- Bet mums ir tiesības atteikties viņus pavadīt, ja viņi melo vai kaut ko noklusē vai arī ja viņiem mums nav ko stāstīt. Ja kāds dzīvo pasaulē, tad viņa pienākums ir kaut ko apskatīt, aizskart, klausīties, mīlēt un iemācīties. Mēs varam uzskatīt par izņēmumu pavisam mazus bērniņus, kuriem nav pieticis laika kaut ko iemācīties, bet citādi ja viņi te ir ieradušies bez nekā, mēs viņus laukā nevedīsim.
- Tas ir taisnīgi, teica Salmekija, un citi ceļotāji piekrita.
Tā viņi noslēdza līgumu. Apmaiņā pret Liras stāstu, ko viņas jau bija noklausījušās, harpijas piedāvājās aizvest ceļotājus ar viņu nazi līdz tādai Nāves zemes vietai, kur augšpasaule ir tuvāk. Ši vieta bija tālu, vajadzēja iet caur tuneļiem un alām, bet harpijas viņus droši vadītu, un visi veļi varētu sekot.
Bet, pirms viņi paguva doties ceļā, iekliedzās kāda balss tik skaļi, cik nu čukstot var kliegt. Tas bija kāds kalsnēja vīra velis ar dusmīgu, temperamentīgu seju, un viņš kliedza:
- Kas tagad notiks? Vai, atstājuši Nāves zemi, mēs atkal dzīvosim? Vai arī mēs izgaisīsim tāpat, kā izgaisa mūsu dēmoni? Brāļi, māsas, mēs nedrīkstam sekot šim bērnam nez uz kurieni, iekams nezināsim, kas ar mums notiks!
Pārējie viņam piekrita: Jā, pastastiet, kur mēs ejam! Pastāstiet, kas mūs gaida! Mēs neiesim, ja nezināsim, kas ar mums notiks!
Zaudējusi cerību, Lira pagriezās pret Viļu, bet viņš sacīja: Pasaki viņiem patiesību. Pajautā aletiometram un pasaki, ko tas vēsta.
- Labi, meitene bija ar mieru.
Lira izņēma zelta instrumentu. Atbilde atnāca uzreiz. Viņa to nolika un piecēlās.
- Notiks tā, Lira teica, — un tā ir patiesība, pilnīga patiesība. Kad jūs no šejienes iziesiet, visas daļiņas, no kurām jus sastāvat, atbrīvosies un aizlidos, tieši tāpat, kā notika ar jūsu dēmoniem. Ja esat redzējuši, kā cilvēki mirst, tad zināt, kā tas izskatās. Bet jūsu dēmoni tagad nav vienkārši nekas: viņi ir daļiņa no visa. Visi jūsu dēmonu atomi atrodas gaisā, vējā, kokos, zemē un visās dzīvajās būtnēs. Tie neizgaist. Viņi gluži vienkārši ir daļa no visa. Un tieši tāpat notiks ar jums, es jums to zvēru, es dodu savu goda vārdu. Jūsu daļiņas aizlidos, bet jūs atrādīsieties atklātā telpā un atkal būsiet daļa no visa dzīvā.
Neviens nerunāja. Tie, kas bija redzējuši, kā izzūd dēmoni, to atcerējās, bet tie, kas nebija redzējuši, iztēlojās, un neviens nerunāja, pirms priekšā neiznāca jauna sieviete. Viņa bija mirusi kā mocekle pirms vairākiem gadsimtiem. Paskatījusies apkārt, sieviete teica:
Kad mēs bijām dzīvi, mums stāstīja, ka pēc nāves mēs nonākšot debesīs. Debesis esot prieka un gaviļu vieta, un mēs visu mūžību vadīšot kopā ar svētajiem un eņģeļiem, cildinādami Visvareno, un būšot svētlaimīgi. Tā mums teica. Tāpēc daži no mums ziedoja savas dzīves, bet citi gadus pavadīja kā vientuļnieki dievlūdzēji, tikmēr visi dzīves prieki pagāja mums secen neiepazīti.
Tāpēc Nāves zeme nav apbalvojumu vai sodu vieta. Tā ir nebūtības vieta. Te nonāk gan labais, gan ļaunais, un mēs visi nīkstam šajā drūmajā vieta mūžīgi, bez cerībām uz brīvību, prieku, miegu, atpūtu vai mieru.
Bet tagad ir atnācis šis bērns un piedāvā mums izkļūt laukā, un es grasos viņai sekot. Pat tad, ja tas nozīmē aizmirstību, draugi, es to pieņemu, jo tā nav nebūtība, mēs atkal dzīvosim tūkstošos zāles stiebru un miljonos lapu, mēs nolīsim lietus lāsēs un dvesmosim svaigā vēja brāzmā, mēs mirdzēsim rasā zem zvaigznēm un zem mēness tur ārā, fiziskajā pasaulē, kas ir un vienmēr ir bijusi mūsu īstās mājas.
Tāpēc es jūs mudinu: ejiet kopā ar šo bērnu laukā, uz debesīm!
Taču viņas veli pastūma sānis kāda vira velis, tas izskatījās pēc muka: kārns un bāls pat nāvē, ar tumšām, dedzīgām acīm. Viņš pārkrustījās un nomurmināja lūgšanu, bet pēc tam sacīja:
- Šis ir rūgts paziņojums, skumjš un nežēlīgs joks. Vai jūs nesaskatāt patiesību? Šis nav bērns. Šis ir paša nelabā aģents! Pasaule, kurā mēs dzīvojām, bija pagrimuma un bedu leja. Tajā nekas mūs nespēja apmierināt. Bet Visvarenais mums ir dāvājis šo svētīgo vietu uz visu mužību, šo paradīzi, kura pagrimušām dvēselēm šķiet nemīlīga un bezsaturīga, bet kuru ticīgā acis redz tādu, kāda tā ir, piena un medus pārpilnu, tajā atbalsojas eņģeļu melodiskie korāļi. Šis ir debesis, nudien! Tas, ko sola šī ļaunā meitene, ir vieni vienīgi meli. Viņa grib ievest jūs ellē! Ejiet kopā ar viņu, riskējiet. Mani patiesās ticības brāļi un es paliksim tepat, mūsu svētīgajā paradīzē, un pavadīsim mūžību, dziedādami slavu Visvarenajam, kurš mums ir devis spriešanas spēju, lai mēs atšķirtu melus no patiesības.
Velis atkal pārkrustījās un kopā ar saviem domubiedriem šausmās un naidā novērsās.
Lira samulsa. Vai viņai nebūtu taisnība? Vai viņa pieļauj vislielāko kļūdu? Meitene skatījās apkārt: visur tikai drūmums un postaža. Bet šķietamība viņu bija maldinājusi ari iepriekš viņa bija uzticējusies Koulteres kundzei, skaistā smaida un saldā aromāta valdzinājuma iespaidota. Bija tik viegli uztvert kaut ko nepareizi, un bez dēmona, kas viņu vadītu, varbūt arī šoreiz viņai nebija taisnība.
Bet Vils viņu kratīja aiz rokas. Tad viņš pacēla plaukstas un saņēma tajās Liras seju.
- Tu zini, ka tas nav tiesa, viņš teica, tu taču to jūti. Neliecies ne zinis. Vini visi arī redz, ka viņš melo. Un viņi ir atkarīgi no mums. Nāc šurp, sāksim!
Lira pamāja ar galvu. Vajadzēja uzticēties savam ķermenim un tai patiesībai, ko stāstīja pašas jutekļi; Lira zināja, ka Pans būtu tā rīkojies.
Tad viņi devās ceļā, un neskaitāmi veļu miljoni viņiem sekoja. Aiz tiem, pārāk tālu aiz muguras, lai bērni varētu viņus pamanīt, nāca citi Nāves zemes iemītnieki, kuri, padzirdējuši, kas notiek, devās pievienoties lielajam gājienam. Taielijs un Salmekija palidoja atpakaļ paskatīties un krita sajūsmā, ieraudzīdami arī savus ļaudis un visus citus apzinīgo būtņu paveidus, kurus Visvarenais kādreiz bija sodījis ar trimdu un nāvi. Starp viņiem bija tādi radījumi, kas nemaz neatgādināja cilvēkus, tādas būtnes kā mulefa, kurus būtu pazinusi Mērija Malone, un vēl citi, dīvaināki veļi.
Bet Vils un Lira nespēja saņemties, lai atskatītos; viņi tikai sekoja harpijām un cerēja.
Vai mēs esam gandrīz to paveikuši, Vil? Lira čukstēja. Vai tas ir gandrīz galā?
Vils to nevarēja pateikt. Bet viņi bija tik vāji un paguruši, ka zēns teica: Jā, tas tūlīt būs cauri, mēs esam to gandrīz paveikuši. Drīz mēs būsim laukā.
24 Koulteres kundze Ženēvā
KADA MATE, TĀDA MEITA.
, ECĒHIELS
Koulteres kundze nogaidīja līdz krēslai un tikai tad tuvojās Sv. Džeroma koledžai. Kad iestājās tumsa, viņa ieceru kuģī piezemējās caur mākoni un koku galotņu augstumā lēni virzījās gar ezera krastu. Koledžas forma atšķīrās no citām senajām Ženēvas celtnēm, un drīz viņa atrada tās smaili, tumšos krusta eju padziļinājumus un kvadrātveida torni, kur atradās Konsistorija Disciplinārās tiesas prezidenta mītne. Iepriekš viņa bija apmeklējusi Konsistorija Disciplināro tiesu trīs reizes; sieviete zināja, ka jumta korēs, frontonos un skursteņos ir daudz slēptuvju pat kaut kam tik lielam kā ieceru kuģis.
Lēni lidodama virs kārniņiem, kas spīdēja pēc nesenā lietus, Koulteres kundze ievirzīja lidaparātu mazā ieplakā starp stāvu kārniņu jumtu un torņa vertikālo sienu. Šo vietu varēja redzēt tikai no tuvīnā Svētā Nožēlnieka kapelas zvanu torņa; tas derēs ļoti labi.
Viņa uzmanīgi nosēdināja lidaparātu, ļaudama tā sešām pēdām pašām atrast atbalsta punktu un noregulēties tā, lai kabīne stāvētu taisni. Koulteres kundze sāka iemīļot šo mašīnu: tā lēkāja pēc viņas vēlēšanās tik ātri, cik ātri viņa spēja domāt, un bija ļoti klusa; tā varēja pārlaisties cilvēkiem pār galvu pietiekami zemu, lai varētu to aizskart, taču viņi nemaz nezināja, ka tā tur ir. Jau aptuveni dienu pēc ieceru kuģa nozagšanas Koulteres kundze