- Ko tu zini par Putekļiem, Lira?
- Nu, to, ka tie nāk no kosmosa un izgaismo cilvēkus, ja tos aplūko caur īpašu fotoierīci. Tikai bērnus ne. Bērnus tie neietekmē.
- Kur tu to uzzināji?
Nu Lira aptvēra, ka istabā iestājies saspringts klusums, jo Panteleimons viņas klēpī bija saritinājies kā sermuliņš un briesmīgi trīcēja.
- To es dzirdēju Džordanas koledžā, — Lira izvairīgi atteica. Aizmirsu, kurš to teica. Laikam kāds no zinātniekiem.
- Vai tu to dzirdēji kādā mācību stundā?
- Jā, tā varētu būt. Vai arī garāmejot kādā sarunā. Jā. Laikam tā tas bija. Tas zinātnieks laikam bija no Jaunās Dānijas, viņi ar Čaplinu runāja par Putekļiem, un es vienkārši gāju garām. Man tas šķita interesanti, un es ieklausījos. Jā, tā tas bija.
- Skaidrs, noteica Koulteres kundze.
- Vai tā ir taisnība, ko viņš teica? Vai es to nepareizi sapratu?
- Nu, es nezinu. Tu zini daudz vairāk nekā es. Labi, atgriezīsimies pie elektroniem…
Vēlāk Panteleimons teica: Atceries, kad viņas dēmonam visa spalva sacēlās gaisā? Es biju aiz viņa un redzēju, ka saimniece sagrāba šo aiz kažoka tik stipri, ka pirkstu kauliņi palika balti. Tu to nevarēji redzēt. Tikai pēc ilga laika spalva atkal nolaidās. Man šķita, ka viņš tev klups virsū.
Bez šaubām, tas bija dīvaini, bet neviens no viņiem nesaprata, ko tas varētu nozīmēt.
Visbeidzot, vēl bija cita veida mācībstundas, kas tika pasniegtas tik smalki un maigi, ka tās nemaz nelikās kā mācības. Kā izmazgāt matus, kā noteikt, kādas krāsas kuram piestāv, kā pateikt "nē" tik valdzinoši, lai otrs neapvainotos, kā uzklāt lūpu krāsu, pūderi, kā iesmaržoties. Patiesību sakot, Koulteres kundze šīs gudrības Lirai nemācīja tieši, bet zināja, ka Lira vēro viņu sapošamies. Tāpēc sieviete gādāja, lai meitene redzētu, kur glabājas viņas kosmētika, un ļāva šad tad to lietot un izmēģināt.
Laiks gāja, un rudeni pamazām nomainīja ziema. Lira šad tad iedomājās par Džordanas koledžu, bet tā likās tik maza un klusa salīdzinājumā ar aktīvo dzīvi, kāda viņai bija pašlaik. Tikpat bieži meitene iedomājās arī par Rodžeru, bet tad bija jāiet uz operu vai jāuzlaiko jaunā kleita, vai jāapmeklē Karaliskais Arktikas institūts, un viņa atkal par zēnu aizmirsa.
Kad Lira šeit bija nodzīvojusi kādas sešas nedēļas, Koulteres kundze nolēma sarīkot kokteiļu vakaru. Lira domāja, ka Koulteres kundzei ir kāds iemesls svinībām, lai gan viņa neko tādu nebija minējusi. Sieviete pasūtīja puķes, kopā ar saimniecības vadītāju izvēlējās kanapē maizītes un dzērienus un ziedoja veselu vakaru, lai kopā ar Liru sastādītu ielūdzamo viesu sarakstu.
Mums jāielūdz arhibīskaps. Es nevaru viņu neaicināt, lai gan viņš ir vecs, nejauks snobs. Lords Borīls pašlaik ir pilsētā, viņš gādās par jautrību. Tad princese Postņikova. Kā tev liekas, vai mums nevajadzētu uzaicināt Ēriku Andersonu? Man šķiet, ka būtu tā kā laiks viņu iesaistīt…
Ēriks Andersons bija moderno deju speciālists. Lirai nebija ne jausmas, ko nozīmē "iesaistīt", bet viņai patika, ka arī viņas viedoklis tiek ņemts vērā. Meitene cītīgi pierakstīja visus Koulteres kundzes nosauktos vārdus, cīnīdamās ar pareizrakstību, un tad atkal svītroja arā, kad dāma tomēr izlēma kādu neielūgt.
Kad Lira devās pie miera, Panteleimons no spilvena čukstēja:
- Viņa nemaz nedomā braukt uz ziemeļiem! Viņa te kvernēs visu laiku! Kad mēs bēgsim prom?
- Domā gan, Lira atčukstēja. Tev Koulteres kundze vienkārši nepatīk. Žēl gan. Man viņa patīk. Un kāpēc gan lai viņa mums mācītu navigāciju un visu pārējo, ja nedomātu vest mūs uz ziemeļiem?
- Lai iemidzinātu tavu pacietību, tas arī viss. Tev nemaz nepatīk piedalīties kokteiļu vakarā kā rātnai un jaukai meitenei. Viņa vienkārši tevi grib padarīt par paklausīgu rotaļlietiņu.
Lira pagrieza muguru un aizvēra acis. Bet Panteleimonam bija taisnība. Meiteni nomāca šī pieklājīgā izturēšanās, un viņa nejutās brīvi, lai cik grezna dzīve šī bija. Lira atdotu visu, lai varētu pavadīt dienu kopā ar saviem draugiem Oksfordas dauzoņām, kaujoties māla bedrēs un skraidot gar kanālu. Tas, kas spieda viņu būt pieklājīgai un uzmanīgai pret Koulteres kundzi, bija mokošā cerība nokļūt ziemeļos. Varbūt viņi satiks lordu Ezrielu. Varbūt viņš un Koulteres kundze iemīlēsies, apprecēsies un adoptēs Liru, tad kopā varētu doties atbrīvot Rodžeru no Gobleriem.
Pēcpusdienā, kad bija paredzēts kokteiļu vakars, Koulteres kundze aizveda Liru pie moderna friziera, un viņš sakopa un ieveidoja viņas nepaklausīgos, tumši blondos matus, apgrieza un nopulēja nagus un pat nedaudz uzkrāsoja acis un lūpas, lai parādītu, kā tas jādara. Tad viņas devās pakaļ jaunajai kleitai, ko Koulteres kundze bija meitenei pasūtījusi, kā arī nopirkt īstas ādas kurpes, un tad jau bija laiks doties atpakaļ uz dzīvokli, sakārtot ziedus vāzēs un pārģērbties.
- Ne jau plecu somu, dārgā, teica Koulteres kundze, kad Lira iznāca no savas istabas, starodama pievilcībā.
Lira bija paņēmusi mazo, balto plecu somu, ko viņa mēdza nēsāt līdzi visur, lai aletiometrs vienmēr būtu pie rokas. Koulteres kundze, kārtojot rožu pušķi vāzē, pamanīja, ka meitene nekustas un cieši lūkojas uz durvīm.
- Nu, lūdzu, Koulteres kundze, man tā patīk šī soma!
- Ne jau telpās, Lira. Tas taču ir smieklīgi nēsāt plecu somu pašas mājās. Liec to tūlīt nost un nāc man palīgā uzlikt glāzes…
Ne tik daudz viņas īgnais tonis, kā frāze "pašas mājās" izsauca stūrgalvīgu Liras pretestību. Panteleimons aizlidoja līdz durvīm un vienā mirklī pārvērtās par sesku, uzmestu kūkumu glauzdamies gar meitenes baltajām zeķītēm. Tā iedrošināta, Lira teica:
- Bet soma nevienam netraucēs. Un tā ir gandrīz vienīgā lieta, ko man patīk nēsāt. Pēc manām domām, tā tiešām der…
Viņa nepabeidza teikumu, jo Koulteres kundzes dēmons, uzbozis savu zeltaino spalvu ērkuli, pielēca no dīvāna un nogrūda Panteleimonu uz paklāja, pirms viņš paguva sakustēties. Lira iekliedzās šausmās, pēc tam vēlreiz bailēs un sāpēs, jo Panteleimons locījās uz priekšu un atpakaļ, spiegdams un ņurdēdams, nespēdams atbrīvoties no zeltainā pērtiķa tvēriena. Tikai dažas sekundes, un mērkaķis bija viņu pieveicis: ar savu spēcīgo, melno ķetnu sagrābis Liras dēmonu aiz rīkles un ar pakaļkājām aptvēris seska apakšējos locekļus, viņš satvēra Panteleimona ausi otrā ķetnā un rāva to tā, it kā vēlētos noplēst. Tomēr nejau nikni, bet ar tādu aukstu, dīvainu spēku, ka bija šaušalīgi skatīties un vēl briesmīgāk to sajust.
Lira šausmās ieelsojās.
- Nevajag! Lūdzu! Beidziet mūs mocīt!
Koulteres kundze pacēla skatienu no ziedu vāzes.
- Tad dari, kā es tev teicu, Koulteres kundze sacīja.
- Es klausīšu!
Zeltainais pērtiķis atkāpās no Panteleimona, it kā pēkšņi būtu zaudējis interesi. Panteleimons tūlīt pat pielidoja pie Liras, un viņa piekļāva to klāt, lai noskūpstītu un samīļotu.
- Un tūlīt, Lira, — teica Koulteres kundze.
Lira strauji apgriezās un iemetās savā istabā, bet, tikko kā viņa bija aiz sevis aizcirtusi durvis, tās atkal atvērās. Tur, tikai kādus pāris soļus no viņas, stāvēja Koulteres kundze.
- Lira, ja tu turpināsi tik rupji un prasti uzvesties, mēs sastrīdēsimies, un es šai strīdā gūšu virsroku. Tūlīt liec nost to somu. Un beidz tik neglīti raukt pieri. Lai es vairs nekad nedzirdētu, ka tu tā cērt durvis. Pēc pāris minūtēm ieradīsies viesi, un tev viņi jāsagaida pieklājīgi, jābūt mīļai, laipnai, jaukai, uzmanīgai un visādi atsaucīgai. To es jo īpaši no tevis gaidu. Vai tu saprati, Lira?