- Biju spiests piezvanīt direktoram un visu izstāstīt, viņš teica. Viņš nemaz nebija priecīgs. Es ne par kādu naudu negribētu būt tavā vietā.
- Kur ir Rodžers? viņa uzstājīgi jautāja.
- Es viņu neesmu redzējis. Rodžers arī dabūs. Ak vai, kad misters Kostons viņu noķers…
Lira metās uz virtuvi un nokļuva karstā, trokšņainā, tvaiku pilnā kņadā.
- Kur ir Rodžers? viņa kliedza.
- Ej nost, Lira! Mums nav laika!
- Bet kur viņš ir? Vai viņš ir te rādījies?
Neviens nelikās ne zinis.
- Nu kur viņš ir? Jums vajag zināt! Lira kliedza uz šefpavāru, kurš aizbāza ausis un viņas trakošanai nepievērsa nekādu vērību.
Konditors Bērnijs mēģināja meiteni nomierināt, bet tas nebija iespējams.
- Viņi ir to paņēmuši! Tie nolādētie Gobleri, viņus vajadzētu noķert un nogalināt! Es ienīstu viņus! Jums Rodžers nemaz nerūp…
- Lira, mums visiem rūp Rodžers…
- Nerūp vis, citādi jūs būtu pārtraukuši darbu un būtu devušies viņu meklēt! Es jūs ienīstu!
Var būt simtiem iemeslu, kāpēc Rodžera šeit nav. Nu padomā loģiski. Mums ir palikusi mazāk nekā stunda, lai pagatavotu un pasniegtu vakariņas. Direktoram ir atbraukuši viesi, viņi ēdīs tur, tas nozīmē, ka šefpavāram vakariņas būs jānogādā nekavējoties, citādi tās atdzisīs. Un, ja nu gadījumā kas, Lira, dzīve turpinās. Esmu pārliecināts, ka Rodžers atradīsies…
Lira pagriezās un izskrēja no virtuves, apgāžot sudraba trauku vāku kaudzi un ignorējot tam sekojošos dusmīgos kliedzienus. Meitene noskrēja lejā pa kāpnēm, aizjoza pāri pagalmam, kas atradās starp kapelu un Palmera torni, un ieskrēja Džekslijas kvadrātveida pagalmā, kur atradās vecākās koledžas ēkas.
Panteleimons drāzās viņai pa priekšu kā mazs gepardiņš, lidodams augšā pa kāpnēm līdz augšstāvam, kur atradās Liras guļamistaba.
Lira atgrūda durvis, piegrūda ļodzīgo krēslu pie loga, atgrūda vērtni un izrāpās ārā. Tieši pēdu zem loga atradās skārda notekcaurule. Uzkāpusi uz tās, meitene pagriezās un uzlīda pajumta kārniņiem līdz korei. Tad viņa atvēra muti un iekliedzās. Panteleimons, kurš uz jumta vienmēr pieņēma putna veidolu, lidinājās ap Liru, krauķa balsī ķērkdams līdzi meitenei.
Vakara debesis izskatījās kā persiku un aprikožu krēms: maigi, nelieli mākoņi kā saldējuma pikas peldēja neaptveramajā oranžajā plašumā. Ap tiem slējās Oksfordas torņi un smailes, tieši mākoņu līmenī, ne augstāk. Uz austrumiem un rietumiem abās pusēs pletās zaļie Šatovertas un Vaithemas meži. Kaut kur ķērca krauķi, skanēja zvanu skaņas, un vienmērīgie tvaika mašīnas klaudzieni no Okspenas liecināja, ka pašlaik paceļas Karaliskais Pasta cepelīns, kas dodas uz Londonu. Lira vēroja, kā lidaparāts ceļas pār Sv. Mihaela kapelas smaili, sākumā tik liels kā meitenes mazā pirkstiņa gals, kad viņa izstiepa to pret debesim, tad aizvien mazāks, līdz kļuva par mazu punktiņu dūmakainajās debesīs.
Lira pagriezās un palūkojās lejup uz ēnaino četrstūri, kur melni tērptās skolmeistaru figūras jau virzījās uz ēdnīcu. Viņu dēmoni cienīgi soļoja vai lidinājās tiem blakus vai mierīgi sēdēja uz pleca. Zālē joprojām dega gaisma. Meitene varēja saskatīt, ka pamazām iemirdzas vitrāžas, kad kalpotājs sastūma galdus un aizdedzināja petrolejas lampas. Atskanēja virssulaiņa zvans, kas vēstīja, ka līdz vakariņām palikusi pusstunda.
Tā bija Liras pasaule. Viņa vēlējās, kaut tā paliktu vienmēr, bet visapkārt risinājās pārmaiņas, jo kāds tur ārā zaga bērnus. Meitene sēdēja uz jumta kores, zodu iespiedusi plaukstās.
- Mums viņš jāatbrīvo, Panteleimon, Lira teica.
Dēmons atbildēja krauķa balsī, tupot uz skursteņa.
- Tas ir bīstami, viņš sacīja.
- Protams! Es to zinu.
- Atceries, ko viņi teica atpūtas telpā.
-Ko?
- Kaut ko par to bērnu Arktikā. To, kurš nepatika Putekļiem.
- Viņi teica, ka bērns esot vesels… Kas ir ar viņu?
- Iespējams, ka viņi to grib izdarīt ar Rodžeru, ģiptiešiem un pārējiem bērniem.
-Ko?
- Nu, ko nozīmē vesels?
- Nezinu. Iespējams, ka viņi griež tos uz pusēm. Iespējams, viņus padara par vergiem. Tā bērni vairāk noderētu. Iespējams, ka viņiem tur ir raktuves. Urāna raktuves atomkuģiem. Varu derēt, ka tas ir tā. Ja viņi tur lejā, uz raktuvēm, sūtītu pieaugušos, tie nomirtu, tāpēc šie izmanto bērnus, jo tas maksā lētāk. Lūk, ko viņi izdarījuši ar viņu.
- Es domāju…
Bet tas, ko Panteleimons domāja, palika vēlākam laikam, jo no apakšas atskanēja saucieni:
- Lira! Lir! Nāc tūlīt šurp!
Kāds bungoja pa loga rāmi. Lira pazina šo balsi un tās īpašnieces temperamentu tā bija saimniece, Lonsdeilas kundze. No viņas nekur nevarēja noslēpties.
Sakniebusi lūpas, Lira noslidinājās pa jumtu lejup, līdz notekcaurulei, un tad ielīda atpakaļ pa logu. Lonsdeilas kundze tecināja ūdeni nelielā saplaisājušā vannā, tvaika caurulēm dūcot un pukšķinot.
- Cik reižu tev nav teikts, lai tu tur nelien… Nu, paskat tik! Paskaties tikai uz saviem svārkiem tie ir dubļaini! Tūlīt velc tos nost un nomazgājies, kamēr es sameklēšu kādas pieklājīgas drēbes, kas nav saplēstas. Nu kāpēc tu nevari uzvesties kā tīrīga un kārtīga meitene…
Lira bija pārāk saērcināta, lai vēl jautātu, kāpēc viņai jāmazgājas un jāģērbjas, pieaugušie jau nekad paši neko nepaskaidroja. Meitene novilka kleitu un nometa to uz šaurās gultas, tad sāka šā tā mazgāties, kamēr Panteleimons, tagad kanārijputniņa veidolā, lēca aizvien tuvāk un tuvāk Lonsdeilas kundzes dēmonam, flegmātiskām retriveram, velti cenšoties to sakaitināt.
- Kāds izskatās tavs skapis! Tu taču nedēļām neko neesi kārusi uz pakaramā! Paskat, kā drēbes ir saburzījušās!
Paskat to un paskat šito… Lira nemaz nedomāja skatīties. Viņa aizvēra acis un berzēja seju plānajā dvielī.
- Nu jāvelk būs tāds, kāds ir. Nav laika gludināt. Ak Kungs, meitēn, kādi ir tavi celi, paskat, kādi tie izskatās…
- Neko negribu redzēt, Lira murmināja.
Lonsdeilas kundze paplīkšķināja pa viņas kāju.
Nomazgā, viņa dzelžainā tonī pavēlēja. Mazgā visus netīrumus nost!
- Kāpēc? Lira beidzot atteica. Es nekad nemazgāju ceļus. Neviens neskatīsies uz maniem ceļiem. Kāpēc man tas viss jādara? Tev arī nav nekādas daļas gar Rodžeru, tāpat kā šefpavāram. Vienīgi man tas rūp.
Vēl viens plīkšķis pa otru kāju.
- Nerunā tādas muļķības! Es esmu Pārslova, tāpat kā Rodžera tēvs. Viņš ir mans otrās pakāpes brālēns. Varu saderēt, ka tu to nezināji, jo es var' derēt, ka tu to nekad neesi prasījusi, Liras jaunkundz. Es var' derēt, ka tev tas nekad nav nācis prātā. Nepārmet man, ka es neinteresējos par to puiku. Dievs zina, ka es raizējos pat par tevi, kaut gan tam ir ļoti maz iemeslu un nekādas pateicības.
Sieviete paķēra lupatu un sāka berzt Liras ceļus tik stipri, ka āda kļuva koši sarkana un sāpēja, bet bija tīra.
- Iemesls šim visam ir tāds, ka tev jāietur vakariņas kopā ar direktoru un viņa viesiem. Es, no Dieva puses, ceru, ka tu mācēsi uzvesties. Runā tad, kad tev kaut ko prasa, esi klusa un pieklājīga, jauki smaidi un neiedrošinies teikt es nezin', ja kāds tev uzdod jautājumu.
Viņa uzstīvēja Liras kaulainajam augumiņam vislabāko kleitu, noraustīja to taisni, no kaudzes skapī izvilka sarkanu lenti un saķemmēja meitenes matus ar asu ķemmi.
- Ja viņi būtu man agrāk pateikuši, es būtu kārtīgi izmazgājusi tev matus. Tas gan ir slikti. Nu, bet ja šie tevi pārāk cieši nepētīs… Tā. Tagad nostājies taisni. Kur ir tavas labās ādas kurpes?