Kopā ar tēvu Makfeilu ienāca arī sargs no sarga mājiņas, ar kabatas lukturīti apspīdinādams istabas kaktus un pagulti. Prezidents mazliet apjuka: varēja redzēt, ka Koulteres kundzes plakstiņi ir smagi no miega. Skaidrs, ka viņa nebija atstājusi gultu.
- Jums ir kāds līdzzinātājs, viņš teica. Kāds ir uzbrucis koledžas viesim. Kurš tas ir? Kas ir ieradies kopā ar jums? Kur viņš ir?
- Man nav ne mazākās apjausmas, par ko jūs runājat. Un kas tas…?
Koulteres kundzes plauksta, ar kuru viņa celdamās bija atspiedusies pret gultu, sataustīja uz spilvena medaljonu. Viņa aprima un paņēma to, plati ieplestām, miegainām acīm skatīdamās uz prezidentu, un lords Roke kļuva par aculiecinieku pirmšķirīgai izrādei, kad viņa mulsi teica: Bet tas taču mans… ko tas te dara? Tēv Makfeil, kas te ir bijis? Kāds to ir noņēmis man no kakla. Un kur ir Liras mati? Tajā bija mana bērna matu cirta. Kurš to paņēmis? Kāpēc? Kas te notiek?
Un nu viņa stāvēja: mati sajukuši, balss emociju pilna tieši tikpat apmulsusi kā prezidents pats.
Tēvs Makfeils soli atkāpās un tvēra ar plaukstu pie galvas.
- Kopā ar jums noteikti ir atnācis vēl kāds. Te jābūt kādam līdzzinātājam, viņš griezīgi ķērca. Kur viņš slēpjas?
- Man nav līdzzinātāja, sieviete nikni atcirta. Ja šeit ir kāds neredzams slepkava, es varu iedomāties tikai pašu Sātanu. Es uzdrošinos sacīt, ka viņš te jūtas gluži kā mājās.
Tēvs Makfeils pavēlēja sargam: Vediet viņu uz pagrabiem. Iekaliet ķēdēs! Tagad es zinu, ko mēs varam darīt ar šo sievieti. Man vajadzēja to iedomāties, tiklīdz viņa šeit ieradās.
Mežonīgi raugoties apkārt, Koulteres kundzes skatiens uz sekundes daļu sastapās ar lorda Rokes acīm, kas tumsā spīdēja pie griestiem. Izlūks uzreiz uztvēra viņas sejas izteiksmi un precīzi saprata, ko viņa no tā vēlas.
25 Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums
KOŠU MATU ROKASSPRĀDZE AP KAULIEM…
DŽONS DONNE
Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums krita lejup starp klinšu smailēm Austrumalpos, un ģeneratoru stacija bija uzbūvēta virs tā, cieši pie kalna. Apgabals bija mežonīgs, drūms un neaizsargāts no vēja, un tur vispār neviens neko nebūtu būvējis, ja vieta nešķistu tik daudzsološa milzīgajiem dzimtera ģeneratoriem, kurus darbināja tūkstošiem tonnu ūdens, kas krākdams plūda caur aizu.
Bija nakts pēc Koulteres kundzes aresta, un plosījās vētra. Stāva akmens tuvuma, ģeneratoru stacijas priekšā, cepelīns palēninaja gaitu un planēja bargajā vējā. Gaisa kuģis atgādināja dzīvnieku uz gaismas kājām, kas tās saliec, lai atgultos.
Taču pilots nebija apmierināts: vējš griezās virpuļos un gar kalna malu pretī cirtās brāzmas. Turklāt kabeļi, balsti un transformatori atradās par daudz tuvu: ja starp tiem ietriektu cepelīnu, kas pilns ar viegli uzliesmojošu gāzi, iznākums acumirklī būtu fatāls. Slapjdraņķis slīpi bungoja pa lidaparāta lielo, stingro apvalku, radīdams troksni, kas gandrīz apslāpēja motoru rīboņu un kaukšanu un skatu uz zemi padarīja neskaidru.
Šeit ne! pilots pūlējās pārkliegt troksni. Aplidosim atradzi!
Tēvs Makfeils nikni skatījās, kā pilots virzīja droseli uz priekšu, regulēdams dzinējus. Cepelīns grīļīgi pacēlās un
pārlidoja kalna malu. Gaismas "kājas" piepeši pagarinājās, it kā taustītu ceļu pa kalna muguru, to apakšdaļa pazuda slapjā sniega un lietus virpuli.
- Vai nevarat piekļūt stacijai vēl tuvāk? prezidents jautāja, paliecies uz priekšu, lai pilots dzirdētu.
- Nē, ja vēlaties nolaisties, pilots atteica.
- Jā, vēlamies. Ļoti labi. Nolaidiet mūs zemē zem kores!
Pilots pavēlēja komandai gatavoties pietauvoties. Ta
kā iekārtā, kuru viņi grasījās izkraut, bija gan smaga, gan trausla, bija svarīgi gaisa kuģi nodrošināt. Prezidents atgāzās krēslā, ar pirkstiem bungodams pa sava sēžamā paroci. Viņš iekoda sev lūpā, bet, neko neteikdams, ļāva pilotam netraucēti strādāt.
Lords Roke visu vēroja no savas slēptuvēs aiz šķērssienas kabīnes aizmugurē. Lidojuma laikā viņa mazās ēnas apveids vairākas reizes bija šķērsojis metāla tiklu, skaidri redzams ikvienam, kurš būtu skatījies, viņiem pietiktu tikai pagriezt galvas; bet, lai dzirdētu, kas notiek, lordam Rokem vajadzēja atrasties vietā, kur viņš kļūtu saredzams. Risks bija neizbēgams.
Viņš slapstīdamies virzījās uz priekšu, cieši ieklausīdamies motoru rūkoņā, krusas un slapjdraņķa dārdos, vēja spindzēšanā vados un zābakoto kāju klaudzoņā uz metāla pārejām. Aviācijas inženieris sauca pilotam dažus skaitļus, pēdējais tos apstiprināja, un lords Roke atkal iegrima ēna, cieši turēdamies pie statņiem un šķēršiem, lidaparātam strauji pazeminot augstumu un šūpojoties.
Beidzot, pec lidaparāta kustības apjauzdams, ka tas gandrīz ir noenkurojies, viņš pa kabīnes apvalku mēroja ceļu atpakaļ uz sēdekļiem borta labajā pusē.
Abos virzienos pārvietojās vīri: komandas locekļi, tehniķi un priesteri. Daudzi no viņu dēmoniem bija ziņkāres pilni suņi. Ejas otrā pusē sēdēja Koulteres kundze, modra un klusa, sievietes zeltainais dēmons no viņas klēpja visu vēroja, starodams ļaunprātībā.
Nogaidījis izdevīgu bridi, lords Roke pāršāvās pāri ejai uz Koulteres kundzes sēdekli un acumirklī patvērās viņas pleca ēnā.
- Ko viņi dara? sieviete nomurmināja.
- Nolaižas. Mēs atrodamies pie ģeneratoru stacijas.
- Vai grasāties palikt kopā ar mani vai darboties uz savu roku? viņa čukstēja.
- Palikšu ar jums. Man vajadzēs slēpties zem jūsu kažoka.
Koulteres kundzei mugurā bija smags aitadas kažoks, siltajā kabinē neērti biezs, bet roku dzelži kavēja to novilkt.
- Tad lieniet tūlīt iekšā, viņa teica, paskatījusies apkārt, un lords Roke ielīda viņai azotē, atrazdams ar kažokādu izoderētu kabatu, kur varēja droši tupēt. Zeltainais pērtiķis gādīgi sabakstīja aiz kažoka Koulteres kundzes zīda apkakli gluži kā prasīgs sieviešu tērpu modelētājs, kas apkalpo savu iemīļoto modeli. Dēmons neatslābstoši rūpējās, lai lords Roke butu pilnīgi apslēpts kažoka krokās.
Viņš paguva tieši laikā. Tūlīt ieradās ar šauteni bruņots kareivis, pavēlēdams, lai Koulteres kundze kāpj laukā no lidaparāta.
- Vai varat noņemt man šos roku dzelžus? viņa jautaja.
- Man nav pavēlēts tos noņemt, kareivis atbildēja. Celieties kājās, lūdzu!
- Bet ir grūti pakustēties ar šiem krāmiem uz rokām. Esmu gluži stīva — esmu nosēdējusi te lielāko dienas daļu bez kustēšanās -, un jūs zināt, ka man nav nekādu ieroču, jo esat mani pārmeklējis. Ejiet, pajautājiet prezidentam, vai tiešām ir nepieciešams mani saslēgt dzelžos. Vai tad es grasos mēģināt bēgt šaja mežonīgajā vietā?
Lordu Roki neietekmēja viņas šarms, taču viņu interesēja tā iespaids uz citiem. Sargs bija jauns vīrietis viņiem būtu vajadzējis sūtīt kādu vecu, sirmu kareivi.
- Labi, sargs teica, esmu pārliecināts, ka jūs nebegtu, kundze, bet es nevaru darīt to, kas man nav pavēlēts. Esmu pārliecināts, ka jūs to saprotat. Lūdzu, piecelieties, kundze, un, ja jūs paklupsit, es jūs noturēšu aiz rokas.
Koulteres kundze piecēlās, un lords Roke juta, ka viņa sāk neveikli iet. Viņa bija visgraciozākais cilvēks, ko Gallivespiāns jebkad bija redzējis, lempīgums bija tēlots. Kad viņi sasniedza trapa augšgalu, sieviete paklupa un uztraukti iekliedzās, un lords Roke sajuta triecienu, sargkareivja rokai viņu satverot. Viņš dzirdēja arī, ka ap viņiem mainās skaņas: kauca vējš, un stingri griezās motori, ģenerēdami jaudu apgaismojumam, kaut kur tuvumā skanēja balsis, kas izkliedza pavēles.