Riteņi sacēla pārāk lielu troksni, lai varētu sarunāties. Runāšanas vietā vajadzēja rādīt: uz kokiem, pārsteigumā par to lielumu un diženumu; uz putnu bariem, dīvainākajiem, kādus viņi jebkad bija redzējuši, to gareniski izvietotie spārni piešķīra tiem gaisā rotējošu skrūvveida kustību; uz treknu, zilu ķirzaku, tik garu kā zirgs, kas sauļojās pašā ceļa vidū (riteņotie radījumi sadalījās, apbraukdami to no abām pusēm, un ķirzaka tiem nemaz nepievērsa uzmanību).
Kad viņi sāka palēnināt gaitu, saule jau bija augstu debesīs un gaisā nekļūdīgi jautās sāļa jūras smarža. Ceļš kāpa kraujā, un drīz viņi nekustējās ātrāk kā tad, ja ietu soļos.
Lirai no sēdēšanas bija stīvas un sāpošas kājas. Meitene ierunājās: Vai varat apstāties? Es gribu nokāpt un iet pati.
Būtne, uz kuras Lira sēdēja, juta, ka iemaukti savelkas, un, vai nu saprata viņas vārdus, vai ne apstājās. Vils darīja to pašu, un abi bērni nokāpa, pēc nepārtrauktās kratīšanās un sasprindzinājuma juzdamies stīvi un nedrošām kājām.
Radījumi apripinājās apkārt, lai aprunātos. Izdodami skaņas, viņi vienlaikus eleganti kustināja snuķus. Pēc minūtes tie devās tālāk. Vils un Lira ar prieku gāja starp radījumiem, kas, smaržodami pēc siena un siltas zāles, ripoja viņiem blakus. Viens vai divi bija izvirzījušies priekšā, kraujas virsotnē, un bērni, kuriem vairs nevajadzēja uzmanities, lai noturētos radījuma mugurā, varēja vērot, kā tie pārvietojas; viņi apbrīnoja grāciju un spēku, ar kādu būtnes tika uz priekšu, noliecās un pagriezās.
Nonākuši kraujas virsotnē, viņi apstājās, un Vils un Lira dzirdēja, ka vadonis saka: Mērija tuvu. Mērija tur.
Viņi raudzījās lejā. Pie apvāršņa mirdzēja zilā jūra. Vidusplānā caur leknu pļavu vijās plata, lēna upe, un lēzenās nokalnes pakājē starp mazu kociņu jaunaudzi un dārzeņu vagām stāvēja ar salmiem apjumtu mājiņu ciems. Vairāki radījumi, līdzīgi šiem, rosījās ap mājām, kopa labību vai strādāja starp kokiem.
Tagad atkal kāpiet augšā, vadonis teica.
Nebija vairs tālu. Vils un Lira vēlreiz uzkāpa radījumiem mugurā, un citas būtnes cieši uzmanīja viņu līdzsvaru un ar snuķiem pārbaudīja kāpšļus, pārliecinoties, ka bērni ir drošībā.
Tad viņi devās ceļā ar pakaļkājām atspērās pret ceļu un steidzās lejup pa slīpumu, kustoties satriecošā ātrumā. Cieši turoties ar roku un ceļgalu palīdzību, Vils un Lira juta vēju svilpojam gar seju brāzmas atsvieda atpakaļ matus un spieda uz acīm. Riteņu dārdoņa, garāmtraucošais zāliens abās pusēs, drošā un spēcīgā noliekšanās plašā virāžā uz priekšu, ātruma izraisītā ekstāze saprāta robežās šiem radījumiem tas patika, un Vils un Lira, juzdami viņu līksmi, par atbildi priecīgi smējās.
Viņi apstājās ciema centrā, un citas būtnes, kas bija redzējušas viņus ierodamies, sapulcējās apkārt, pacēla snuķus un teica apsveikuma vārdus.
Un tad Lira iesaucās: Doktore Malone!
Mērija bija iznākusi no kādas būdas: viņas izbalējusī zilā blūze, druknais stāvs un siltumā sasārtušie vaigi šķita vienlaikus dīvaini un pazīstami.
Lira skrēja viņu apkampt, ari sieviete meiteni cieši apskāva, un Vils stāvēja viņām aiz muguras, gādīgs un šaubu pilns.
Mērija sirsnīgi noskūpstīja Liru un tad panācās uz priekšu sasveicināties ar Viļu. Sākās neparasta garīga simpātiju un neveiklības deja, turpinādamās kādu sekundi vai mazāk.
Līdzjūtībā aizkustināta par bērnu stāvokli, Mērija vispirms gribēja zēnu apkampt tāpat kā Liru. Taču Mērija bija pieaugusi un Vils gandrīz pieaudzis, un viņa saprata, ka tāda attieksme viņu padarītu par bērnu, Mērija varēja apkampt bērnu, bet viņa nekad neapskautu nepazīstamu vīrieti. Tāpēc viņa no šīs domas atteicās, vairāk par visu gribēdama parādīt godu šim Liras draugam un nelikt viņam zaudēt stāju.
Tāpēc viņa Vilam tikai pasniedza roku, un zēns to saspieda; viņu starpā strāvoja tik spēcīga sapratne un cieņa, ka tas uzreiz radīja simpātijas viņi abi juta, ka ir kjuvuši par draugiem uz mūžu.
- Šis ir Vils, Lira teica, viņš ir no jūsu pasaules atcerieties, esmu par viņu stāstījusi…
- Es esmu Mērija Malone, sieviete teica, un jūs abi esat izsalkuši, jūs izskatāties esam pusbadā.
Mērija vērsās pie būtnes sev blakus un izdvesa dažas dziedošas, kliedzošas skaņas, vienlaikus kustinādama roku.
Visi radījumi uzreiz devās prom, un daži no tiem, atnesuši no tuvākās mājas spilvenus un paklājus, salika tos zem blakus esošā koka, kura blīvās lapas un zemu noliekušies zari sniedza vēsu un smaržīgu pavēni.
Tiklīdz bērni bija ērti iekārtojušies, saimnieki atnesa nopulētus koka traukus, līdz malām pilnus ar pienu tam bija viegla citrona piegarša, un tas bija brīnumaini atsvaidzinošs un mazus, lazdu riekstiem līdzīgus riekstiņus, bet ar bagātāku, sātīgāku garšu, un svaigi plūktus salātus, un asas, piparotas lapas, sajauktas ar mīkstam, biezām lapām, no kurām sūcās bieza sula, un ķiršu lieluma saknītes, kas garšoja pēc saldiem burkāniem.
Bet viņi nevarēja ieēst daudz. Viss bija ļoti sātīgs. Vils gribēja pienācīgi novērtēt šo būtņu dāsnumu, bet vienīgais, ko viņš spēja viegli norīt, izņemot dzērienu, bija plakana, nedaudz apdegusi, miltaina maize, līdzīga pankūkam vai kukurūzas plāceņiem. Tā bija vienkārša un barojoša, un tas bija viss, ar ko Vils varēja tikt galā. Lira nomēģināja pa drusciņai no visa, bet, tāpat kā Vils, drīz saprata, ka pilnīgi pietiek ar mazumiņu.
Mērija izvairījās uzdot kaut kādus jautājumus. Abi bērni bija guvuši tādu pieredzi, kas atstāja dziļas pēdas; viņi vēl negribētu par to stāstīt.
Tāpēc sieviete atbildēja uz bērnu jautājumiem par mulefu un īsi pastāstīja, kā ieradusies šajā pasaulē. Pēc tam viņa atstāja Viļu un Liru koka ēnā, jo redzēja, ka viņiem līp ciet plakstiņi un klanās galvas.
- Tagad jums nav jādara nekas cits, tikai jāguļ, Mērija teica.
Pēcpusdienas gaiss bija silts un bez vēja, un koka ēnā iemidzinoši čirkstēja circeņi. Nepagāja ne piecas minūtes, kopš bērni bija norijuši pēdējo dzēriena malku, kad viņi jau bija cieši iemiguši.
- Vini ir divu dzimumu? pārsteigta brīnījās Atāla. Bet kā to var pateikt?
- Tas ir viegli, atbildēja Mērija. Vinu ķermeņiem ir atšķirīgas formas. Vini atšķirīgi kustas.
- Vini nav daudz mazāki par tevi. Bet viņiem ir mazāk gaismnes. Kad tā pie viņiem atnāks?
- Nezinu, Mērija teica. Man šķiet, ka drīz. Es nezinu, kad tas ar mums notiek.
- Nav riteņu, Atāla atsaucīgi noteica.
Viņas ravēja sakņu dārzu. Mērija bija izgatavojusi kapli, lai mazāk vajadzētu locīties, un Atāla ravēšanai izmantoja snuķi, tāpēc viņu saruna notika ar pārtraukumiem.
- Bet tu zināji, ka vini nāk, teica Atāla.
- Jā.
- Vai to pateica tie stienīši?
- Nē, Mērija nosarkdama atbildēja. Viņa bija zinātniece; bija jau gana nepatīkami atzīties par konsultēšanos pie I-Ching, taču šis bija vēl neērtāk. Tā bija nakts bilde, — viņa atzinās.
- Tev nepatīk nakts bildes, Atāla atgādināja.
- Patīk. Bet līdz šim es tām neticēju. Ļoti skaidri redzēju zēnu un meiteni, un kāda balss man lika tam sagatavoties.
- Kāda balss? Kā tad tā runāja, ja tu to nevarēji redzēt?
Atālai bija grūti iedomāties sarunāšanos bez snuķa
kustībām, kas to darīja skaidrāku un noteiktāku. Apstājusies pupiņu vagas vidū, viņa vērās Mērijā ar fascinējošu ziņkārību.