas galvā. Tā stipri asiņoja, kā jau skalpa ievainojums, taču nebija dziļa. Noplēsis krekla malai strēmeli, viņš to tīri izslaucīja un uzsmērēja vātij mazliet ziedes, cenzdamies nedomāt par derdzīgi netīro nagu, kas ievainojumu bija radījis.
Liras acis bija blāvas, viņa pati pelnu pelēka.
- Lira! Lira! Vils viņu saudzīgi sapurināja. Tagad nāc, mums jāiet.
Meitene nodrebēja un nedroši, bet dziļi ieelpoja; viņas acis, pilnas mežonīga izmisuma, pievērsās zēnam.
- Vil, es to vairs nevaru es nevaru! Es nevaru stāstīt melus! Es domāju, ka tas ir ļoti viegli, bet man neizdevās tas ir viss, ko es protu, bet tas neizdevās!
- Tas nav viss, ko tu proti. Tu taču proti nolasīt aletiometru, vai ne? Nāc, palūkosim, kur esam! Pameklēsim Rodžeru.
Viņš palīdzēja Lirai piecelties, un viņi pirmo reizi paskatījās apkārt uz zemi, kur mīt veļi.
Viņi atradās lielā līdzenumā, kas iestiepās tālu miglā. Apgaismojums šeit bija blāva pašluminiscence; šķita, ka tā ir vienāda visur, jo nebija ne īstu ēnu, ne īstas gaismas, un viss šķita esam vienādā, nespodrā krāsā.
Šajā milzīgajā plašumā uz grīdas bija sastājušies pieaugušie un bērni veļu ļaudis -, tik daudz, ka Lira neap
jauta to skaitu. Vismaz lielākoties viņi stāvēja, kaut gan daži sēdēja un daži apātiski vai aizmiguši gulēja. Neviens nestaigāja, neskraidīja un nerotaļājās, jebšu daudzi pagriezās, lai ar bailīgu ziņkāri plati ieplestajās acīs paskatītos uz jaunpienācējiem.
- Veļi, Lira čukstēja. Šī ir tā vieta, kur viņi visi atrodas, visi, kas jebkad miruši…
Bez šaubām, tas notika tāpēc, ka viņai vairs nebija Panteleimona, bet Lira ciešāk piekļāvās Vila rokai, un viņš par to priecājās. Gallivespiāni bija aizlidojuši uz priekšu, un zēns redzēja to mazos, košos veidolus šaudāmies un slīdam pār veļu galvām, kuri skatījās augšup un brīnīdamies sekoja tiem ar skatieniem; taču klusums bija neaptverams un nomācošs, pelēka gaisma Viļā ielēja bailes, un Liras siltā klātbūtne blakus bija vienīgais, kas šķita esam dzīvs.
Viņiem aiz muguras, aiz sienas, harpiju brēcieni vēl atbalsojās krasta gan vienā, gan otrā pusē. Daži no veļu ļaudīm bažīgi vērās augšup, bet lielākā daļa pētīja Viļu un Liru, un tad viņi sāka drūzmēties uz priekšu. Lira rāvās atpakaļ; viņa tomēr nebija tik stipra, lai vienkārši skatītos tiem virsū, kā viņai patiktos darīt, un pirmajam vajadzēja runāt Vilam.
- Vai jūs runājat mūsu valodā? zēns jautāja. Vai jūs vispār varat parunāt?
Dreboši, iebaidīti un sāpju pilni tādi viņi bija —, Vilam un Lirai bija lielāka ietekme nekā visai veļu masai kopā. Šiem nabaga veļiem nebija daudz spēka, un, izdzirduši Vila balsi, pirmo saprotamo balsi, cik vien viņi atcerējās kopš savas nāves, daudzi no viņiem panācās uz priekšu, dedzīgi vēlēdamies atbildēt.
Taču veļi spēja vienīgi čukstēt. Vāja, bala skaņa, ne vairāk kā klusa elpa neko citu viņi nespēja izdvest.
Viņiem izmisumā grūstoties un spraucoties uz priekšu, Gallivespiāni nolaidās leja un šaudījās veļu priekšā turp un atpakaļ, lai aizkavētu viņus par daudz tuvoties. Veļu bērni dedzīgās ilgās skatījās augšup, un Lira uzreiz saprata, kāpēc: viņi noturēja spāres par dēmoniem, viņi no visas sirds vēlējās, kaut atkal varētu turēt rokās paši savus dēmonus.
-Ak, tie nav dēmoni, Lira aiz līdzjūtības nenocietās. Ja mans dēmons būtu šeit, jūs visi drīkstētu viņu glaudīt un viņam pieskarties, es apsolu…
Un viņa izstiepa rokas pret bērniem. Pieaugušie veļi kāpās atpakaļ, gurdeni vai sabiedēti, bet visi bērni drūzmēdamies nāca uz priekšu. Viņi, nabadziņi, bija tikpat vieliski, cik migla, un Liras rokas tiem ikreiz izgāja cauri, tāpat arī Vila rokas. Veļu bērni blīvējās uz priekšu, viegli un bez dzīvības, lai sasildītos pie abu ceļotāju ritošajam asinīm un dobji pukstošajām sirdīm; gan Vils, gan Lira juta virkni vēsu, vāru pieskārienu, veļiem izejot caur viņu ķermeņiem un pa ceļam sildāmies. Abi dzīvie bērni juta, ka pamazītēm arī viņi kļūst miruši: viņiem nepiedereja bezgalīgi daudz dzīvības un siltuma, ko dot, viņi jau kļuva pavisam auksti, un izskatījās, ka bezgalīgajiem pūļiem, kas spiedās uz priekšu, nekad nebūs gala.
Beidzot Lirai vajadzēja lūgt veļus, lai tie atkāpjas.
Meitene pastiepa augšup rokas, teikdama: Lūdzu mēs vēlamies, kaut varētu pieskarties jums visiem, bet esam ieradušies te kādu uzmeklēt, un man vajag, lai jūs pastāstītu, kur viņš ir un kā viņu atrast. Ak, Vil, Lira teica, pieliekusi savu galvu viņējai, kaut es zinātu, ko darīt!
Veļus piesaistīja asinis uz Liras pieres. Tās kvēloja tik koši kā akmeņozola ogas krēslā, un daži tās aizskāra, ilgodamies pēc saskares ar kaut ko tik vibrējoši dzīvu. Viena veļu meitene, kurai, dzīvai esot, vajadzēja būt aptuveni deviņus vai desmit gadus vecai, tramīgi pasniedzās, lai aizskartu asinis, un tad bailēs atrāvās, bet Lira viņai sacīja: Nebaidies mēs neesam te nākuši darīt tev pāri. Runā ar mums, ja vari!
Veļu meitene ierunājās, bet viņas vārajai balstiņai izdevās vien čuksts:
- Vai to izdarīja harpijas? Vai viņas centas tevi ievainot?
- Jā, Lira atteica, bet, ja tas ir viss, ko viņas var, tad es par tām neuztraucos.