Meitene dzirdēja virssulaiņa smago sēkšanu un caur pilnībā neaizvērto skapja durvju spraugu redzēja, ka viņš statīvā pie tabakas smalcinātāja sakārto pīpes un pārlaiž skatu karafēm un glāzēm. Tad viņš ar abām rokām saglauda matus virs ausīm un pateica kaut ko savam dēmonam. Sulainis bija kalpotājs, tāpēc viņa dēmons bija suns, bet, tā kā viņš bija nevis parasts kalpotājs, bet virssulainis, arī suns bija īpašs. Tas bija īru seters. Dēmons izskatījās aizdomu pārņemts, viņš skraidīja apkārt, it kā nojauzdams, ka te vēl kāds ir, bet, Lirai par lielu atvieglojumu, pie skapja nepienāca. Lira baidījās no virssulaiņa, kurš pāris reižu bija viņu iekaustījis.
Meitene izdzirdēja klusus čukstus; acīmredzot Panteleimons bija iespiedies viņai aiz muguras.
Nu mums te būs jāpaliek. Kāpēc tu mani neklausīji?
Viņa neatbildēja, kamēr virssulainis vēl bija šeit. Viņa pienākums bija apkalpot pie galda, kas novietots uz paaugstinājuma. Meitene dzirdēja, ka telpā sāk pulcēties skolotāji, skanēja balsu murdoņa un soļu švīksti.
- Tas ir labi, ka es nepaspēju aiziet, viņa atčukstēja. Tad mēs nebūtu redzējuši, ka direktors pieber indi vīnam. Pan, tas bija tas īpašais tokajietis, ko viņš lūdza sulainim pasniegt! Viņi taisās nogalināt lordu Ezrielu!
- Tu jau nezini, vai tā ir inde.
- Protams, ir! Vai tad tu neatceries viņš lika sulainim atstāt telpu, pirms iebēra pulverīti. Ja tas būtu bijis kaut kas cits, direktors nebaidītos, ka sulainis noskatās viņa rīcībā. Es zinu te kaut kas notiek, kaut kas, saistīts ar politiku. Kalpotāji par to runā jau vairākas dienas. Pan, mēs varam novērst slepkavību!
- Nekad neesmu dzirdējis lielākas muļķības, dēmons īsi atbildēja. Interesanti, kā tu domā nosēdēt mierā četras stundas šai smacīgajā skapī? Ļauj, es aizlidošu un palūkošos gaitenī. Es tev došu ziņu, kad tur neviena nebūs.
Panteleimons nolaidās no meitenes pleca, un viņa manīja tā sīko ēnu pavīdam gaismas spraugā.
- Nē, nē, Pan, es palikšu, viņa teica. Te ir vēl viens talārs vai kaut kas tamlīdzīgs. Es paklāšu to zem sevis un iekārtošos ērtāk. Man pavisam noteikti jāredz, kas te notiks.
Lira bija notupusies, bet tagad lēnām un uzmanīgi piecēlās, lai, aizskarot pakaramos, nesaceltu lieku troksni, un secināja, ka skapis ir plašāks, nekā viņa bija domājusi. Tajā atradās vairāki akadēmiskie talāri un galvassegas, dažas apšūtas ar kažokādām, bet vairums ar zīda oderi.
- Interesanti, vai tas viss pieder direktoram? viņa čukstēja. Varbūt pēc goda nosaukuma piešķiršanas citur viņam pasniedz arī šos greznos tērpus, un viņš tos glabā šeit, lai valkātu… Pan, vai tu tiešām domā, ka viņš vīnā neiebēra indi?
- Nē, dēmons atteica. Tāpat kā tu, es domāju, ka tā bija inde. Un vēl es domāju, ka tā nav mūsu darīšana. Man šķiet, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko tu jebkad būsi darījusi. Mums ar to nav nekāda sakara.
- Neesi taču dumjš, Lira teica. Es nevaru sēdēt šeit un noskatīties, kā šie viņu noindē!
- Tad ejam prom.
- Tu esi gļēvulis, Pan.
- Protams, esmu. Vai drīkstu jautāt, ko tu esi nodomājusi darīt? Vai tu grasies izlēkt no skapja un izraut glāzi no viņa drebošajām rokām? Kas tev ir padomā?
- Tu labi zini, ka man nekas nebija padomā, — viņa klusi atcirta. Bet tagad, kad esmu redzējusi, ko direktors izdarīja, man vairs nav citas izvēles. Tev taču ir zināms tāds jēdziens kā sirdsapziņa, vai ne? Kā gan es varētu mierīgi iet un kaut kur bibliotēkā nosist laiku, labi zinot, kas var notikt? To nu gan es negrasos darīt, vari man ticēt.
- To jau tu visu laiku esi vēlējusies, Panteleimons teica pēc brīža. Tu gribēji te noslēpties un visu noklausīties. Kā es to agrāk neaptvēru?
- Nu labi, tev taisnība, viņa piekrita. Visi zina, ka šeit notiek kaut kas slepens. Viņi izpilda kaut kādu rituālu vai ko tamlīdzīgu. Un es tikai gribēju zināt, kas tas ir.
- Tā nav tava darīšana! Ja viņi vēlas izbaudīt savus mazos noslēpumus, tad stāvi tam pāri, lai jau dara, ko grib. Slēpšanās un izspiegošana ir dumju bērnu rotaļa.
- Es jau domāju, ka tu tā teiksi. Labi, beidz šķendēties.
Abi kādu brīdi sēdēja klusu. Lira neērtā pozā uz cietās skapja grīdas, bet Panteleimons paštaisni knibinot savus pašreizējā veidola taustekļus uz kāda no talāriem. Lirai pa galvu jaucās visādas domas, un viņa vairāk par visu vēlējās tās apspriest ar savu dēmonu, bet lepnums to neļāva. Varbūt viņa pati tiks ar tām galā bez šā palīdzības.
Visvairāk Lira juta raizes un bažas. Ne jau par sevi, jo līdzīgā ķezā viņa ir bijusi ne vienu reizi vien. Šoreiz Lira raizējās par lordu Ezrielu un to, ko tas viss nozīmē. Koledžā viņš bija rets viesis, un tas, ka pašlaik bija ļoti saspringta politiskā situācija, nozīmēja, ka viņš nav nācis vienkārši ieturēt vakariņas un izsmēķēt pīpi kopā ar dažiem veciem draugiem. Meitene zināja, ka gan lords Ezriels, gan direktors bija premjerministra īpašo uzdevumu kabineta padomes locekļi, tātad viss varēja būt saistīts ar to, bet kabineta padomes sēdes taču tika noturētas pilī, nejau Džordanas koledžas atpūtas telpā.
Un tad vēl tās baumas, par kurām koledžas kalpotāji sačukstējās visas šīs dienas. Tika runāts, ka tatāri iekarojuši Maskavu un virzās tālāk uz Sanktpēterburgu, no kurienes tiem būs iespēja ieņemt visu Baltijas jūras reģionu un varbūt pat visu Eiropas rietumdaļu. Lords Ezriels bija ceļojis uz Tālajiem Ziemeļiem. Kad Lira tēvoci redzēja pēdējoreiz, viņš gatavojās ekspedīcijai uz Lapzemi.
- Pan, meitene čukstēja.
-Nu?
- Vai tu arī domā, ka būs karš?
- Tik drīz ne. Lords Ezriels nenāktu šurp uz vakariņām, ja pastāvētu iespēja, ka karš sāksies jau apmēram pēc nedēļas.
- Es arī tā domāju. Bet vēlāk?
- Cšš! Kāds nāk.
Viņa pacēlās un piespieda aci durvju spraugai. Tas bija sulainis, kas nāca sakārtot lampu, kā direktors viņam bija licis. Zinātnieku koptelpā un bibliotēkā bija mūsdienīgāks apgaismojums, bet atpūtas telpā profesori deva priekšroku vecajām petrolejas lampām. Tās nebija mainītas, kopš vien direktors te dzīvoja.
Sulainis apgrieza dakti, tad iemeta krāsnī vēl vienu pagali un, uzmanīgi ieklausījies, vai zālē kāda nav, izņēma sauju tabakas lapu no tabakas smalcinātāja.
Tikko viņš bija uzlicis atpakaļ vāku, kāds nospieda durvju rokturi, un sulainis nervozi salēcās. Lira apspieda smieklus. Sulainis steidzīgi iebāza tabaku kabatā un pagriezās pret ienācēju.
- Lord Ezriel! viņš teica, un Lirai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Viņa no savas vietas neredzēja lordu, tāpēc cīnījās ar vēlēšanos pabāzt galvu un palūkoties.
- Labvakar, Ren, teica lords Ezriels. Lira, kā vienmēr, šajā griezīgajā balsī ieklausījās ar divējādām izjūtām prieku un bažām. Esmu ieradies pārāk vēlu, lai ieturētu vakariņas. Es pagaidīšu šeit.
Sulainis izskatījās samulsis. Viesus atpūtas telpā parasti aicināja vienīgi direktors, un lords Ezriels to zināja, bet sulainis pamanīja arī to, ka lords Ezriels vērīgi skatās uz viņa izspiedušos kabatu, tāpēc izlēma neiebilst.
- Vai man pateikt direktoram, ka jūs esat ieradies, kungs?