- Tavs tēvocis pirms dažiem gadiem to uzdāvināja Džordanas koledžai. Viņam varbūt…
Pirms direktors paspēja pabeigt sacīto, pie durvīm atskanēja kluss, steidzīgs klauvējiens. Meitene juta, ka viņa rokas negribot nodreb.
- Steidzies nu, bērns, viņš klusi teica. Šīs pasaules varenie ir ļoti spēcīgi. Vīrieši un sievietes šai straumē ir ierauti daudz dziļāk, nekā tu vari iedomāties, un viņi rauj mūs visus sev līdzi. Laimīgi, Lira. Lai Dievs tevi svētī, bērns, lai Dievs svētī! Klausi savai iekšējai balsij.
- Paldies, direktor, Lira paklausīgi teica.
Piespiedusi sainīti pie krūtīm, viņa no kabineta izgāja dārzā un, pametusi īsu skatienu atpakaļ, redzēja, ka direktora dēmons no palodzes viņu vēro. Debess jau bija gaišāka; gaisā virmoja kaut kādas netveramas, svaigas strāvas.
- Kas tev tur ir? jautāja Lonsdeilas kundze, ar troksni aizspiezdama apbružāto ceļasomu.
- To man iedeva direktors. Vai to nevar ielikt ceļasomā?
- Par vēlu. Es to vairs nevēršu vaļā. To var iebāzt mēteļa kabatā, lai kas tas arī būtu. Steidzies nu lejā uz ēdnīcu; neliec viņiem gaidīt…
Tikai tad, kad Lira bija atvadījusies no dažiem kalpotājiem, kas bija uzcēlušies, un no Lonsdeilas kundzes, viņa atcerējās Rodžeru. Nu meitene jutās vainīga, ka nav domājusi par savu draugu, kopš satika Koulteres kundzi. Cik ātri viss bija noticis!
Un tagad Lira bija ceļā uz Londonu sēdēja cepelīnā pie loga, tik tiešām, un Panteleimona mazās sermuliņa ķepas mīcījās pa viņas klēpi, kamēr ar priekšķepām dēmons bija atspiedies pret logu un lūkojās ārā. Lirai blakus sēdēja Koulteres kundze un kārtoja kaut kādus papīrus, bet drīz vien nolika tos un ierunājās. Viņa tik interesanti stāstīja! Lira bija apmāta; šoreiz ne ar ziemeļiem, bet ar Londonu, tās restorāniem un balles zālēm, saviesīgajiem vakariem vēstniecībās vai ministrijās, intrigām starp Vaitholu un Vestminsteru. Dzirdētais Liru saistīja gandrīz vēl vairāk nekā ainavas, kas mainījās aiz gaisakuģa loga. Likās, ka visu Koulteres kundzes stāstīto apņem pieaugušo dzīves smarža, kaut kas satraucošs un tajā pašā laikā kārdinošs, tas bija burvīga valdzinājuma aromāts.
Nolaišanās Folksšolgārdenā, brauciens ar laivu pār platās upes brūnajiem ūdeņiem, milzīgs savrupmāju kvartāls krastmalā, kur korpulents šveicars (no tiem, kam ir atzinības raksti) salutēja Koulteres kundzei, bet Lirai piemiedza ar aci. Meitene gan izlikās, ka viņu neredz…
Un tad dzīvoklis…
Lira spēja vienīgi noelsties.
Savā īsajā mūžiņā viņa bija redzējusi daudz skaistuma, bet tā bija Džordanas koledžas greznība, Oksfordas greznība varena, pamatīga, vīrišķīga. Džordanas koledžā bija daudz krāšņuma, bet tur nebija nekā jauka. Koulteres kundzes dzīvoklī viss bija jauks. Tas bija gaismas pilns, jo plašie logi izgāja uz dienvidiem un sienas bija klātas ar gaumīgām, balti zeltstrīpotām tapetēm. Pievilcīgas gleznas zelta rāmjos, antīks spogulis, īpatnēji sienas svečturi ar gāzes spuldzītēm, kas meta krokainas ēnas; cakaini spilveni, puķaini lambrekeni pār aizkaru stangām un maigs, zaļš tepiķis ar lapu rakstu uz grīdas. Liras nevainīgajam skatam likās, ka pilnīgi uz visām virsmām atrodas mazas, jaukas porcelāna kārbiņas, ganu un klauniņu figūriņas.
Koulteres kundze smaidīja par viņas jūsmu.
Jā, Lira, — viņa teica, šeit tev ir tik daudz, ko redzēt! Novelc mēteli, un es tevi aizvedīšu uz vannas istabu. Tu varēsi nomazgāties, tad paēdīsim pusdienas un iesim iepirkties.
Vannas istaba bija vēl viens brīnums. Lira bija radusi mazgāties ar asajām, dzeltenajām ziepēm iesprēgājušā vannā, kur no krāna gāzās labākajā gadījumā silts ūdens, kas bieži bija rūsains. Bet šeit ūdens bija karsts, ziepes maigi rozā un smaržīgas, dvieļi biezi un mīksti kā mākoņi. Ap tonētā spoguļa malu mirdzēja mazas, rožainas gaismiņas, tā ka Lirai, tajā ieskatoties, pretī vērās maigi izgaismots tēls, kas nemaz nelīdzinājās tai Lirai, ko viņa pazina.
Panteleimons, kas imitēja Koulteres kundzes dēmona formu, bija saritinājies uz vannas malas un šķobījās uz viņu. Lira iegrūda to ziepjainajā ūdenī un pēkšņi atcerējās aletiometru mēteļa kabatā. Mēteli viņa bija atstājusi uz krēsla otrā istabā. Viņa taču bija solījusi direktoram, ka noslēps to no Koulteres kundzes.
Ak, tas nu gan bija savādi. Koulteres kundze taču bija tik laipna un gudra, kamēr direktoru Lira bija redzējusi mēģinām noindēt tēvoci Ezrielu. Kuru no viņiem meitene cienīja vairāk?
Lira steidzīgi noberzās dvielī un steidzās atpakaļ uz viesistabu, kur atradās viņas mētelis. Neviens to, protams, nebija aizticis.
- Gatava? Koulteres kundze jautāja. Domāju, ka mēs dosimies uz Karalisko Arktikas institūtu pusdienās. Esmu viena no nedaudzajām sieviešu kārtas loceklēm, tāpēc arī man ir tiesības izmantot visas piešķirtās priekšrocības.
Pēc divdesmit minūšu gājiena viņas nonāca pie lielas ēkas ar akmens fasādi. Tur apsēdās plašā ēdamistabā ar balti klātiem galdiem un mirdzošiem sudraba galda piederumiem, ēda teļa aknas un bekonu.
- Teļa aknas ir labas, Koulteres kundze viņai teica, arī roņa aknas, bet, ja runājam par ēšanu Arktikā, nedrīkst ēst lāča aknas. Tajās ir tāds indes daudzums, ka paris minušu laika tu būsi pagalam.
Ēdot Koulteres kundze norādīja uz dažiem ēdējiem pie citiem galdiņiem.
- Vai tu redzi to veco kungu ar sarkano kaklasaiti? Tas ir pulkvedis Kārbons. Viņš veica pirmo lidojumu ar gaisa balonu pāri Ziemeļpolam. Un tas garais vīrs pie loga, kas tikko piecēlās, ir doktors Lauztā Bulta.
- Vai viņš ir skrēlings?
- Jā. Viņš bija tas, kurš sastādīja Lielā Ziemeļu Ledus okeāna straumju kartes.
Lira lūkojās uz visiem šiem diženajiem vīriem ar ziņkāri un apbrīnu. Viņi bija mācīti vīri, par to nebija šaubu, bet viņi bija arī pētnieki. Doktors Lauztā Bulta zinātu par indīgajām lāča aknām; diez vai Džordanas koledžas bibliotekārs to zināja.
Pēc pusdienām Koulteres kundze parādīja Lirai dažas no vērtīgākajām Arktikas relikvijām, kas glabājās institūta bibliotēkā, harpūnu, ar kuru tika nogalināts lielais valis Grimsdūrs; akmeni ar iegravētu uzrakstu nesaprotamā valodā, kas bija pētnieka lorda Rukha rokā, kad viņu atrada vienu, nosalušu savā teltī; šķiltavas, ko lietojis kapteinis Hadsons savā slavenajā ceļojumā uz Van Tīrena zemi. Par katru relikviju dāmai bija atsevišķs stāsts, un Liras sirds vai salēcās cieņā pret šiem lielajiem, drosmīgajiem, senajiem varoņiem.
Pēc tam viņas devās iepirkties. Viss šajā neparastajā dienā Lirai bija kaut kas jauns, bet iepirkšanās bija vissatriecošākā. Ieiet plašajā ēkā, kurā atradās milzums skaistu drēbju, kur personāls atļāva tās uzlaikot, kur varēja lūkoties uz sevi spogulī… Un drēbes bija tik skaistas… Lirai drēbes parasti iedeva Lonsdeilas kundze, un liela daļa no tām bija valkātas un lāpītas. Reti kad viņa tika pie jaunām drānām, un, ja tika, tad tās bija domātas ērtai valkāšanai, nevis lai labi izskatītos. Nekad neko Lira nebija izvēlējusies pati. Bet tagad uzklausīt, kā Koulteres kundze iesaka to, slavē šo un maksā par visu, un vēl un vēl…
Kad viņas beidzot izgāja no veikala, Lira bija piesārtusi, un meitenes acis nogurumā spīdēja. Koulteres kundze lielāko uzlaikoto drēbju daļu bija likusi iesaiņot un nogādāt mājās, sev līdzi viņas paņēma vien pāris lietu. Tad viņas devās atpakaļ uz dzīvokli.
Nu sekoja vanna ar smaržīgām putām. Koulteres kundze ienāca vannas istabā, lai izmazgātu Lirai matus, un viņa jau nu neplēsa un neberza kā Lonsdeilas kundze. Viņa bija maiga. Panteleimons ar majestātisku ziņkāri vēroja notiekošo, līdz Koulteres kundze palūkojās uz viņu. Dēmons saprata, ko viņa domā, un pazemīgi novērsās no šīs sievišķās burvības, kā to darīja zeltainais pērtiķis. Nekad agrāk Panteleimonam nebija jānovērš skatiens no Liras.