Lira nespēja novērst skatienu. Kur tad viņi grasās viņu sūtīt?
- Tu jau zināji, ka kaut kad tev būs jāiet skolā, direktors turpināja. Šo to mēs tev jau esam šeit iemācījuši, bet ne visai labi un sistemātiski. Mūsu zinības ir citādas. Tev jāapgūst daudz kas tāds, ko veci vīri nav spējīgi iemācīt, īpaši tavā tagadējā vecumā. Tev tas jāsaprot. Turklāt tu neesi kalpu bērns mēs nevaram atdot tevi audzināšanā kādai ģimenei pilsētā. Viņi katrā ziņā par tevi rūpētos, bet tev ir vajadzīgs pavisam kas cits. Lira, es gribu pateikt, ka tavai dzīvei Džordanas koledžā ir pienācis gals.
- Nē, meitene iebilda, nē, es negribu atstāt Džordanu! Man šeit patīk. Es gribu te palikt vienmēr.
- Kad cilvēks ir jauns, viņam šķiet, ka tā būs vienmēr. Bet diemžēl tā nav. Lira, tas nebūs ilgi lielākais, pāris gadu, un tu kļūsi par jaunu sievieti, tu vairs nebūsi bērns. Jauna dāma. Un tici man, Džordanas koledža ne tuvu nebūs tā vieta, kur tevi gaidītu viegla dzīve.
- Bet te ir manas mājas!
- Tās bija tavas mājas. Bet nu tev vajadzīgs kas vairāk.
- Tikai ne skola! Es neiešu uz skolu.
- Tev ir nepieciešama sievietes sabiedrība. Sievietes uzraudzība.
Vārds sieviete Lirai atgādināja vienīgi sievietes skolotājas, un viņa neapzināti saviebās. But izsūtītai no Džordanas koledžas varenības, atrautai no tās spožajiem un slavenajiem mācībspēkiem un ievietotai nokvēpušā ķieģeļu internātskolā Oksfordas ziemeļu nomalē kopā ar noplukušām učenēm, kas oda pēc kāpostiem un naftalīna kā tās divas, kas bija šeit vakariņās!
Direktors pamanīja Liras sejas izteiksmi, kā arī sarkanas liesmiņas Panteleimona seska acīs.
Viņš jautāja: Bet ja tā būtu Koulteres kundze?
Panteleimona spalva acumirkli mainījās no koši brūnas uz pūkaini baltu. Lirai iepletās acis.
- Vai patiesi?
- Viņa, starp citu, ir pazīstama ar lordu Ezrielu. Tavs tēvocis, protams, ir ļoti noraizējies par tavu labklājību, un, kad Koulteres kundze uzzināja par tevi, viņa tūlīt pat piedāvāja savu palīdzību. Starp citu, šai dāmai nav vīra viņa ir atraitne. Koulteres kundzes vīrs pirms pāris gadiem gāja bojā autokatastrofa, to tu vari ņemt vērā, pirms viņai jautā.
Lira strauji pamāja un teica: Un viņa patiešām… pieņems mani?
- Vai tu to vēlētos? -Jā!
Meitene tik tikko spēja mierīgi nosēdēt. Direktors smaidīja. Viņš smaidīja tik reti, ka bija aizmirsis, kā to dara, un jebkurš cilvēks no malas (Lira to nemanīja) būtu teicis, ka tā ir skumju grimase.
- Labi, tad aicināsim Koulteres kundzi iekšā un aprunāsimies, viņš teica.
Direktors izgāja no istabas, un, kad pēc brīža viņš atgriezās kopā ar Koulteres kundzi, Lira pielēca kājās viņa bija pārāk uztraukusies, lai varētu nosēdēt. Koulteres kundze smaidīja, un viņas dēmons draiskā līksmē atieza baltos zobus smīnā. Ceļā uz atzveltnes krēslu ejot garām Lirai, viņa viegli noglāstīja meitenes matus. Lira sajuta siltas strāvas plūsmu un nosarka.
Kad direktors Koulteres kundzei bija ielējis brandavīnu, viņa teica: Tātad, Lira, nu man būs palīgs, vai ne?
- Jā, meitene vienkārši atteica. Viņa būtu piekritusi jebkam.
- Darba ir daudz, tāpēc man arī ir vajadzīga palīdzīga roka.
- Es varu strādāt!
- Un mēs varētu ceļot.
- Labprāt. Es došos vienalga kur.
- Bet tas varētu būt bīstami. Mums varbūt būs jādodas uz ziemeļiem.
Lira palika bez valodas. Tad viņa izdzirdēja pati sevi vaicājam: Drīz?
Koulteres kundze iesmējās, tad teica: Iespējams. Bet zini, tev būs ļoti smagi jāstrādā. Tev būs jāmācās matemātika, navigācija un astronomija.
- Vai jūs mani mācīsiet?
- Jā. Tev būs jāpalīdz man rakstīt piezīmes un kārtot papīrus, veikt dažādus vienkāršus aprēķinus un tamlīdzīgi. Un, tā kā mēs tiksimies ar dažiem ievērojamiem cilvēkiem, mums būs tev jānopērk labas drēbes. Tev būs daudz jāmācās, Lira.
- Tas nekas. Es gribu to visu zināt.
- Es ticu, ka tev izdosies. Kad atgriezīsies Džordanas koledžā, tu būsi kļuvusi par ievērojamu ceļotāju.
Rīt pašā agrumā mēs dosimies ceļā ar rītausmas cepelinu, tāpēc labāk skrien nu un liecies gultā. Tiksimies brokastīs. Arlabunakti!
- Arlabunakti, Lira atbildēja, tad, atcerējusies šo to no labām manierēm, pie durvīm pagriezās un sacīja: Arlabunakti, direktor.
Viņš pamāja un teica: Izgulies labi.
- Un paldies, Lira piebilda Koulteres kundzei.
Visbeidzot Lira saldi iemiga, lai gan Panteleimons visu laiku dīdījās, līdz meitene viņu iebukņīja, un dēmons aizvainojumā kļuva par ezi. Bija vēl tumšs, kad kāds viņu modināja.
- Lira kuš! nebaidies celies, bērns!
Tā bija Lonsdeilas kundze. Viņa turēja rokā sveci un, pārliekusies pār gultu, klusi runāja, ar brīvo roku viegli pieskardamās Lirai.
- Klausies. Direktors grib tevi redzēt, pirms tu kopā ar Koulteres kundzi ieturi brokastis. Ātri celies augšā un steidzies uz viņa apartamentiem. Ej caur dārzu un terasi uz viņa kabinetu. Saprati?
Pilnībā atmodusies un degot nepacietībā, Lira pamāja un ieslidināja basās kājas kurpēs, ko Lonsdeilas kundze viņai bija nolikusi.
- Lai paliek mazgāšanās, to tu izdarīsi vēlāk. Ej tieši pa šo ceļu un pa to nāc arī atpakaļ. Es sākšu kravāt tavas mantas un sameklēšu ko mugurā velkamu. Pasteidzies!
Tumšajā pagalmā joprojām vēsmoja dzestrais nakts gaiss. Virs galvas varēja redzēt pēdējās zvaigznes, bet no austrumiem gaisma pamazām jau pārņēma debesis.
Lira ieskrēja bibliotēkas dārzā un brītiņu pastāvēja milzīgā krūmā, lūkojoties augšup uz kapelas akmens tornīšiem, Šeldona ēkas pērļu pelēkajiem kupoliem un balti krāsoto bibliotēkas lukturi. Nu viņa vairs nekad tos neredzēs. Interesanti, vai viņa skums pēc tiem?
Kabineta logā kaut kas sakustējās un uz brīdi iedegās gaisma. Lira atcerējās, kas viņai jādara, un pieklauvēja pie loga rūts. Logs gandrīz tūlīt pat atvērās.
- Laba meitene! Ātri ieradies. Mums nav daudz laika, — teica direktors un, tiklīdz viņa bija ienākusi, tūlīt atkal aizvilka aizkaru. Viņš kā parasti bija tērpies melnā.
- Es taču dodos projām, vai ne? Lira jautāja.
- Jā, un es to nevaru novērst, direktors teica, bet Lira uzreiz neaptvēra, cik dīvaini tas skan. Lira, es gribu tev kaut ko iedot, bet tev jāapsola, ka tu nevienam neteiksi. Vai vari to apzvērēt?
- Jā, meitene atbildēja.
Viņš šķērsoja istabu un izņēma no atvilktnes nelielu, melnā samtā ievīstītu sainīti. Kad direktors attina audumu vaļā, Lira ieraudzīja kaut ko līdzīgu nelielam pulkstenim. Tam bija pabieza misiņa un kristāla ciparnīca. Ierīce varēja būt kompass vai kas tamlīdzīgs.
- Kas tas ir? meitene jautāja.
- Aletiometrs. Uz pasaules to ir tikai seši, un šis ir viens no tiem. Lira, es tev vēlreiz atgādinu: nevienam par to nesaki. Būs labāk, ja arī Koulteres kundze par to nezinās. Tavs tēvocis…
- Bet kam tas ir domāts?
-Aletiometrs tev pasaka patiesību. Kā to nolasīt, tas nu tev pašai jāiemācās. Tagad ej jau kļūst gaišāks -, steidzies atpakaļ uz savu istabu, pirms kāds tevi ierauga.
Direktors instrumentu atkal ietina samta audumā un iespieda Lirai rokās. Tas bija pārsteidzoši smags. Tad viņš saņēma meitenes galvu un uz brīdi maigi piekļāva sev klāt.
Lira mēģināja palūkoties uz augšu un jautāja: — Ko jūs gribējāt teikt par tēvoci Ezrielu?