Beidzot arī bērni gandrīz vienlaicīgi atklāja, ko nozīmē būt piedzērušam.
- Vai tiešām viņiem tas patiki elsa Rodžers, kārtīgi izvēmies.
- Jā, — teica Lira, būdama tādā pašā dūšā. Un man arī patīk, viņa spītīgi noteica.
Lira no notikušā neko nemācījās, izņemot to, ka spēlēšana Gobleros ved uz dažādām interesantām vietām. Meitene atcerējās: tēvocis viņu pēdējā tikšanās reizē bija teicis, ka virszemē atrodas tikai neliela koledžas daļa, un sāka pētīt pagrabu. Kā milzīga sēne, kuras sakņu sistēma zarojas hektāriem tālu, Džordanas koledža (virszemē iespiesta starp Sv. Mihaela koledžu no vienas un Gabriela koledžu no otras puses un Universitātes bibliotēku aizmugurē) kaut kad viduslaikos bija sākusi plesties zem zemes. Tuneļi, šahtas, velves, pagrabi un kāpnes bija tā izdobuši zemi zem Džordanas koledžas un vairākiem simtiem jardu ap to, ka pazemē bija gandrīz vairāk gaisa nekā virszemē, Džordanas koledža stāvēja uz tādām kā akmens putām.
Un nu, kad Lirai bija uznākusi vēlme to izpētīt, meitene pameta savu iemīļoto uzturēšanās vietu, savus koledžas jumtu "Alpus", un kopā ar Rodžeru ienira šajā pazemes pasaulē. Spēlēšana Gobleros bija pārvērtusies par Gobleru medībām, jo kas gan varēja būt ticamāk par to, ka nolaupītāji droši vien glūnēja uz viņiem no savas zemzemes paslēptuves?
Un tā kādu dienu Lira un Rodžers iekļuva kapenēs zem kapelas. Šeit paaudžu paaudzēs tika apbedīti koledžas zinātnieki, visi apkaltos ozolkoka zārkos akmens sienu nišās. Pie katras piemiņas vietas bija akmens plāksne ar vārdu uz tās.
SAIMONS LEKLERKS, direktors 1756-1789 Cerebaton Dusi mierā
- Ko tas nozīmē? Rodžers jautāja.
- Kreisajā pusē ir viņa vārds, bet labajā kaut kas romiešu valodā. Pa vidu gadu skaitļi, kas norāda, kurā laika posmā viņš bijis direktors. Tas otrs vārds droši vien ir viņa dēmona vārds.
Viņi gāja tālāk zem klusajām velvēm, mēģinot izlasīt citus uzrakstus:
FRANCIS LUISS, direktors 1748-1765 Zohariel
Dusi mierā
IGNACIJS KOLS, direktors 1745-1748 Musca Dusi mierā
Lirai šķita interesanti, ka uz katra zārka bija misiņa plāksnīte ar dažādu būtņu attēliem: tur bija gan ķirzaka, gan skaista sieviete, gan čūska, gan pērtiķis. Meitene aptvēra, ka tie ir mirušo cilvēku dēmoni. Kad cilvēki kļūst pieauguši, viņu dēmoni vairs nevar mainīt izskatu un pieņem vienu konkrētu veidolu.
- Tajos zārkos noteikti ir skeleti! nočukstēja Rodžers.
- Sairuši miesa, čukstēja Lira. Un visādi tārpi ložņā viņu acu caurumos.
- Tur apakšā noteikti ir spoki, Rodžers viegli noskurinājās.
Pirmo kapeņu priekšā viņi atklāja gaiteni, kuram gar sienām bija akmens plaukti. Ik plaukts bija sadalīts kvadrātveida nodalījumos, kuros katrā atradās galvaskauss.
Rodžera dēmons bija cieši iespiedis asti kājstarpē un drebēdams kļāvās zēnam klāt, klusi iekaucoties.
- Kuš! zēns to apsauca.
Lira neredzēja Panteleimonu, bet zināja, ka dēmons kodes veidolā atrodas viņai uz pleca un, iespējams, arī drebinās.
Meitene pastiepa roku un uzmanīgi izņēma tuvāko galvaskausu no tā atdusas vietas.
- Ko tu dari? Rodžers iesaucās. Tu nedrīksti tos aizskart.
Lira viņā neklausījās un grozīja galvaskausu uz visām pusēm. Pēkšņi kaut kas izkrita no cauruma tā pamatnē, izslīdēja viņai caur pirkstiem, aizripoja pa zemi, un viņa gandrīz vai izmeta galvaskausu no rokām.
- Tā ir monēta! iesaucās Rodžers, paceldams priekšmetu. Varbūt dārglieta!
Zēns pacēla to sveces gaismā, un abi lielām acīm pētīja. Tā nebija monēta, bet neliels, apaļš bronzas gabaliņš, uz kura bija dziļi iegravēts kaķa attēls.
- Tāds pats kā uz zārkiem, Lira teica. Tas ir dēmons. Noteikti.
- Labāk liec to atpakaļ, Rodžers satraukti noteica. Lira apgrieza galvaskausu otrādi, iemeta bronzas gabaliņu atpakaļ tur, kur tas bija stāvējis, un atlika atpakaļ uz plaukta. Arī abos pārējos galvaskausos bērni atrada to īpašnieku dēmonu simbolus, kas liecināja, ka viņi bija kopā ar saviem saimniekiem arī pēc nāves.
- Kā tu domā: kas šie bija savas dzīves laikā? Lira jautāja. — Droši vien zinātnieki, man šķiet. Zārkā gulda vienīgi direktorus. Droši vien, gadsimtiem ejot, vairs nebija vietas, kur zinātniekus apbedīt, tāpēc viņiem tikai nogrieza galvas un novietoja šeit. Bet tā jau arī ir pati svarīgākā ķermeņa daļa.
Goblerus Lira un Rodžers neatrada, bet katakombās zem kapelas viņi pavadīja visu dienu. Tad Lirai ienāca prātā izstrādāt joku, samainot dēmonu simbolus mirušo galvaskausos. Panteleimons tādēļ tā saniknojās, ka pārvērtās par sikspārni un lidinājās augšup un lejup, nejauki brēkdams un vēcinādams spārnus viņai sejā, bet meitene neņēma dēmonu vērā tas bija pārāk labs joks, lai atstātu to nedarītu. Tomēr vēlāk viņa par to dabūja samaksāt. Naktī, guļot savā mazajā istabiņā divpadsmitās ieejas galā, meitene redzēja murgus un kliegdama pamodās, skatot trīs baltos paltrakos satinušās būtnes, kas stāvēja pie viņas gultas un ar saviem kaulainajiem pirkstiem rādīja uz viņu, tad novilka kapuces un demonstrēja asiņojošus stumbeņus vietās, kur vajadzēja būt galvām. Vienīgi tad, kad Panteleimons kļuva par lauvu un viņiem uzrūca, rēgi atkāpās cauri sienai. Redzamas palika tikai viņu rokas, tad raupjās plaukstas, tad pirksti, kas locījās, līdz viss izzuda pavisam. Pirmais, ko Lira nākamajā rītā izdarīja, viņa metās uz katakombām, atlika atpakaļ dēmonu simbolus īstajos galvaskausos un tad nočukstēja: Piedodiet! Piedodiet!
Katakombas bija daudz lielākas nekā vīna pagrabi, bet arī tās nebija bezgalīgas. Kad Lira un Rodžers tur bija izložņājuši visus kaktus un pārliecinājušies, ka Gobleru katakombās nav, viņi pievērsās kam citam. Pirms tam gan bērnus noķēra sludinātājs, kad viņi lavījās ārā no kapenēm, un iesauca atpakaļ kapelā.
Sludinātājs bija korpulents, pavecs vīrs, pazīstams kā tēvs Heists. Viņš kapelā vadīja dievkalpojumus, sludināja un uzklausīja grēksūdzes. Kad Lira bija mazāka, mācītājs bija norūpējies par viņas garīgo labklājību, bet vīru satrieca meitenes ļaunprātīgā vienaldzība un nepatiesās grēksūdzes. Viņš bija nospriedis, ka garīgajai dzīvei viņa ir bezcerīga.
Izdzirdējuši tēva Heista saucienu, Lira un Rodžers negribīgi pagriezās un, kājas pa zemi vilkdami, devās atpakaļ plašajā, krēslainajā kapelā, kur oda pēc pelējuma. Svētbilžu priekšā liesmoja svecītes; no attālajām ērģelēm varēja dzirdēt klusu klaboņu, laikam tur kaut ko remontēja; baznīcas kalpotājs spodrināja misiņa tāfeli. Tēvs Heists māja caur sakristejas durvīm.
Kur jūs bijāt? — viņš jautāja. Es jau vairākas reizes esmu redzējis jūs te ienākam. Ko jūs šeit darāt?
Viņa balsī nebija nosodījuma. Likās, ka vīrs ir patiesi ieinteresēts. Viņa dēmons no saviem augstumiem uz saimnieka pleca šaudīja ķirzakas mēlīti viņu virzienā.
Lira atteica: Mēs gribējām lejā apskatīt kapenes.
- Kādēļ?
- Nu… tie zārki. Mēs gribējām redzēt visus zārkus, viņa atbildēja.