Filips Pulmans
Ziemeļblāzma
PIRMĀ DAĻA Oksforda
1 Karafe ar tokajieti
Lira un viņas dēmons zagās caur krēslaino zāli, cenšoties turēties malā, lai nebūtu saskatāmi no virtuves puses. Visā zāles garumā jau bija uzklāti trīs lielie galdi, galda piederumu stikls un sudrabs atspoguļoja telpas vāro gaismu, un garie soli bija atvilkti viesu sēdināšanai. Tumsā pie sienas karājās bijušo koledžas direktoru portreti. Lira jau bija sasniegusi paaugstinājumu zāles galā un bažīgi palūkojās atpakaļ uz atvērtajām virtuves durvīm, bet, redzot, ka tur neviena nav, uzkāpa uz podesta blakus augstajam galdam. Šajā galda galā piederumi bija nevis no sudraba, bet gan no zelta, un četrpadsmit sēdvietas bija nevis ozolkoka soli, bet mahagonija krēsli ar samta spilveniem.
Lira nostājās blakus direktora krēslam un viegli uzsita ar knipi vislielākajai glāzei. Džinkstoņa atbalsojās cauri visai zālei.
Tu neizturies nopietni, nočukstēja dēmons. Uzvedies, kā nākas.
Meitenes dēmona vārds bija Panteleimons, un pašreiz viņš bija pieņēmis kodes izskatu — tumšbrūnā krāsa līdzēja būt nemanāmam krēslainajā zālē.
- Viņi tur virtuvē ir pārāk trokšņaini, lai varētu mūs izdzirdēt, Lira atčukstēja. Un virssulainis šeit nenāks ātrāk kā pēc pirmā zvana. Beidz uztraukties.
Tomēr viņa ar delnu apslāpēja kristāla glāzes džinkstoņu, kamēr Panteleimons aizplanēja dziļāk telpā un pa puspievērtajām durvīm ielidoja atpūtas istabā, kas atradās zāles paaugstinājuma otrā galā. Pēc brīža viņš bija atpakaļ.
- Tur neviena nav, dēmons čukstēja. Bet mums jāpasteidzas.
Saliekusies aiz augstā galda, Lira metās uz priekšu un ieslīdēja atpūtas istabā. Tur viņa apstājās un palūkojās apkārt. Vienīgais apgaismojums šeit bija atblāzma no kamīna, kur, viņai uzmetot skatienu, pagales spoži ieliesmojās un dzirksteļu spiets uzšāvās skurstenī. Lielāko savas dzīves daļu viņa bija mitusi šeit, koledžā, bet nekad agrāk nebija bijusi šajā atpūtas telpā, jo tikai mācībspēkiem un viņu viesiem bija tiesības te ienākt, turklāt vienīgi vīriešiem. Pat apkopējas šeit nedrīkstēja tīrīt to darīja sulainis.
Panteleimons nolaidās meitenei uz pleca.
—Nu, esi apmierināta? Varam doties prom? viņš čukstēja.
— Nerunā muļķības! Es gribu visu aplūkot tuvāk!
Tā bija plaša telpa ar pulēta rožkoka galdu vidū, uz
tā stāvēja vairākas karafes un glāzes, kā arī sudraba tabakas smalcinātājs un statīvs ar pīpēm. Blakus uz bufetes bija neliels sildāmtrauks un groziņš ar magoņu galviņām.
- Viņi nu gan ir iekārtojušies, vai ne, Pan? — elpu aizturējusi, meitene izdvesa.
Viņa iesēdās vienā no zaļajiem ādas atzveltnes krēsliem. Meitene iegrima tik zemu, ka gandrīz vai gulēja tajā. Tad viņa izslējās, sakrustoja kājas zem sevis un sāka aplūkot portretus pie sienām. Tie visi droši vien bija bijušie koledžas mācībspēki tērpušies mantijās, bārdaini un drūmi vīri svinīgā nopietnībā raudzījās no saviem rāmjiem.
- Kā tu domā: par ko viņi šeit runā? Lira iesāka, bet tūlīt aprāvās, jo pēkšņi aiz durvīm izdzirdēja balsis.
- Ātri, slēpies aiz krēsla! nočukstēja Panteleimons, un Lira acumirklī pielēca kājās un notupās aiz tā. Šī nebija labākā vieta, kur paslēpties, meitene bija izvēlējusies tieši to krēslu, kas atradās pašā istabas vidū. Ja vien tagad viņa sacels kaut vismazāko troksnīti…
Atvērās durvis, un istabā ieplūda gaisma kāds no ienācējiem nesa lampu, to viņš uzlika uz bufetes. Lira varēja saskatīt nācēja kājas tumšzaļās biksēs un spoži nospodrinātās melnās kurpēs. Tas bija sulainis.
Tad atskanēja zema balss:
- Vai lords Ezriels jau ieradies?
Tā bija direktora balss. Aizturējusi elpu, Lira ieraudzīja sulaiņa dēmonu (kā jau gandrīz visiem sulaiņiem, tas bija suns), kas piesteidzās un klusi nosēdās savam saimniekam pie kājām. Tad kļuva redzamas arī direktora kājas novalkātās melnās kurpēs, kuras viņš vienmēr nēsāja.
- Nē, kungs, atbildēja sulainis. Arī no Ērodoka nav nekādu ziņu.
- Viņš droši vien būs izsalcis, kad ieradīsies. Ved viņu taisnā ceļā uz zāli, saprati?
- Labi, kungs.
- Vai tu viņam ielēji karafe mūsu īpašo tokajieti?
- Jā, kungs. 1898. gada ražas, kā jūs pavēlējāt. Kā atceros, Viņa Gaišība to ļoti iecienījis.
- Labi. Tagad, lūdzu, ej.
- Vai jums būs vajadzīga lampa, kungs?
- Jā, atstāj to. Vakariņu laikā tu to uzmanīsi, labi?
Sulainis viegli palocījās un pagriezās, lai ietu, un viņa
dēmons tam paklausīgi sekoja. No savas neveiksmīgi izvēlētās paslēptuves Lira vēroja, kā direktors pieiet pie liela ozolkoka skapja istabas stūrī, noņem no pakaramā talāru un lēnām to uzvelk. Direktors reiz bijis stiprs vīrs, bet nu jau viņam bija krietni pāri septiņdesmit un kustības kļuvušas stīvas un lēnīgas. Direktora dēmons bija pieņēmis kraukļa izskatu, un, līdzko talārs bija uzvilkts, tas nolēca no skapja un iekārtojās savā parastajā vietā uz saimnieka labā pleca.
Lira juta, ka Panteleimons ir sabozies nepacietībā, lai gan neizdvesa ne skaņas. Pati viņa juta priecīgu satraukumu. Direktora pieminētais lords Ezriels bija Liras tēvocis, cilvēks, kuru viņa apbrīnoja un no kura ļoti baidījās. Par tēvoci runāja, ka viņš esot iejaukts lielajā politikā, slepenos pētījumos un attālā karadarbībā, un meitene nekad nezināja, kurā brīdī viņš var uzrasties. Tēvocis bija stingrs; ja viņš Liru pieķertu šeit slēpjamies, meiteni gaidītu bargs sods, bet viņa taču varēja izbeigt šo slapstīšanos.
Tomēr tas, ko Lira nākamajā brīdī ieraudzīja, pilnībā mainīja situāciju.
Direktors izņēma no kabatas salocītu papīra gabaliņu un nolika to uz galda. No karafes, kurā bija ieliets smalks, zeltains vīns, viņš izvilka aizbāzni, atlocīja papīru un iebēra karafe balta pulverīša šķipsnu, saņurcīja papīru un iemeta to ugunī. Tad viņš izņēma no kabatas zīmuli un ar to maisīja vīnu, līdz pulverītis bija izšķīdis, visbeidzot atkal aizbāza karafi.
Viņa dēmons īsi noelsās. Direktors tam klusi atbildēja, tad pārlaida blēdīgu, aizmiglotu skatienu telpai un izgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ienācis.
Lira nočukstēja:
— Nu, redzēji, Pan?
— Protams! Tagad steidzies prom, pirms virssulainis ir ieradies!
Bet tajā pašā brīdī zāles tālākajā galā vienreiz iešķindējās zvans.
- Tas ir zvans virssulainim! Lira teica. Es biju cerējusi, ka mums ir vairāk laika.
Panteleimons klusi aizplivinājās līdz zāles durvīm un tūlīt pat bija atpakaļ.
- Virssulainis jau ir tur, viņš ziņoja. Un pa otrām durvīm nav iespējams izkļūt laukā…
Otras durvis, pa kurām bija ienācis un izgājis direktors, veda uz gaiteni, kas savienoja bibliotēku ar zinātnieku koptelpu. Gaitenī vienmēr bija daudz cilvēku. Šajā dienas stundā tie tur noteikti drūzmējās, ģērbjoties vakariņām, kā arī steidzoties nolikt dokumentus vai portfeļus koptelpā pirms došanās uz zāli. Lira bija domājusi aiziet no šejienes pa to pašu ceļu, pa kuru bija ienākusi, pāris minūtes pirms virssulaiņa zvana.
Ja meitene nebūtu redzējusi, ka,direktors ieber vīnā pulverīti, viņa, iespējams, būtu riskējusi izsaukt virssulaiņa dusmas vai cerējusi izvairīties no tām, nemanīta izslīdot trokšņainajā gaitenī. Bet tagad Lira apjuka un sāka šaubīties.
Tad viņa izdzirdēja smagus soļus uz paaugstinājuma. Virssulainis nāca pārbaudīt, vai atpūtas telpa ir sagatavota mācībspēku vakara pīpei un vīna glāzei pēc maltītes. Lira piesteidzās pie ozolkoka skapja, atvēra to un paslēpās iekšpusē, aizverot durvis pēdējā brīdī pirms virssulaiņa ienākšanas. Par Panteleimonu viņa nebaidījās, telpā bija pustumsa, turklāt dēmons vienmēr varēja palīst zem krēsla.