- Nu… Es jau viņus tā kārtīgi nemaz neredzēju, Čārlijs teica. Es tikai redzēju viņu mašīnu, zēns piebilda. Viņi atbrauca baltā kravas auto, ielika mazo puiku mašīnā un ātri aizbrauca.
- Bet kāpēc viņus sauc par Gobleriem [2] ? Lira jautāja.
- Tāpēc, ka viņi ēd bērnus, atbildēja pirmais ģiptiešu zēns. To mums kāds pateica Northemptonā. Viņi arī tur ir bijuši. Tā meitene no Northernptonas, kurai paņēma brāli, stāstīja, ka vīrs, kurš to izdarīja, bija teicis, ka viņš puiku apēdīs. Visi to zina. Gobleri viņu aprīs.
Blakus stāvošā ģiptiešu meitenīte skaļi ieraudājās.
- Tā ir Billija māsīca, Čārlijs teica.
Lira jautāja: Kurš pēdējais redzēja Billiju?
- Es, atsaucās kāds pusducis balsu. Es redzēju, ka viņš tur Džonija Fiorelli veco zirgu es viņu redzēju pie saldumu pārdevēja es redzēju, ka viņš šūpojas uz celtņa…
Izvērtējot visu teikto, Lira aprēķināja, ka pēdējoreiz Billijs redzēts ne vēlāk kā pirms divām stundām.
- Tātad, meitene teica, kādubrīd pēdējo divu stundu laikā šeit ir bijuši Gobleri…
Visi paskatījās apkārt, un, par spīti siltajai saulei, pārpildītajai piestātnei, pazīstamajām darvas, zirgu un tabakas smaržām, viņus pārņēma drebulis. Trakākais bija tas, ka, tā kā neviens nezināja, kā Gobleri izskatās, tas varēja būt jebkurš. Tā Lira to paskaidroja pārbiedētajiem bērniem, kas nu visi gan meitenes biedri, gan ģiptiešu bērni bija viņas varā.
- Gobleri ir spiesti izskatīties kā parasti cilvēki, citādi viņus uzreiz atpazītu, meitene paskaidroja. Ja viņi nāktu tikai naktī, tad varētu izskatīties vienalga kā. Bet, tā kā viņi ierodas dienā, tiem jāizskatās tāpat kā visiem. Tāpēc ikviens no šiem ļaudīm var būt Goblers…
- Šie nav viņi, kāda ģiptiete nepārliecinoši novilka.
- Es te visus pazīstu.
- Labi, šie ne, bet jebkurš cits gan, Lira teica.
- Ejam viņus meklēt! Gobleriem ir balta kravas mašīna!
Tas strauji papildināja pūli. Drīz vien viņiem piebiedrojās citi meklētāji, un jau pēc brīža trīsdesmit vai vairāk ģiptiešu bērnu skraidīja no viena piestātnes gala uz otru, ielūkojās staļļos, rāpelēja pa ostas celtņiem un torņiem, lēca pār žogu plašajā pļavā. Kādi piecpadsmit vienlaicīgi šūpojās uz vecā trošu tiltiņa virs zaļajiem ūdeņiem, kā arī pilnā sparā drāzās pa šaurajām Džeriko ieliņām, starp mazajām ķieģeļu mājiņām ar terasēm un pat ieskrēja lielajā Sv. Barnabas Ķīmiķa kapelā ar kvadrātveida torni. Puse no viņiem nezināja, kas tiek meklēts, un, lai gan tas bija tikai joks, tie bērni, kas bija tuvāki Lirai, izjuta patiesas bailes un bažas ik reizi, kad ieraudzīja kādu vientuļu stāvu alejā vai kapelas krēslā, vai tas nebija Goblers?
Protams, tie nebija viņi. Visbeidzot, negūstot panākumus un Billija reālās pazušanas šausmu ēnai slīgstot pār visiem, bērnu entuziasms noplaka. Kad Lira un viņas koledžas draugi, vakariņu laikam tuvojoties, atstāja Džeriko, viņi ieraudzīja ģip tiešus pulcējamies piestātnē blakus vietai, kur bija noenkurojusies Kostas laiva. Dažas sievietes skaļi raudāja, un vīrieši bija sapulcējušies naidīgos bariņos. Viņu dēmoni bija saniknoti, tie nervozi lidinājās apkārt vai uzrūca cilvēku mestajām ēnām.
- Varu derēt, ka Gobleri neuzdrošinātos uz šejieni nākt, Lira teica Saimonam Pārslovam, kad viņi pārkāpa Džordanas koledžas lielā vestibila slieksni.
- Nē, — zēns nepārliecinoši noteica. — Bet es zinu, ka tirgū ir pazudis bērns.
- Kurš tad? Lira prasīja. Meitene pazina lielāko daļu tirgus rajona bērnu, bet nebija neko par to dzirdējusi.
- Džesija Reinoldsa, tā no seglinieka ģimenes. Vakar uz slēgšanas laiku viņas tur nebija, kaut gan meitene bija aizgājusi vienīgi pakaļ kādai zivij tēvam vakariņās. Džesija tā arī neatgriezās, un neviens viņu vairs nav redzējis. Viņi pārmeklēja visu tirgu un meklēja arī visur citur.
- Es par to neko nezinu! — Lira sašutusi iesaucās. Meitene nevarēja ciest, ja viņas "pavalstnieki" kaut ko nepavēstīja uzreiz pēc notikušā.
- Nu, bet tas bija tikai vakar. Varbūt viņa ir jau atradusies.
- Iešu pajautāšu, Lira teica un izgāja ārā.
Bet meitene vēl nepaspēja iziet pa vārtiņiem, kad durvju sargs viņu apturēja.
- Ei, Lira! Tu šovakar nekur vairs nedrīksti iet. Direktora pavēle.
- Kāpēc ne?
- Es jau teicu, ka tāda ir direktora pavēle. Viņš piekodināja: kad tu būsi atpakaļ, lai tevi vairs nekur nelaiž.
- Nu tad noķer mani! Lira attrauca un izšāvās ārā, pirms vēl vecais vīrs iespēja viņai sekot.
Viņa skrēja pa šauro ieliņu lejup pa aleju, kur furgonos tika iekrautas preces no iekšējā tirdziņa. Tas bija slēgšanas laiks, bija palikuši vairs tikai daži furgoni, bet pie centrālajiem vārtiem pretī Sv. Mihaela koledžas augstajai akmens sienai stāvēja jauniešu bariņš. Viņi smēķēja un sarunājās. Vienu no tiem Lira pazina un apbrīnoja, jo šis sešpadsmitgadnieks varēja aizspļaut tālāk par visiem. Tāpēc meitene piegāja klāt un pazemīgi gaidīja, kad puisis viņu pamanīs.
- Nu? Ko tu gribi? viņš visbeidzot jautāja.
- Vai Džesija Reinoldsa ir pazudusi?
- Jā. Kāpēc tu jautā?
- Tāpēc, ka ģiptiešu puika arī šodien pazuda, tā, lūk.
- Tie ģiptieši jau vienmēr pazūd. Pēc katra zirgu tirgus viņi pazūd.
- Tāpat kā zirgi, piebilda kāds viņa draugs.
- Šoreiz ir citādi, Lira teica. Pazudis bērns. Mēs viņu meklējām visu pēcpusdienu, un pārējie bērni runā, ka puiku paņēmuši Gobleri.
-Kas?
- Gobleri, meitene atbildēja. Vai tad jūs neko neesat dzirdējuši par Gobleriem?
Tas bija jaunums arī pārējiem zēniem, un viņi, izmēzdami pa kādam lamuvārdam, uzmanīgi klausījās Liras stāstītajā.
- Gobleri, teica Liras paziņa, kura vārds bija Diks. Tas ir stulbi. Tie ģiptieši vienmēr tic visādām muļķībām.
- Viņi stāstīja, ka pirms pāris nedēļām Gobleri bijuši Benberijā, Lira neatlaidās, un paņēmuši piecus bērnus. Iespējams, ka tagad viņi ieradušies Oksfordā pēc mūsējiem. Džesiju būs sagrābuši Gobleri.
-Arī Kouleja ielā bija pazudis bērns, teica viens no zēniem. Tagad es to atceros. Vakar bija atnākusi mana tante viņa tirgo zivis un ceptus kartupeļus no furgona, un viņa bija par to dzirdējusi… Kāds mazs zēns, jā, jā… Es gan neko nezinu par Gobleriem. Tā ir fantāzija, tie Gobleri. Pasaciņa.
- Nē, īstenība! Lira teica. Ģiptieši ir viņus redzējuši. Viņi uzskata, ka Gobleri apēd notvertos bērnus un…
Meitene aprāvās teikuma vidū, jo kaut kas pēkšņi bija iešāvies viņai prātā. Tajā savādajā vakarā, kad Lira paslēpusies sēdēja atpūtas telpā, lords Ezriels demonstrēja diapozitīvu, kurā kāds vīrs turēja rokā nūju. To bija apstarojis plašs gaismas kūlis, un aiz vīrieša bija stāvējis kāds sīks, mazāk apgaismots stāvs pēc tēvoča vārdiem, bērns. Tad kāds pajautāja, vai tas ir ievainots bērns, bet viņas tēvocis atbildēja noliedzoši, — lūk, kas. Lira aptvēra, ka ievainots nozīmēja nodurts…
Un tad viņai pēkšņi pamira sirds: kur bija Rodžers?
Viņa nebija redzējusi zēnu kopš paša rīta…
Pēkšņi Lirai kļuva baisi. Panteleimons mazas lauviņas veidolā ielēca meitenei rokās un iegaudojās. Viņa atvadījās no jauniešiem un steidzās atpakaļ uz Tērlas ielu, tad pilnos auļos skrēja uz Džordanas koledžu, kur caur durvīm ievēlās sekundi pirms dēmona, kurš nu bija pieņēmis geparda veidolu.
Durvju sargam bija svētsvinīga sejas izteiksme.