Pēc piecām minūtēm Lira klauvēja pie direktora apartamentu durvīm. Tā bija liela, mazliet drūma māja, kas atradās pretī Džekslija kvadrātveida pagalmam, bet no otras puses pretī bibliotēkas dārzam. Panteleimons, pieklājības pēc kļuvis par sermuliņu, berzējās viņai gar kājām. Durvis atvēra direktora kalpotājs Kazins, sens Liras ienaidnieks, bet viņi abi zināja, ka pašlaik jāietur neitrāla pozīcija.
— Lonsdeilas kundze lika man nākt šurp, Lira sacīja.
— Jā, — atteica Kazins, atkāpjoties sāņus. — Direktors ir viesistabā.
Viņš ieveda meiteni lielā istabā ar skatu uz bibliotēkas dārzu. Rietošās saules stari iespraucās telpā caur spraugu, kas atradās starp bibliotēku un Palmera torni, apmirdzēdami masīvās gleznas un drūmās sudrablietas no direktora kolekcijas. Saule apspīdēja arī ciemiņus, un Lira saprata, kāpēc vakariņas nenotiek zālē, trīs no viesiem bija sievietes.
- Ā, Lira, — direktors teica. Es tā priecājos, ka tu varēji atnākt! Kazin, vai tu neatnestu kādu limonādi? Hannas kundze, jūs laikam neesat pazīstama ar Liru… Tā ir lorda Ezriela brāļameita, vai zināt.
Hanna Relfas kundze bija kādas sieviešu koledžas vadītāja, pavecāka sirma dāma, un viņas dēmons bija mērkaķītis. Lira sarokojās ar viņu, cik pieklājīgi vien spēja. Tad meiteni iepazīstināja ar pārējiem viesiem, kas, tāpat kā Hannas kundze, bija skolotājas no citām koledžām un ļoti garlaicīgas, un nu direktors viņu pieveda pie pēdējās viešņas.
- Koulteres kundze, viņš uzrunāja sievieti, — tā ir mūsu Lira. Lira, nāc, sasveicinies ar Koulteres kundzi.
- Sveika, Lira, viņa teica.
Dāma bija jauna un skaista. Viņas gludie, spīdīgie mati iekļāva seju, un viņas dēmons bija zeltspalvains pērtiķis.
4 Aletiometrs
Es ceru, ka vakariņu laikā tu sēdēsi man blakus, mJ Koulteres kundze teica, pavirzīdamās tālāk, lai Lira varētu apsēsties uz dīvāna.
- Es neesmu radusi pie tādas greznības kā šeit, direktora apartamentos. Tav vajadzēs man parādīt, kurš nazis un dakšiņa katrreiz jāņem.
- Vai jūs esat skolotāja? Lira jautāja. Uz sieviešu dzimuma mācībspēkiem viņa raudzījās ar īstu Džordanas koledžas nicinājunu: nu, bija tādas, bet, nabadzītes, nebija ņemamas nopietnāk kā dzīvnieciņi, kas, saģērbti drēbītēs, uzstājās cirkā. Taču Koulteres kundze neizskatījās pēc tām skolotājām, ko Lira bija redzējusi, un galīgi ne pēc tām abām nopietnajām, vecajām kundzēm, kas bija šīvakara viesu skaitā. Patiesībā
Lira bija uzdevusi šo jautājumu cerībā sagaidīt atbildi "nē", jo Koulteres kundze izskatījās tik žilbinoša, ka meitene bija pilnīgi apstulbusi. Lira tik tikko spēja novērst acis no tās.
- Ne gluži, Koulteres kundze teica. Es esmu Hannas Dāmu koledžas locekle, bet savu darba pienākumu dēļ lielākoties uzturos ārpus Oksfordas… Pastāsti man par sevi, Lira. Vai tu vienmēr esi dzīvojusi Džordanas koledžā?
Piecās minūtēs Lira bija izstāstījusi visu par savu pusmežonīgo dzīvi iemīļotajiem maršrutiem pa jumtiem, kaujām pie mālu bedrēm, par to, kā viņi ar Rodžeru bija noķēruši un izcepuši kovārni, par mēģinājumu sagrābt ģiptiešu šauro laiviņu un aizbraukt ar to uz Ebingdonu un visu ko citu. Lira pat (skatoties apkārt un pieklusinot balsi) izstāstīja, kā viņi abi ar Rodžeru kapenēs bija samainījuši galvaskausu dēmonu simbolus.
- Un tad ieradās rēgi, jā, jā, viņi atnāca uz manu guļamistabu, bez galvām! Viņi nevarēja neko pateikt, tikai dvesa kaut kādas grudzinošas skaņas, bet es tāpat sapratu, ko šie grib. Tāpēc es nākamajā dienā nokāpu lejā un atliku tās monētas atpakaļ vietā. Citādi viņi varbūt būtu mani nogalinājuši.
- Tu taču nebaidies no briesmām, vai ne? Koulteres kundze ar apbrīnu jautāja. Bija pienācis laiks vakariņām, un, kā Koulteres kundze bija cerējusi, viņas abas sēdēja blakus. Lira pilnīgi ignorēja otrā pusē sēdošo bibliotekāru un visu vakaru sarunājās tikai ar Koulteres kundzi.
Kad dāmas pulcējās uz kafiju, Hannas kundze vaicāja:
- Saki man, Lira, vai viņi nedomā tevi laist skolā?
Lira nobālēja. — Es nezin', tas ir, es nezinu, viņa teica. Droši vien ne, viņa drošības pēc piebilda. Es negribētu viņiem sagādāt raizes, meitene bijīgi turpināja. Vai izdevumus. Varbūt ir labāk, ka palieku tepat, Džordanas koledžā, un mani savā brīvajā laikā māca šejienes zinātnieki. Tā kā viņi jau ir šeit, tad var atrast tam laiku.
- Un vai tavam tēvocim lordam Ezrielam ir kādi plāni attiecībā uz tevi? jautāja otra kundze, kas strādāja par skolotāju citā sieviešu koledžā.
- Jā, Lira atbildēja. Domāju, ka jā. Lai gan nejau attiecībā uz skolu. Viņš mani nākamreiz ņems līdzi uz ziemeļiem, kad atgriezīsies.
- Atceros, ka viņš man to teica, Koulteres kundze piebilda.
Lira samirkšķināja acis. Abas vecās skolotājas nedaudz salēcās, lai gan viņu dēmoni, vai nu labas audzināšanas, vai kūtruma dēļ, tikai nozibināja acis viens uz otru.
- Es viņu satiku Karaliskajā Arktikas institūtā, Koulteres kundze turpināja. Patiesību sakot, daļēji tieši šīs sapulces dēļ esmu šodien šeit.
- Vai jūs arī esat pētniece? — Lira jautāja.
- Zināmā mērā jā. Ziemeļos esmu bijusi vairākas reizes. Pagājušajā gadā es Grenlandē pavadīju trīs mēnešus, veicu rīta blāzmas novērojumus.
Nu tā, neviens un nekas cits vairs Lirai neeksistēja. Viņa bijīgi lūkojās uz Koulteres kundzi un klusēdama aizgrābti klausījās sievietes stāstos par kupolveida telšu celšanu, par roņu medībām un saskarsmi ar Lapzemes raganām. Abām pārējām skolmeistarienēm nebija nekā aizraujoša, ko teikt, un viņas sēdēja klusēdamas, līdz ienāca vīrieši.
Vēlāk, kad viesi jau gatavojās aiziet, direktors teica: Lira, paliec. Es vēlos ar tevi mazliet aprunāties. Nāc, bērns, uz manu kabinetu, apsēdies tur un gaidi mani.
Apmulsusi, nogurusi, bet iepriecināta, Lira darīja, kā viņai teica. Kalpotājs Kazins ieveda meiteni iekšā un tīši atstāja durvis vaļā, lai no zāles, kur viņš palīdzēja viesiem uzvilkt mēteļus, varētu redzēt, ko viņa tur dara. Lira vēroja Koulteres kundzi, bet viņa meiteni neredzēja, tad ienāca direktors un aizvēra durvis.
Viņš smagi apsēdās atzveltnes krēslā pie kamīna. Direktora dēmons uzlidoja uz atzveltnes un iekārtojās pie viņa galvas, ar vecišķajām acīm urbjoties Lirā. Lampa klusu šņāca, un tad direktors ierunājās:
- Tātad, Lira. Tu sarunājies ar Koulteres kundzi. Vai tev patika tas, ko viņa stāstīja?
-Jā!
- Viņa ir vienreizēja sieviete.
- Viņa ir brīnišķīga. Viņa ir visbrīnišķīgākais cilvēks, ko es jebkad esmu sastapusi.
Direktors nopūtās. Melnajā uzvalkā un melnajā kaklasaitē viņš tik ļoti līdzinājās savam dēmonam kā neviens cits. Lira pēkšņi iztēlojās, ka kādu dienu, diezgan drīz, direktoru apglabās kapenēs zem kapelas un ka kāds mākslinieks iegravēs viņa dēmona attēlu misiņa plāksnē uz zārka, un tur būs arī to abu vārdi.
- Man jau agrāk vajadzēja ar tevi aprunāties, Lira, — viņš teica pēc brītiņa. Es jau tāpat to grasījos darīt, bet liekas, ka laiks ir paskrējis ātrāk, nekā es domāju. Šeit, Džordanā, tu biji drošībā, manu dārgumiņ. Man šķiet, ka tu biji laimīga. Tev nenācās viegli mūs klausīt, bet mēs tev esam ļoti pieķērušies un nekad neesam uzskatījuši tevi par sliktu meiteni. Tavā raksturā ir daudz laba un jauka, arī mērķtiecība. Tas viss tev noderēs. Lielajā pasaulē notiek lietas, no kurām es gribētu tevi pasargāt, paturot šeit, Džordanā, bet tas ilgāk nav iespējams.