Lira sāka skaidrot, gluži neapzinādamās, kā mainās viņas balss, kā viņa izslienas staltāk un pat viņas skatiens kļūst citāds, stāstot, kā viņa satikusies ar Viļu un kā viņi cīnījušies par brīnumnazi. Kā gan lai Lira to zinātu? Bet Rodžers to ievēroja, un viņu pārņēma skumja bezvārdu skaudība pret nāves neizmainīto.
Tikmēr Vils un Gallivespiāni, pagājuši mazu gabaliņu nostāk, sarunājās.
- Ko jūs grasāties darīt, tu un meitene? Taielijs jautāja.
-Atvērt šo pasauli un izlaist veļus. Šim nolūkam man
ir nazis.
Vils nekad nebija redzējis kāda sejā tādu pārsteigumu, nemaz jau nerunājot par personām, kuru viedokli viņš augstu vērtēja. Pret abiem spiegiem viņam bija radusies liela cieņa. Dažus mirkļus viņi sēdēja klusēdami, tad Taielijs sacīja:
- Tas visu iznicinās. Tas ir lielākais trieciens, kādu jūs varētu dot. Pēc tam Visvarenajam nebūs nekādas varas.
- Kā lai viņiem rastos pat aizdomas? lēdija piebilda. Tas pār viņiem nāks pavisam pēkšņi.
- Un pēc tam? Taielijs jautāja Vilam.
- Pēc tam? Nu, laikam gan vajadzēs tikt laukā pašiem un uzmeklēt savus dēmonus. Nedomāsim par to, kas būs pēc tam\ Pašlaik pilnīgi pietiek ar tagadni. Veļiem es neko neesmu teicis ja nu… ja nu nekas neiznāks? Tāpēc neko nesakiet arī jūs. Tagad gribu atrast kādu pasauli, ko es spētu atvērt, bet harpijas vēro. Tāpēc, ja gribat palīdzēt, ejiet un novērsiet viņu uzmanību, kamēr es rīkošos.
Gallivespiāni acumirklī paskubināja savas spāres uzlidot drūmajās debesīs, kur harpiju bija tik daudz kā gaļas mušu. Vils vēroja, kā lielie kukaiņi bezbailīgi paceļas virs tām, it kā harpijas būtu mušas un spāres tās varētu aprīt dabiskajā lielumā. Viņš iedomājās, cik ļoti šīm spožajām radībām patiks, kad debesis būs atvērtas un tās atkal varēs lidināties virs ūdens spožās virsmas.
Tad Vils izņēma nazi. Tūlīt domās atgriezās vārdi, ko harpijas viņam bija kliegušas, nievas par viņa māti, un zēns apstājas. Nolicis nazi, viņš pūlējās attīrīt domas.
Vils mēģināja vēl un atkal ar tādu pašu iznākumu. Par spīti Gailivespiānu negantumam, varēja dzirdēt, kā harpijas augšā bļaustas: to bija tik daudz, ka divi lidotāji vien maz ko spēja darīt, lai tās apturētu.
Nu, tā tam acīmredzot jāpaliek. Vieglāk nekļūs. Tāpēc Vils ļāva domam atslābināties un atbrīvoties, tāpat vien sēdēdams un vaļīgi turēdams nazi, līdz atkal jutās gatavs.
Šoreiz nazis grieza taisni gaisā un uzdūrās klintij. Viņš bija atvēris logu no šīs pasaules uz kādas citas pasaules pazemi. Aizvēris to, Vils mēģināja vēl.
Un atkal notika tas pats, jebšu viņš saprata, ka ši pasaule ir citāda. Vils atvēra logus, iekams paguva nokļūt citas pasaules virszemē, tāpēc nebija jābrīnās, konstatējot, ka viņš pārmaiņas pēc atrodas pazemē, tomēr tas bija mulsinoši.
Nākamreiz Vils rūpīgi taustīja veidā, ko bija apguvis, ļaudams naža smailei meklēt rezonansi, kas atklātu pasauli, kur zemes virsma būtu tajā pašā līmenī. Bet to uztaustīt neizdevās, lai arī kur viņš mēģinātu. Nekur nebija tādas pasaules, kuru viņš spētu atvērt; lai arī kur pieskartos, priekšā bija cieta klints.
Jutusi, ka kaut kas nav lāgā, Lira atrāvās no ciešās sarunas ar Rodžera veli un steidzās pie Vila.
- Kas ir? viņa klusi vaicāja.
Vils pastāstīja, piebilzdams: Mums vajadzētu doties vēl kaut kur, līdz varēšu atrast pasauli, kuru mēs spēsim atvērt. Un šīs harpijas nedomā likt mūs mierā. Vai esi stāstījusi veļiem, ko mēs plānojam?
- Nē. Tikai Rodžeram, un es piekodināju, lai viņš cieš klusu. Rodžers klausīs visam, ko es teikšu. Ak, Vil, esmu nobijusies, esmu tā nobijusies! Mes varam vispār no šejienes neizkļūt. Iedomājies ja nu mēs te iestrēgstam uz mūžiem?
- Nazis nespēj izgriezties cauri klintij. Ja būs nepieciešams, mēs vienkārši izcirtīsim tuneli. Tas prasis ilgu laiku, un es ceru, ka to darīt nevajadzēs, bet mēs to spētu. Neuztraucies!
- Jā-a. Tev taisnība. Protams, mēs to spētu.
Taču Lira nodomāja, ka Vils izskatās ļoti slims: seja bija savilkta sāpēs, acis ieskāva tumši loki, plauksta drebēja, un pirksti atkal asiņoja; zēns izskatījās tik nelāgi, cik nelāgi viņa jutas. Viņi vairs nevarēs ilgi iztikt bez saviem dēmoniem. Lira juta ķermenī savu veli drebam bailēs un cieši piekļāva rokas pie krūtīm, alkdama pēc Pana.
Bet veļi, nabaga radības, tikmēr spiedās viņiem cieši klāt, un it īpaši bērni nespēja Liru pamest vienu.
- Lūdzu, viena meitene ierunājās, jūs taču mūs neaizmirsīsiet, kad dosieties atpakaļ?
- Nē, Lira atbildēja, nekad.
- Jūs viņiem par mums pastāstīsiet?
- Es apsolu. Kā tevi sauc?
Taču nabaga meitene apmulsa un nokaunējās: viņa bija to aizmirsusi. Viņa novērsās, slēpdama seju, un kāds zēns sacīja:
- Manuprāt, labāk ir aizmirst. Es arī esmu aizmirsis. Daži šeit nav uzturējušies ilgi, un viņi vēl zina, kas viņi tādi ir. Daži bērni te mīt jau tūkstošiem gadu. Viņi nav vecāki par mums, un viņi ir aizmirsuši it visu. Izņemot saules gaismu. To neaizmirst neviens. Un vēju.
- Jā, piebilda kāds cits, pastāsti mums par to!
Un vairāk un vairāk veļu bērnu skaļi pieprasīja, lai Lira stāsta par to, ko viņi atcerējās, par sauli, vēju un debesīm un par to, ko viņi bija aizmirsuši, piemēram kā rotaļāties. Pagriezusies pret Viļu, Lira čukstēja: Ko lai es daru, Vil?
- Stāsti viņiem.
- Man bail. Pēc tā, kas tur notika… tās harpijas…
- Stāsti viņiem patiesību. Harpijas mēs apturēsim.
Lira paraudzījās uz Viļu ar šaubām. Faktiski viņai no
raizēm kļuva nelabi. Viņa atkal pagriezās pret veļiem, kuri drūzmējās arvien ciešāk.
- Lūdzu! viņi čukstēja. Tu tikko nāc no pasaules! Stāsti mums, stāsti! Pastāsti mums par pasauli!
Tepat necik talu bija koks vienkārši nokaltis stumbrs, kura kaulbaltie zari slējās saltajā, pelēkajā gaisā, un, tā kā Lira jutās vārga un meitenei šķita, ka viņa nevarēs vienlaikus iet un stāstīt, viņa devās uz koka pusi, gribēdama kaut kur apsēsties. Veļu pūlis grūstīdamies pavirzījās sānis, dodot viņai vietu.
Kad viņi bija gandrīz pie koka, uz Vila rokas nolaidās Taielijs, rādīdams, lai Vils pieliec galvu un viņu uzklausa.
- Viņas atgriežas, kavalieris klusi teica, tās harpijas. Viņu kļūst arvien vairāk. Turi nazi gatavībā. Mēs ar lēdiju turēsim viņas pa gabalu, cik tik ilgi spēsim, tomēr varbūt vajadzēs cīnīties.
Nesatraukdams Liru, Vils attaisīja naža maksti un turēja roku cieši pie tā. Taielijs atkal aizlidoja, tikmēr Lira, sasniegusi koku, apsēdās uz vienas no tā resnajām saknēm.
Ap viņiem drūzmējās ļoti daudz mirušo, cerību pilni un platam acīm veļi spiedās virsū tā, ka Vilam vajadzēja viņus atturēt un atbrīvot vietu, bet Rodžeram Vils ļāva palikt blakus, jo viņš, acis nenovērsdams, raudzījās uz Liru un kāri gaidīja stāstu.
Lira sāka stāstīt par pasauli, kuru pazina.
Viņa pastāstīja, kā viņi ar Rodžeru bija pārrāpušies pāri Džordanas koledžas jumtam un atraduši krauķi ar lauztu kāju un kā viņi bija par to rupējušies, līdz putns atkal spējis lidot; kā viņi izpētījuši vīna pagrabu, kas bijis pilns putekļu un zirnekļu tiklu, un mazliet nomēģinājuši vinu šķiet, tas bijis tokajietis, viņa skaidri nezinot, un kā viņi esot apreibuši. Rodžera velis klausījās, lepns un izmisis, mādams ar galvu un čukstēdams: Jā! Jā! Tieši tā tas notika, tā ir taisnība, jā!
Tad Lira izstāstīja visu par lielo kauju starp Oksfordas pilsētniekiem un māla dedzinātajiem.