- Ak nē, tas nav… Ak, harpijas var izdarīt ko ļaunāku…
- Ko? Ko viņas dara?
Bet veļi negribēja to stāstīt. Viņi purināja galvu un stāvēja klusu, tikmēr kads zēns sacīja: Tas nav tik ļauni tiem, kas te ir pavadījuši jau simtiem gadu, jo pa tik ilgu laiku tu nogursti un viņas tevi nevar tik ļoti nobaidīt…
- Harpijām visvairāk patīk runāt ar jaunajiem, sacīja pirmā meitene. Tas ir vienkārši… Ak, tas ir vienkārši pretīgi. Viņas… es nespēju to stāstīt.
Viņu balsis neskanēja skaļāk par krītošām, sausām lapām. Runāja tikai bērni; visi pieaugušie šķita iegrimuši tik senā letarģijā, ka varbūt vairs nekad nekustēsies un nerunās.
- Klausieties, Lira teica, lūdzu, klausieties! Mēs, es un mani draugi, esam te ieradušies, jo gribam atrast zēnu vārdā Rodžers. Viņš te nav ilgi, tikai dažas nedēļas, tāpēc nepazīst pārāk daudz cilvēku, bet, ja jūs zināt, kur viņš ir…
Bet, pat to teikdama, Lira saprata, ka viņi var palikt šeit, kamēr novecos, visur meklēdami un ielūkodamies katrā sejā, un tomēr var nemūžam neieraudzīt neko citu kā vien niecīgu nāves daļiņu. Meitene juta pleciem uzguļamies izmisumu tik smagu, it kā tur tupētu harpija.
Tomēr Lira, zobus sakodusi, centās turēt galvu augšā. "Mēs esam šeit nokļuvuši," viņa domāja, "lai nu kā, ari tas pieder pie lietas."
Pirmā veļu meitene kaut ko čukstēja savā klusajā, gandrīz nedzirdamajā balsi.
Kāpēc mēs gribam viņu atrast? Vils pārjautāja. Nu, Lira grib ar viņu runāt. Bet te ir vēl kāds, kuru savukārt gribu sameklēt es. Es gribu atrast savu tēvu, Džonu Periju. Viņš ari te kaut kur ir, un es gribu ar viņu runāt, pirms dodos atpakaļ pasaulē. Tāpēc, lūdzu, pasakiet, ja varat, lai Rodžers un Džons Perijs atnāk aprunāties ar Liru un Viļu. Palūdziet, lai viņi…
Bet piepeši visi veļi, pat pieaugušie, pagriezās un aizlidoja kā sausas lapas pēkšņā vēja pūsmā. Vienā mirkli ap bērniem bija tukšs laukums, un tad viņi sadzirdēja, kāpēc: no gaisa viņiem virs galvas nāca bļāvieni, saucieni un spiedzieni, un tad harpijas metās virsū, uzvēdīdamas trūdu smaku, kuldamas spārnus un aizsmakušā balsī kliegdamas, ņirgādamās, mēdīdamās, tarkšķēdamas un zobodamās.
Lira tūlīt sarāvusies pieplaka zemei un aizspieda ausis, un Vils ar nazi rokā viņu aizsedza. Zēns redzēja, ka uz viņu pusi slīd Taielijs un Salmekija, taču Gallivespiāni vēl bija patālu, un viņam atlika brīdis, lai pavērotu harpiju riņķošanu un pikēšanu. Viņš redzēja harpiju cilvēciskās sejas kampjam gaisu, it kā tās tvarstītu kukaiņus, un dzirdēja vārdus, ko tās sauca, nievājošas un neķītras lamas, visas par viņa māti, vārdus, kas satrauca zēna sirdi; bet daļa no viņa prāta pilnīgi nejūtīgi un savrupi domāja, aprēķināja un vēroja. Neviena harpija negribēja nākt tuvumā nazim.
Gribēdams redzēt, kas notiks, Vils piecēlās. Vienai no harpijām iespējams, tai pašai Bezvārdei nācās krietni pasviesties sānis, dodot ceļu, jo tā bija metusies lejup ar nolūku pārslīdēt tieši pār viņa galvu. Harpija lempīgi kūla smagos spārnus, tik tikko spēdama pagriezties. Ja pasniegtos, viņš varētu ar nazi nošķelt tai galvu.
Tikmēr ieradās Gallivespiāni, abi gatavi uzbrukt, taču Vils sauca: Taielij! Nāc te! Salmekij, nāc man uz rokas!
Viņi nosēdās Vilam uz pleciem, un zēns sacīja: Pavērojiet! Domajams, viņa Lirai trāpīja kļūdas pēc. Man nešķiet, ka viņas vispār grib mums pieskarties. Mēs varam viņas ignorēt.
Lira platām acīm paraudzījās augšup. Šie radījumi laidelējās Vilam ap galvu, dažbrīd tikai apmēram pēdu atstatu, taču beidzamajā mirkli vienmēr pagriezās sānis vai augšup. Vils juta, ka abi spiegi alkst cīņas, un spāru spārni drebēja vēlmē šauties gaisā kopā ar saviem nelokāmajiem jātniekiem, taču viņi atturējās, redzēdami, ka Vilam ir taisnība.
Tas ietekmēja ari veļus: redzēdami, ka Vils stāv, nebaidīdamies un neskarts, viņi atkal sāka virzīties uz ceļotāju pusi. Veļi piesardzīgi vēroja harpijas, taču ar visu to siltās miesas, asiņu un spēcīgo sirdspukstu vilinājums bija par lielu, lai spētu tam pretoties.
Lira piecēlās, pievienodamās Vilam. Viņas vāts atkal bija atvērusies un gar vaigu tecēja svaigas asinis, bet meitene tās noslaucīja.
Vil, viņa teica. Es ļoti priecājos, ka esam atnākuši uz šejieni kopā…
Vils saklausīja Liras balsī īpašu toni un redzēja viņas sejā izteiksmi, ko mīlēja vairāk par visu, varēja redzēt, ka viņa domā ko pārgalvīgu, taču vēl nav gatava runāt par to.
Viņš māja ar galvu, rādīdams, ka ir sapratis.
Veļu meitene teica: — Uz šo pusi nāciet kopā ar mums mēs viņus sameklēsim!
Un viņi abi sajuta kaut ko ļoti dīvainu it kā mazās veļu rociņas būtu ieķērušās viņos iekšā un rautu aiz ribām, likdamas sekot.
Tāpēc bērni sāka šķērsot lielo, vientulīgo klajumu, un harpijas riņķoja augstāk un augstāk virs viņu galvām, nemitīgi kliegdamas. Bet viņas ieturēja distanci, un, sargādami Viļu un Liru, Gallivespiāni pacēlās gaisā.
Ejot veļi ar bērniem sarunājās.
- Piedodiet, jautāja viena veļu meitene, bet kur ir jūsu dēmoni? Atvainojiet par jautājumu, bet…
Lira ne uz sekundi nepiemirsa savu mīļo, pamesto Panteleimonu. Meitenei nebija viegli runāt, tāpēc viņas vietā atbildēja Vils.
- Savus dēmonus esam atstājuši ārpusē, viņš teica, tur viņi ir drošībā. Mēs tos savāksim vēlāk. Vai tev bija dēmons?
- Jā, atbildēja velis, viņu sauca Sendlings… Ak, kā es viņu mīlēju…
- Un vai viņš bija pieņēmis noteiktu veidolu? jautāja Lira.
- Nē, vēl ne. Viņš vienmēr domāja, ka būs putns, bet es cerēju, ka ne, jo man patika, ka viņš naktī gultā ir tāds pūkains. Bet viņš arvien vairāk un vairāk sāka izskatīties pēc putna. Kā sauca tavu dēmonu?
Lira pateica, un veļi atkal dedzīgi spraucās uz priekšu. Viņi visi gribēja runāt par saviem dēmoniem, ikkatrs velis.
- Manējo sauca Metepans…
- Mēs bieži spēlējām slēpšanos, viņš mainījās kā hameleons, un es viņu nemaz nevarēju atrast, jo viņš vienmēr tik labi…
- Reiz es savainoju aci, neko neredzēju, un viņš mani visu ceļu veda mājās…
- Viņš neparko negribēja pieņemt noteiktu veidolu, bet es gribēju augt liels, un mēs mēdzām strīdēties…
- Viņš mēdza saritināties man plaukstā un aizmigt…
- Vai viņi vēl kaut kur eksistē? Vai mēs viņus atkal redzēsim?
- Nē. Kad tu nomirsti, dēmons vienkārši apdziest kā sveces liesma. Esmu redzējis, kā tas notiek. Tomēr es neesmu redzējis, kā mans Kastors… Es nemaz no viņa neesmu atvadījies…
- Tie nav nekurienē! Tiem kaut kur jābūt\ Mans dēmons vēl kaut kur ir, es zinu, ka ir!
Veļi iekaisuši un rosīgi grūstījās, to acis mirdzēja un vaigi kaisa, it kā viņi būtu no ceļotājiem patapinājuši dzīvību.
Vils jautāja: Vai šeit ir kāds no manas pasaules, kurā cilvēkiem nav dēmonu?
Vājš veļu puisēns Vila vecumā palocīja galvu, un Vils pievērsās viņam.
- Ak jā, skanēja atbilde. Mēs nesapratām, kas dēmoni tādi ir, bet jutām, kā ir bez viņiem. Šeit ir cilvēki no dažādām pasaulēm.
- Es pazinu savu nāvi, stāstīja kāda meitene. Es to pazinu visu laiku, kamēr augu. Dzirdēdama, kā viņi runā par dēmoniem, es domāju, ka tie līdzinās mūsu nāvēm. Tagad man viņas pietrūkst. Es viņu nekad vairs neredzēšu. "Tas nu ir beidzies un pagājis," tie bija beidzamie vārdi, ko nāve man teica, un tad viņa aizgāja uz visiem laikiem. Kad viņa bija pie manis, es vienmēr zināju, ka blakus ir kāds, kam es varu uzticēties, kāds, kas zina, kurp es eju un ko daru. Bet nāves ar mani vairs nav. Es nezinu, kas kādreiz atkal var notikt.