Minūti nekustēdamies un atgādinādams vaska figūru, brālis Luiss tuvināja drebošas rokas Koulteres kundzes kaklam. Viņš piņķerējās ļoti ilgi, un lords Roke jau nodomāja, ka uzausīs rīts, iekams viņš pagūs iecerēto pabeigt, taču beidzot brālis Luiss medaljonu uzmanīgi noņēma un piecēlās kājās.
Lords Roke aši un klusām kā pele izlavījās pa durvīm, iekams priesteris pagriezās. Tumšajā gaiteni viņš nogaidīja un, kad jaunais cilvēks uz pirkstgaliem izgāja laukā un pagrieza atslēgu, saka viņam sekot.
Brālis Luiss gāja uz torni, un, kad prezidents atvēra durvis, lords Roke, iešāvies pa tām, devās uz baznīcas soliņu telpas stūrī. Tur viņš atrada ēnainu dzegu un, pieplacis pie tās, klausījās.
Tēvs Makfeils nebija viens: aletiometrists fra Pāvels rosījās ap savām grāmatām, un pie loga nervozēdams stāvēja vēl kāds. Tas bija doktors Kūpers, eksperimentējošs teologs no Bolvangaras. Viņi abi pacēla galvas.
- Labi darīts, brāli Luis, viņu uzslavēja prezidents. Nes to šurp. Apsēdies, paradi man, parādi! Labs darbiņš!
Fra Pāvels pārvietoja dažas savas grāmatas, un jaunais priesteris nolika zelta ķēdīti uz galda. Citi noliecās pār to paskatīties, kamēr tēvs Makfeils guvumu grozīja pirkstos. Doktors Kūpers piedāvāja viņam kabatas nazīti, un atskanēja kluss klikšķis.
- Ahā! nopūtās prezidents.
Lords Roke uzrāpās uz galda, lai varētu redzēt. Petrolejas lampas gaismā uzmirdzēja kaut kas tumši zeltains: tā bija matu cirta, un prezidents to virpināja pirkstos, grozīdams gan šā, gan tā.
- Vai esat pārliecināts, ka tā ir bērna? viņš jautāja.
- Esmu pārliecināts, atskanēja fra Pāvela gurdenā balss.
- Un vai te ir pietiekami, doktor Kūper?
Bālsejainais vīrs, zemu pieliecies, paņēma cirtu no
tēva Makfeila pirkstiem un pacēla to pret gaismu.
-Ak jā, viņš atbildēja. Pietiktu ar vienu pašu matu. Te to ir bagātīgi.
- Ļoti priecājos to dzirdēt, sacīja prezidents. Tagad, brāli Luis, jums medaljons atkal jāapliek labajai lēdijai ap kaklu.
Priesteris tikko manāmi sašļuka: viņš bija cerējis, ka uzdevums ir galā. Ielicis Liras matu cirtu aploksnē, prezidents medaljonu aizvēra un, to darīdams, pacēla galvu un palūkojās visapkārt, tāpēc lordam Rokem nācās atrauties atpakaļ, lai tēvs Makfeils viņu nepamanītu.
- Tēv prezident, brālis Luiss ierunājās, es, protams, izdarīšu, ko jūs liekat, bet vai drīkstu zināt, kāpēc jums vajadzīgi bērna mati?
- Nē, brāli Luis, jo tas jūs uztrauktu. Nedomājiet par to. Ejiet!
Jaunais cilvēks paņēma medaljonu un aizgāja, apspiezdams aizvainojumu. Lords Roke domāja, vai neatgriezties kopā ar viņu un nepamodināt Koulteres kundzi, kad viņš mēģinās atlikt ķēdīti vietā, lai redzētu, ko viņa darīs; tomēr svarīgāk bija noskaidrot, kas šiem cilvēkiem padoma.
Kad durvis aizvērās, Gallivespiāns atgriezās ēnā un klausījās.
- Kā jūs zinājāt, kur viņai tie ir? jautāja zinātnieks.
- Ik reizes, pieminot bērnu, prezidents teica, viņas roka aizlīdēja pie medaljona. Bet tagad cik drīz to var sagatavot?
- Dažu stundu jautajums, doktors Kūpers atbildēja.
- Un mati? Ko jūs ar tiem iesāksiet?
- Mēs ievietosim matus rezonanses kamerā. Saprotiet katrs indivīds ir unikāls, un ģenētisko daļiņu sakārtojums pilnīgi īpatns… Nu, un tiklīdz tas būs izanalizēts, informācija tiks kodēta dzimtera impulsu virknē un pārraidīta uz mērķa iekārtu. Iekārta noteiks materiāla šo matu izcelsmes avota atrašanās vietu, vienalga, kur tas atrastos. Patiesībā šajā procesā pielietota Bernarda-Stouksa herēze, daudzu pasauļu ideja…
- Nesatraucieties, doktor. Fra Pāvels man pavēstīja, ka bērns ir citā pasaulē. Lūdzu, turpiniet! Vai bumbas jauda tiek vadīta ar matu palīdzību?
- Jā. Tā vērsta uz tiem matiem, no kuriem nogriezti šie. Tā tas ir.
- Tātad, bumbai sprāgstot, meitene tiks iznīcināta, vienalga, lai kur viņa atrastos?
Zinātnieks smagi ievilka elpu, tad atskanēja negribīgs: "Jā." Norijis siekalas, viņš turpināja: Nepieciešama milzīga jauda. Dzimtera spēks. Tieši tāpat kā atombumbai nepieciešama spēcīga eksplozija, kas saspiestu urāna daļiņas kopā un izraisītu ķēdes reakciju, šai iekārtai nepieciešama milzīga strāva, kas ierosinātu daudz jaudīgāko sadalīšanās procesu. Es prātoju…
- Nav svarīgi, kur tā sprāgst, vai ne?
- Nē. Tur jau tā lieta. Piemērota ir ikviena vieta.
- Un vai viss ir pilnīgi sagatavots?
- Tagad, kad mums ir šie mati, jā. Bet jauda, ziniet…
- Esmu tam sagatavojies. Mūsu vajadzībām ir rezervēta dzimtera hidroģenerēšanas stacija, kas atrodas SaintJean-Les-Eaux. Tā taču dod pietiekami lielu jaudu, vai ne?
- Jā, atbildēja zinātnieks.
- Tad mēs tūdaļ sāksim. Lūdzu, ejiet pārbaudīt aparatūru, doktor Kūper. Sagatavojiet to transportēšanai, cik drīz vien varat. Kalnos laiks mainās strauji un tuvojas vētra.
Zinātnieks paņēma mazo aploksnīti ar Liras matiem un, nervozi paklanījies, aizgāja. Lords Roke viņam sekoja, nesaceldams vairāk trokšņa kā ēna.
Tiklīdz viņi nonāca ārpus prezidenta istabas dzirdamības robežām, Gallivespiāns lēca. Doktors Kūpers, atrazdamies uz kāpnēm zem viņa, sajuta mokošu dūrienu plecā un mēģināja satvert margas, taču roka bija dīvaini vārga, tāpēc viņš slīdēja un gāzās visa kāpņu posma garumā, pusnemaņā piezemēdamies tā apakšā.
Lords Roke izvilka aploksni no vīrieša spazmas savilktajām rokām ar zināmām grūtībām, jo tā bija tikai divreiz mazāka par viņu pašu, un ēnā virzījās uz tās istabas pusi, kur gulēja aizmigusi Koulteres kundze.
Sprauga zem durvīm bija pietiekami liela, lai viņš pa to varētu ieslīdēt telpā. Brālis Luiss bija atnācis un aizgājis, taču nebija uzdrīkstējies pamēģināt aiztaisīt ķēdīti ap Koulteres kundzes kaklu: ta atradās sievietei blakus uz spilvena.
Lords Roke saspieda Koulteres kundzes plaukstu, viņu modinādams. Sieviete bija pamatīgi pārguruši, bet uzreiz koncentrēja uzmanību uz viņu un, berzēdama acis, piecēlās sēdus.
Izlūks paskaidroja, kas noticis, un iedeva viņai aploksni.
- Jums vajadzētu to tūlīt iznīcināt, — viņš teica, ar vienu vienīgu matu būtu diezgan, tas vīrs tā sacīja.
Koulteres kundze paskatījās uz mazo tumšblondo matu cirtu un papurināja galvu.
- Par vēlu, viņa teica. Te ir tikai puse no cirtas, ko es nogriezu Lirai. Viņš noteikti kādu daļu no matiem noslēpis.
Lords Roke dusmās nošņācās.
- Tobrīd, kad viņš lūkojās apkārt! izlūks iesaucās. Ak es paslēpos, lai viņš mani neredzētu, droši vien tobrīd viņš daļu atlika sānis…
- Un nav iespējams uzzināt, kur viņš to nolicis, Koulteres kundze teica. Tomēr ja mēs varētu atrast bumbu…
-Kuš!
Tas bija zeltainais pērtiķis. Piezadzies durvīm, viņš klausījās, un nu ari viņi izdzirdēja: uz durvīm steidzās smagi soļi.
Aploksni un matu cirtu Koulteres kundze iegrūda rokās lordam Rokem, kurš, to paņēmis, uzlēca uz drēbju skapja. Atslēgai trokšņaini pagriežoties durvīs, viņa apgūlās blakus savam dēmonam.
- Kur tā ir? Ko jūs ar to esat izdarījusi? Kā jūs uzbrukāt doktoram Kūperam? — jautāja prezidenta skarbā balss, gaismai krītot uz gultu.
Koulteres kundze pacēla roku, aizsegdama acis, un pūlējās uztrausties sēdus.
- Jums nu gan patīk izklaidēt savus viesus, viņa miegaini teica. Vai tā ir kāda jauna spēle? Kas man jādara? Un kas ir doktors Kūpers?