- Pastāstiet man par lordu Ezrielu! prezidents aicināja. Pastāstiet visu!
Koulteres kundze ērti atlaidās krēslā un sāka stāstīt ne visu, bet tēvs Makfeils pat ne uz mirkli nebija iedomājies, ka viņa to darīs. Koulteres kundze stāstīja par cietoksni, par sabiedrotajiem, par eņģeļiem, par raktuvēm un lietuvēm.
Tēvs Makfeils sēdēja, nepakustinādams ne muskuli, viņa dēmons-ķirzaka uztvēra un atcerējās ik vārdu.
- Un kā jūs nokļuvāt šeit? viņš vaicāja.
- Es nozagu žiropteri. Beidzās degviela, un man vajadzēja to atstāt laukos netālu no šejienes. Pārējo ceļu nacu kājām.
- Vai lords Ezriels aktīvi meklē zēnu un meiteni?
- Protams.
- Jādomā, ka viņš dzenas pēc naža. Vai zināt, ka nazim ir vārds? Klinšu rēgi ziemeļos to dēvē par Dieva iznīcinātāju, viņš turpināja, pieiedams pie loga un pār krusta ejām skatīdamies lejup. — Tāds taču ir Ezriela mērķis, vai ne? Iznīcināt Visvareno? Ir daži ļaudis, kas apgalvo, ka Dievs jau esot miris. Jādomā, ka Ezriels nav viņu vidu, ja jau viņš turas pie ambīcijas Viņu nogalināt.
- Nu, kur tad Dievs ir, Koulteres kundze vaicāja, ja jau Viņš ir dzīvs? Un kāpēc Viņš vairs nerunā? Pasaules sākumā Dievs staigāja pa dārzu un runāja ar Ādamu un Ievu. Pēc tam Viņš sāka attālināties, un Viņa balsi dzirdēja tikai Mozus. Vēlāk, Daniela laikā, Viņš bija krietni gados Viņš bija mūžsens. Kur Dievs ir tagad? Vai Viņš vēl ir dzīvs, kādā neaptveramā vecumā, nevarīgs un plānprātīgs, nespējīgs domāt, rīkoties vai runāt un nespējīgs nomirt trūdošs lempis? Un, ja Viņa stāvoklis ir tāds, vai gan mums, pierādot savu Dieva mīlestību, visžēlsirdīgāk nebūtu Viņu uzmeklēt un dāvāt Viņam nāvi?
Runādama Koulteres kundze juta rāmu prieku. Viņa prātoja, vai vispār tiks laukā dzīva, taču runāt ar šo cilvēku šādi šķita skurbinoši.
- Un Putekļi? tēvs Makfeils vaicāja. No pašiem herēzes dziļumiem, kāds ir jūsu viedoklis par Putekļiem?
- Par Putekļiem man viedokļa nav, viņa atbildēja. Es nezinu, kas tie ir. To nezina neviens.
- Saprotu. Labi, sākšu ar atgādinājumu, ka jūs esat apcietināta. Domāju, ka šoreiz mēs atradīsim jums guļasvietu. Tur būs gluži ērti; neviens jums pāri nedarīs, bet prom jūs netiksiet. Rīt parunāsim vēl.
Viņš pašķindināja zvanu, un gandrīz tūlīt ienāca brālis Luiss.
- Ierādiet Koulteres kundzei labāko viesu istabu, teica prezidents. Un ieslēdziet viņu tajā.
Labākā viesu istaba bija noplukuši un mēbelēta ar lētām mēbelēm, taču vismaz tīra. Kad otrpus durvīm pagriezās atslēga, Koulteres kundze tūlīt lūkojās pēc mikrofoniem: vienu viņa uzgāja komplicētā apgaismojuma montāžā, bet otru zem gultas rāmja. Koulteres kundze abus atvienoja un tad piedzīvoja briesmīgu pārsteigumu.
No kumodes augšas gaitenī aiz durvīm viņu vēroja lords Roke.
Koulteres kundze iekliedzās un ar plaukstu atbalstījās pret sienu.
Gallivespiāns pilnīgi nepiespiesti sēdēja sakrustotām kājām, un ne sieviete, ne zeltainais pērtiķis nebija viņu pamanījuši. Kad sirdsklauves aprima un elpa palēninājās, viņa jautāja: Un kad jūs būtu izrādījis man pieklājību, darīdams zināmu, ka esat šeit, mans lord? Pirms es izģērbtos vai pēc tam?
- Pirms, viņš atbildēja. Sakiet savam dēmonam, lai nomierinās, citādi es viņu padarīšu kustēties nespējīgu.
Zeltainā pērtiķa zobi bija atņirgti un visa spalva saslējusies stāvus. Ar viņa sveloši ļaunprātīgo izteiksmi pietiktu, lai ikviens normāls cilvēks zaudētu dūšu, bet lords Roke tikai smaidīja. Viņa dzeloņi blāvajā gaismā spīdēja.
Mazais izlūks piecēlās un izslējās taisni.
- Tikko kā runāju ar savu aģentu lorda Ezriela cietoksnī, viņš turpināja. Lords Ezriels izsaka komplimentus un lūdz, lai jūs, līdzko dabūjat zināt šo cilvēku nodomus, pavēstītu tos viņam.
Koulteres kundzei aizrāvās elpa, it kā lords Ezriels cīniņā viņu būtu smagi nometis uz lāpstiņām. Acis iepletusi, viņa lēnām apsēdās uz gultas.
- Vai esat te ieradies mani izspiegot vai palīdzēt? viņa jautāja.
- Abējādi, un tā ir jūsu laime, ka esmu te. Tiklīdz jūs ieradāties, viņi pagrabtelpās uzsāka kaut ko darīt ar dzimteru. Es nezinu, kas tas ir, bet tur ir iesaistīta kada zinātnieku grupa. It kā jūs viņus būtu uz to stimulējusi.
Nezinu, vai man jājūtas glaimotai vai jāuztraucas. Faktiski esmu pārguruši un grasos gulēt. Ja esat šeit, lai man palīdzētu, jūs varat pastāvēt sardzē. Bet vispirms aizgriezieties uz citu pusi.
Lords Roke paklanījās un pagriezās ar seju pret sienu, iekams viņa nomazgājās ieplaisājušajā bļodā, noslaucījās ar plānu dvieli, izģērbās un apgūlās gultā. Koulteres kundzes dēmons apstaigāja istabu, izpētīdams drēbju skapi, gleznas rāmi, aizkarus un skatu no loga uz tumšajām krusta ejām. Lords Roke vēroja viņu, nenolaizdams acis. Zeltainais pērtiķis pievienojās Koulteres kundzei un abi uzreiz aizmiga.
Lords Roke nebija pateicis visu, ko bija uzzinājis no lorda Ezriela. Sabiedrotie bija izsekojuši visu dzīvo būtņu gaisa lidojumus virs republikas pierobežas un ievērojuši rietumos koncentrējamies kādus radījumus, iespējams eņģeļus, bet tās tikpat labi varēja būt arī kādas citas būtnes. Viņi bija izsūtījuši izlūku patruļas, bet pagaidām nebija noskaidrots, kas bija tie, kas tur kavējās, tīti necaurredzamā miglā.
Izlūks tomēr negribēja satraukt Koulteres kundzi ar šīm ziņām viņa bija nogurusi. "Lai guļ," viņš nolēma un klusītēm modri pārvietojās pa istabu, klausīdamies pie durvīm un skatīdamies ārā pa logu.
Stundu pēc Koulteres kundzes ierašanās istabā lords Roke sadzirdēja aiz durvīm klusu troksni: vieglu skrāpēšanos un čukstus. Tajā pašā mirklī aiz durvīm pavīdēja nespodra gaisma. Lords Roke aizmanījās uz tālāko stūri un nostājās aiz vienas no krēsla kājām, uz kura Koulteres kundze bija sametusi savas drēbes.
Pagāja minūte, tad slēdzenē ļoti klusi pagriezās atslēga. Durvis pavērās ne vairāk kā par collu, tad gaisma nodzisa.
Blāvajā gaismā, kas krita caur plānajiem aizkariem, lords Roke varēja redzēt diezgan labi, taču nelūgtajam viesim bija jānogaida, līdz aprod acis. Beidzot durvis ļoti lēnām pavērās vairāk un ienaca jaunais priesteris brālis Luiss.
Viņš pārkrustījās un uz pirkstgaliem piezagās pie gultas. Lords Roke sagatavojās lēcienam, taču priesteris tikai klausījās Koulteres kundzes vienmērīgajā elpā, vērīgi pētīdams, vai viņa ir aizmigusi, un pēc tam pagriezās pret naktsgaldiņu.
Ar plaukstu aizklājis kabatas lukturīša lampiņu, viņš to ieslēdza, ļaudams caur pirkstu starpām plūst vājam staram, un tik cieši lūrēja uz naktsgaldiņu, ka deguns gandrīz pieskārās tā virsmai, bet, lai ko arī priesteris meklēja, tā tur nebija. Pirms gulētiešanas Koulteres kundze bija nolikusi uz naktsgaldiņa dažas lietas: pāris monētu, gredzenu un savu pulksteni, bet tas brāli Luisu neinteresēja.
Viņš atkal pagriezās pret Koulteres kundzi un, ieraudzījis meklēto, klusi nošņācās caur zobiem. Lords Roke redzēja viņa mulsumu: izrādījās, ka priestera meklējumu objekts ir medaljons zelta ķēdītē sievietei ap kaklu.
Lords Roke pa grīdlīsti klusi manījās uz durvīm.
Priesteris atkal pārkrustījās, jo viņam vajadzēja Koulteres kundzei pieskarties. Aizturējis elpu, viņš noliecās pār gultu un zeltainais pērtiķis sakustējās.
Jaunais vīrietis sastinga ar izstieptām rokām. Viņa dēmons-trusītis pie viņa kājām drebēja, no tā nebija ne mazākās jēgas. "Varēja vismaz mani, nabadziņu, apsargāt," lords Roke nodomāja. Pērtiķis miegā apgriezās uz otriem sāniem un atkal nomierinājās.