- Vai Koulteres kundze tevi pieņēma, lai…
Pēkšņi viņa aprāvās, jo pienāca pati aprunātā Koulteres kundze. No tā, kā Adele Starminstere palūkojās uz viņu un cik uztraukti žurnālistes dēmons riņķoja tai ap galvu, Lira saprata, ka jaunajai sievietei šeit vispār nebija jābūt.
—Es nezinu, kā jūs sauc, — ļoti klusi noteica Koulteres kundze, bet piecu minūšu laikā to uzzināšu, un jūs nekad vairs žurnālistikā nestrādāsiet. Tagad, lūdzu, bez trokšņa piecelieties un ejiet prom. Vēl man jāpiebilst, ka cilvēks, kurš jūs atveda šurp, arī saņems savu tiesu.
Likās, ka no Koulteres kundzes plūst kāds magnētisks spēks. Viņa pat smaržoja citādi tas bija nokaitētas dzelzs smārds, kas nāca no viņas ķermeņa. Lira kaut ko tādu jau bija jutusi agrāk, bet tagad meitene redzēja, ka tas tiek vērsts pret kādu citu. Nabaga Adele Starminstere nebija spējīga pretoties. Viņas dēmons pāris reizes savicināja varenos spārnus un bezspēkā sabruka uz sievietes pleca, bet viņa, likās, pat nespēja atliekties taisni. Sakumpusi Adele Starminstere neveikli spraucās cauri skaļi čalojošo viesu pūlim un izgāja pa viesistabas durvīm. Ar vienu roku viņa pieturēja paģībušo dēmonu, lai tas nenokrīt no pleca.
— Nu? Koulteres kundze taujāja Lirai.
— Es viņai neko svarīgu nepateicu, Lira paskaidroja.
— Ko viņa tev jautāja?
— Tikai, ko es šeit daru un kas tāda esmu, nu tā, vispārīgi…
To pateikusi, Lira pamanīja, ka Koulteres kundze ir viena pati, bez dēmona. Kā tas bija iespējams? Bet pēc brīža zeltainais pērtiķis jau bija viņai blakus. Koulteres kundze noliecās, paņēma viņu aiz ķepas un ar vieglu kustību uzrāva sev uz pleca. Tūlīt pat viņa nomierinājās.
- Ja tu pamani vēl kādu, kas acīmredzami šeit nav ielūgts, dārgā, sameklē mani, labi?
Karstā metāliskā dvaka bija izzudusi. Varbūt Lirai tikai tā bija izlicies. Viņa atkal saoda Koulteres kundzes smaržas, rožu aromātu, cigāru dūmus un citu sieviešu parfīmus. Koulteres kundze uzsmaidīja Lirai, it kā teikdama: "Mēs taču abas visu saprotam, vai ne?" un devās sasveicināties ar pārējiem viesiem.
Panteleimons iečukstēja Lirai ausī:
- Kamēr viņa bija šeit, viņas dēmons iznāca no mūsu guļamistabas. Viņš ir bijis mūs izspiegot. Viņš zina par aletiometru!
Lira juta, ka Panteleimonam, iespējams, ir taisnība, bet viņa neko nespēja padarīt. Ko tas profesors bija teicis par Gobleriem? Meitene palūkojās apkārt, bet tai pašā mirklī, kad viņu ieraudzīja, pie vīrieša pienāca šveicars (saģērbies kalpotāja formā, piemērotā šim vakaram) kopā ar kādu kungu, saņēma profesoru aiz pleca un klusi viņam kaut ko pateica. Profesors nobālēja un sekoja viņiem uz izeju. Notikušais neaizņēma vairāk par pāris sekundēm un viss tika veikts tik korekti, ka neviens neko nepamanīja. Bet Liru pārņēma uztraukums un bažas.
Viņa klīda pa abām lielajām istabām, kur notika viesības, ar pusausi ieklausīdamās sarunās un bez īpašas intereses nogaršodama viņai aizliegtos kokteiļus. Viņas bažas pieauga. Meitene pat nenojauta, ka tiek novērota, līdz pie viņas pienāca šveicars un pieliecies teica:
- Liras jaunkundz, džentlmenis pie kamīna vēlas ar jums runāt. Tas ir lords Borīls, ja nezināt.
Lira palūkojās pāri istabai. Uz viņu skatījās ražena auguma sirms kungs, un, kad viņu skatieni sastapās, vīrietis palocījās un pamāja meitenei.
Negribīgi, bet nedaudz ieinteresēta Lira piegāja pie viņa.
- Labvakar, bērns, lords Borīls teica. Viņa balss bija mierīga un valdonīga. Lorda dēmona-čūskas zvīņām klātā galva un smaragdzaļās acis spīdēja kristāla sienas lampas gaismā.
- Labvakar, Lira atņēma.
- Kā klājas manam vecajam draugam Džordanas koledžas direktoram?
- Paldies, ļoti labi.
- Viņiem visiem droši vien bija žēl no tevis šķirties.
- Jā, bija gan.
- Nu, vai Koulteres kundze tev dod daudz darba? Ko viņa tev māca?
Lira jutās neērti, tāpēc viņā pamodās pretestība, un uz lorda tēvišķīgajiem jautājumiem meitene sniedza melīgas atbildes bez saviem parastajiem, jautri dīvainajiem izlēcieniem. Viņa atbildēja: Es mācos par Rusakova daļiņām un Ziedojumu padomi.
Lorda Borila skatiens acumirklī fokusējās uz meiteni, līdzīgi rokas baterijas gaismas kūlim. Viņš it kā ar acīm urbās tai cauri.
- Vai tu nepastāstītu kaut ko vairāk? lords palūdza.
- Viņi veic eksperimentus ziemeļos, Lira teica. Meitene atmeta visu piesardzību. — Tā, kā to darīja doktors Grummans.
- Turpini.
- Viņiem ir speciālas fotogrammas, kurās var saskatīt Putekļus, un tajās ir redzams, ka pieaugušie pievelk gaismu, bet bērni ne. Katrā gadījumā krietni mazāk.
- Vai Koulteres kundze tev rādīja kādu šādu bildi?
Lira sastomījās, jo tie vairs nebija meli, bet kaut kas
cits, kur viņa vēl nebija ievingrinājusies.
- Nē, meitene pēc brīža atteica. To es redzēju Džordanas koledžā.
- Kas tev to rādīja?
- To rādija ne gluži man, Lira piebilda. Es vienkārši gāju garām un redzēju. Un tad manu draugu Rodžeru nolaupīja šī Ziedojumu padome. Bet…
- Kas tev rādīja to bildi?
- Mans tēvocis Ezriels.
-Kad?
- Kad viņš pēdējo reizi bija Džordanas koledžā.
- Skaidrs. Un ko vēl tu zini? Vai es nepārklausījos tu pieminēji Ziedojumu padomi?
- Jā. Bet par to es neuzzināju no viņa, par to es dzirdēju šeit.
Tas nu ir tīrā patiesība, viņa nodomāja.
Lords Borīls vērīgi noraudzījās meitenē. Lira lūkojās viņā ar visnevainīgāko skatienu. Beigās viņš pamāja ar galvu.
- Tātad Koulteres kundze būs nolēmusi, ka tu esi gatava viņai palīdzēt šajā darbā. Interesanti. Vai esi jau piedalījusies?
- Nē, Lira atbildēja. Ko viņš ar to domāja? Panteleimons tālredzīgi bija pieņēmis savu visneitrālāko veidolu kodes formu, tāpēc nevarēja izpaust Liras izjūtas, un meitene bija droša, ka viņas sejā nekas nav lasāms.
- Vai viņa tev ir stāstījusi, kas notiek ar bērniem?
- Nē, to viņa man nav teikusi. Es tikai zinu, ka tas ir saistīts ar Putekļiem un bērni ir it kā ziedojums.
Un šie atkal nebija īsti meli, meitene nodomāja; viņa taču neizpauda, ka to viņai teikusi pati Koulteres kundze.
- Ziedojums tas būtu pārāk skaļi teikts. Tas, kas tiek darīts, ir gan pašu bērnu, gan mūsu labā. Un viņi, protams, taču brīvprātīgi nāk pie Koulteres kundzes. Tāpēc viņas loma ir tik svarīga. Bērniem pašiem jāgrib piedalīties, un kurš no tiem gan spēj pretoties Koulteres kundzei? Ja viņa domā piesaistīt bērnus ar tavu palīdzību, vēl jo labāk. Esmu ļoti iepriecināts.
Lords Borīls veltīja meitenei tādu pašu smaidu kā Koulteres kundze it kā viņi abi būtu kāda noslēpuma līdzdalībnieki. Meitene pieklājīgi atsmaidīja un aizgriezās, lai uzsāktu sarunu ar kādu citu.
Viņi ar Panteleimonu sajuta viens otra bailes. Lira vēlējās doties prom un aprunāties ar dēmonu divatā. Viņa vēlējās iet prom no šejienes. Viņa gribēja doties atpakaļ uz Džordanas koledžu un savu noplukušo istabu divpadsmitajās durvīs. Viņa gribēja satikt lordu Ezrielu.
Un kā atbildi uz šo viņas pēdējo vēlēšanos meitene izdzirdēja pieminam tēvoča vārdu. Tāpēc Lira piegāja tuvāk čalojošajam bariņam it kā ar nolūku paņemt kanapē maizīti no šķīvja uz galda. Vīrs purpursarkanā bīskapa tērpā sacīja:
- Nē, nedomāju gan, ka lords Ezriels tuvākajā laikā mūs apgrūtinās.
- Un kur, jūs teicāt, viņu tur?
- Man stāstīja, ka Svalbāras cietoksnī. Viņu apsargā panserbjorni, ziniet, bruņoti lāči. Šausmīgi radījumi!