- Te nekad nekas nenotiks! kāds iesaucās. Nekad un nemūžam!
- Tu to nezini, sacīja kāds cits. Viņi taču atnāca, vai ne? Neviens pats nedomāja, ka kaut kas tāds var notikt.
Viņš domāja Viļu un Liru.
- Tas ir pirmais notikums, kas vispār te gadījies, teica kāds veļu zēns. Varbūt tagad šeit viss mainīsies.
- Ko tu darītu, ja būtu iespējams izvēlēties? Lira jautāja.
-Atgrieztos augšā, pasaulē!
- Vai pat tad, ja tu to varētu redzēt vēl tikai vienu reizi?
- Jā! Jā! Jā!
- Labi. Lai vai kā, man jāatrod Rodžers, Lira sacīja, aizrāvusies ar savu jauno ideju; taču vispirms tā bija jāizstāsta Vilam.
Bezgalīgajā līdzenumā neskaitāmā daudzumā lēni pārvietojās veļi. Bērni to redzēt nevarēja, bet Taielijs un Salmekija, augšā lidodami, vēroja visus bālos, mazos siluetus kustamies šī plūsma atgādināja milzīgu putnu vai ziemeļbriežu baru migrāciju. Tās centrā atradās abi bērni, kas nebija veļi; viņi droši kustējās uz priekšu, nevienu nevadīdami un nevienam nesekodami, bet šo kustību kaut kā virzīdami visu mirušo nolūkā.
Spiegi, kuru domas traucās vēl ātrāk nekā viņu straujie rumaki, apmainījušies skatieniem, nosēdināja spāres atpūsties vienu otrai blakus uz kāda sausa, nokaltuša zara.
- Vai mums ir dēmoni, Taielij? lēdija ievaicājās.
- Kopš iekāpām tajā laivā, esmu juties tā, it kā man būtu izrauta sirds un, aizmesta krastā, vēl sistos, Taielijs atbildēja. Tomēr tā nav; tā vēl pukst manās krūtīs. Tātad kaut kas no manis atrodas tur, kopā ar meitenītes dēmonu, un arī kaut kas tavs, Salmekij, jo tava seja ir izstiepusies un rokas ir bālas un sažņaugtas dūrēs. Jā, mums ir dēmoni, lai kas ari tie būtu. Varbūt cilvēki Liras pasaulē ir vienīgās dzīvās būtnes, kas zina, ka viņiem tie ir. Varbūt tieši tāpēc viens no viņiem uzsāka dumpi.
Nošļucis no spāres muguras, kavalieris to droši piesēja, tad izņēma magnetīta rezonatoru. Bet, tik tikko tam pieskāries, viņš apstājās.
- Nekādas reakcijas, Taielijs sadrūmis noteica.
- Tātad esam ārpus visa?
- Neapšaubāmi, bez palīdzības. Galu galā mēs zinājām, ka dodamies uz Nāves zemi.
- Šis zēns Lirai sekotu uz pašu pasaules galu.
- Kā tu domā, vai viņa nazis pavērs ceļu atpakaļ?
- Esmu pārliecināta, ka viņš tā domā. Bet, ak, Taielij, es nezinu.
- Viņš ir ļoti jauns. Jā, viņi abi ir jauni. Zini, ja meitene neizdzīvos, tad jautājums, vai viņa izvēlētos pareizo ceļu, kad tiktu kārdinātā, vairs neuzpeldēs. Tad tam vairs nebūs nozīmes.
- Vai tu domā, ka Lira jau ir izvēlējusies? Tad, kad viņa izšķīrās atstāt savu dēmonu krastā? Vai tā bija tā izvēle, ko viņai vajadzēja veikt?
Kavalieris palūkojās lejup uz lēni kustošajiem miljoniem uz Nāves zemes grīdas viņi visi plūda aiz spriganās un dzīvi dzirkstījošās Liras Sudrabmēles. Taielijs varēja saskatīt tikai viņas cirtas tās bija visgaišākais šajā tumsā un blakus zēna matu ērkuli melnmatainu un stingru.
- Nē, viņš teica, vēl ne. Tas vēl ir priekšā, lai kas tas arī būtu.
- Tad mums viņa līdz tam droši jāaizved.
- Jāaizved viņi abi. Viņi tagad ir savstarpēji saistīti.
Lēdija Salmekija uzšāva savai spārei ar vieglajiem
zirnekļa tīkla grožiem, un tā uzreiz atrāvās no zara, uzņemdama ātrumu pretī dzīvajiem bērniem, un kavalieris sekoja viņai cieši pēdās.
Bet viņi neapstājās pie bērniem; zemu pārslīdējuši pāri un pārliecinājušies, ka viņiem viss kārtībā, Gallivespiāni lidoja uz priekšu daļēji tāpēc, ka spāres bija nemierīgas, daļēji tāpēc, ka viņi gribēja noskaidrot, cik tālu šī drūmā vieta stiepjas.
Ieraudzījusi spiegus pazibam virs galvas, Lira sajuta pēkšņu atvieglojumu, ka šeit atrodas kāds, kas strauji traucas un skaisti spīd. Tad, nespēdama savu domu ilgāk paturēt pie sevis, meitene pagriezās pret Viļu, taču viņai nācās čukstēt. Lira pielika lūpas viņam pie auss, un Vils sajuta meitenes silto elpu un dzirdēja viņu sakām:
Vil, es gribu, lai mēs no šejienes izvestu visus šos nabaga mirušos veļu bērnus un pieaugušos ari -, mēs varētu viņiem atdot brīvību! Sameklēsim Rodžeru un tavu tēvu un pēc tam atvērsim ceļu uz ārpasauli tad viņi visi būs brīvi!
Vils pagriezās un veltīja Lirai patiesu smaidu, tik siltu un laimīgu, ka viņa sajuta sevī kaut ko sašķobāmies un saminstināmies; vismaz tā šķita, jo nebija Panteleimona, kam varētu pajautāt, ko tas nozīmē. Varbūt viņas sirds sāka pukstēt pa jaunam. Dziļi pārsteigta, Lira sevi piespieda iet taisni un nejusties apreibušai.
Un viņi gāja tālāk. Čukstus izteikts vārds "Rodžers" izplātījās ātrāk, nekā viņi spēja kustēties; vārdi "Rodžer Lira nak Rodžer Lira ir šeit…" gāja no viena veļa uz nakamo, līdzīgi elektriskam impulsam, ko viena ķermeņa šūniņa nodod tālāk blakus esošajai.
Taielijs ar Salmekiju, gaisā kursēdami uz savām nenogurdināmajām spārēm un skatīdamies visapkārt, galu galā ievēroja jaunu kustības formu. Kādu gabalu tālāk mazliet mainījās rosība. Pieslīdējuši tuvāk, viņi pirmo reizi tika ignorēti, jo visu veļu prātus aizņēma kaut kas interesantāks. Sev raksturīgā veidā gandrīz nedzirdami sačukstēdamies, tie kaut ko rādīja un skubināja kādu uz priekšu.
Salmekija nolaidās zemāk, bet nosēsties nevarēja: spiediens bija pārāk liels, un neviena veļa plaukstas vai pleci nesniegtu atbalstu, pat ja viņi uzdrīkstētos pamēģinat. Ieraudzījusi kadu jaunu veļu zēnu ar godīgu, nelaimīgu seju mulsā neizpratnē par dzirdēto, viņa uzsauca:
- Rodžer? Vai tas ir Rodžers?
Apstulbis un nervozs viņš paskatījās augšup un palocīja galvu.
Salmekija aizlidoja atpakaļ pie sava biedra, un abi kopā viņi steidzās pie Liras. Ceļš bija garš un lidot bija grūti, bet, vērojot kustības veidus, viņi beidzot Liru atrada.
- Tur viņa ir, Taielijs sacīja un uzsauca: Lira! Lira! Tavs draugs ir tur!
Lira paskatījās augšup un izstiepa roku pretī spārei. Lielais kukainis uzreiz nolaidās, spīdēdams sarkanos un dzeltenos toņos līdzīgi emaljai, tā caurspīdīgie spārni bija stīvi vērsti uz abām pusēm. Taielijs saglabāja līdzsvaru, kamēr Lira viņu turēja savu acu līmenī.
- Kur? viņa jautāja uztraukumā bez elpas. Vai tālu no šejienes?
- Stundas gājiens, kavalieris atbildēja. Rodžers zina, ka tu nāc. Citi viņam to ir pateikuši, un mēs pārliecinājāmies, ka tas ir viņš. Turpiniet vien iet, tad drīz viņu atradīsiet.
Taielijs redzēja, ka Vils pūlas nostāties taisni un sakoncentrēt vairāk enerģijas. Lira jau bija pārņemta un apbēra Gallivespiānus ar jautājumiem: kāds Rodžers šķitis? Vai viņš ar viņiem runājis? Vai viņš licies priecīgs? Vai citi bērni zinājuši, kas ir atgadījies, un vai viņi palīdzējuši vai arī vienkārši maisījušies pa kājām?
Un tā tālāk. Taielijs centās uz visu atbildēt patiesi un pacietīgi, un soli pa solim dzīvā meitene piekļuva tuvāk zēnam, kuru bija ievedusi nāvē.
23 Nav izejas
un jus atzīsit PATIESĪBU, UN PATIESĪBA DARĪS JUS BRĪVUS.
SV. JĀNIS
-Vil, Lira ievaicajas, ka tu domā, ko iesāks harpijas, kad mēs vedīsim veļus laukā?
Šie radījumi kļuva skaļāki un lidoja arvien tuvāk, un to kļuva arvien vairāk un vairāk, it kā tumsa pati no sevis savilktos mazos ļaunprātības receklīšos un dotu tiem spārnus. Veļi bez mitas bailīgi skatījās augšup.