Viņš nekad nespēs izbēgt, pat ja dzīvotu tūkstoš gadu. Vispār es domāju, ka gaiss ir tīrs, gandrīz pilnīgi tīrs…
- Pēdējie eksperimenti ir apstiprinājuši to, ko es vienmēr esmu teicis, ka Putekļi ir tumšās sākotnes emanācija, un…
- Vai tik tā nav zoroastriešu ķecerība?
- Tā kādreiz tika uzskatīta par ķecerību…
- Un ja mēs varētu apiet tumšo sākotni…
- Jūs teicāt Svalbārā?
- Bruņoti lāči…
- Ziedojumu padome…
- Bērni necieš, esmu par to pārliecināts…
- Lords Ezriels apcietināts…
Lirai pietika. Viņa pagriezās un tikpat klusi kā kode Panteleimons virzījās uz savu istabu, un iegājusi aizvēra durvis. Viesību troksni šeit nedzirdēja.
- Nu? Lira čukstēja. Dēmons pārvērtās par zeltžubīti viņai uz pleca.
- Vai mēs muksim? viņš atčukstēja.
- Protams. Kamēr vēl šeit ir tik daudz cilvēku, viņa uzreiz nepamanīs.
- Viņš pamanīs.
Panteleimons domāja Koulteres kundzes dēmonu. Vien iedomājoties lokano, zeltaino zvēriņu, meitene bailēs nodrebēja.
- Šoreiz es ar viņu cīnīšos, Panteleimons apņēmīgi noteica. Es varu mainīt veidolu, bet viņš ne. Es tik ātri izmainīšos, ka viņš mani nenoķers. Šoreiz es uzvarēšu, tu redzēsi!
Lira izklaidīgi pamāja. Ko lai viņa velk mugurā? Kā lai nemanot tiek no šejienes projām?
- Tev jāiet izlūkos, meitene čukstēja. Līdzko gaiss ir tīrs, mums jābēg. Kļūsti par kodi, viņa piebilda. -Atceries, tiklīdz neviens neskatās…
Meitene pavēra durvīs spraugu, un Panteleimons, līdzīgi tumšai ēnai, izlidoja rožainajā koridora gaismā.
Pa to laiku Lira steidzīgi sabāza siltākos apģērba gabalus vienā no melnajām zīda auduma somām, ko viņas šodien bija nopirkušas modes preču veikalā. Koulteres kundze naudas gabalus viņai deva kā konfektes, un, lai gan meitene tos bija izšķērdīgi tērējusi, daži sovrini vēl bija palikuši. Viņa tos iebāza melnā vilkādas kažoka kabatās.
Visbeidzot Lira ietina aletiometru melnā samta drēbē. Vai tiešām šis nejaukais pērtiķis būtu to atradis? Droši vien. Un izstāstījis Koulteres kundzei. Ak, kaut viņa to būtu labāk paslēpusi!
Lira uz pirkstgaliem piezagās durvīm. Par laimi, viņas istaba bija tajā gaiteņa galā, kas bija vistuvāk priekšnamam, un lielākā daļa viesu bija sapulcējušies divās tālākajās istabās. No turienes skanēja balsu murdoņa, smiekli, ūdens šalkas vannas istabā un glāžu šķindoņa. Te klusa kodes balstiņa nosīca viņai pie auss:
- Tagad! Ātri!
Lira izslīdēja pa durvīm koridorā, no turienes priekšnamā, un nepagāja ne trīs sekundes, kad dzīvokļa ārdurvis jau bija vaļā. Vēl mirklis, un durvis bija klusi aizvērtas, un meitene kopā ar Panteleimonu, kurš atkal bija zeltžubītes veidolā, noskrēja pa kāpnēm uz ielas.
6 Tiklā
Viņa steidzīgi attālinājās no upes, jo krastmala bija plaša un labi apgaismota. No krastmalas līdz Karaliskajam Arktikas institūtam, kas bija vienīgā vieta, kuru Lira droši zināja, pletās vesels šauru ieliņu tīkls. Šajā tumšajā labirintā meitene metās iekšā.
Ja viņa pazītu Londonu tikpat labi kā Oksfordu! Tad viņa zinātu, no kurām ielām jāizvairās vai kur var nočiept ko ēdamu, vai, vislabākais, pie kurām durvīm var klauvēt un lūgt pajumti. Šajā aukstajā naktī tumšajās ieliņās risinājās viņai pavisam nezināma dzīve.
Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un šķēla apkārtnes tumsu ar savu caururbjošo acu skatu. Laiku pa laikam dēmons sastinga un viņa spalva sacēlās, tad Lira saprata, ka šajā virzienā labāk neiet. Nakts bija pilna dažādu trokšņu: attāli piedzērušo smiekli, pāris aizsmakušu balsu uzsāka dziesmu, kaut kur pagrabstāvā klabēja un svilpa kāds neieeļļots mehānisms. Lira uzmanīgi gāja tam cauri, viņas maņas saasinājās un uztvēra Panteleimona izjūtas; meitene turējās ēnā un nomaļākajās ieliņās.
Laiku pa laikam viņai bija jāšķērso kāda platāka, labi apgaismota iela, kur zumēja tramvaju vagoni un to vadi šķieda dzirksteles.
Londonā bija savi ielu šķērsošanas likumi, bet meitene tos neievēroja un, ja kāds viņai ko uzsauca, metās bēgt.
Bija tik labi atkal justies brīvai. Viņa zināja, ka arī Panteleimons, pēdodams viņai blakus savā mīkstajā
meža kaķa solī, priecājas atkal baudīt āra gaisu, lai arī tas bija smagais, dūmakainais, sodrēju pilnais trokšņainās Londonas gaiss. Drīz būs jāpārdomā Koulteres kundzes dzīvoklī dzirdētais, bet ne tagad. Galu galā viņiem taču bija jāatrod vietiņa, kur pārlaist nakti.
Kādā krustojumā pie liela universālveikala, kura logu gaisma spoži spīdēja pāri mitrajam asfaltam, bija kafijas tirgotava neliels kiosks uz riteņiem, ar leti zem koka nojumītes, kas šūpojās kā uz kuģa klāja. Iekšā dega dzeltena gaisma un varēja saost kafijas smaržu. Baltādains pārdevējs bija pārliecies pār leti un tērgāja ar pāris pircējiem.
Tas bija vilinoši. Lira bija gājusi jau kādu stundu, un bija tik auksts un mitrs. Ar Panteleimonu zvirbuļa veidolā uz pleca meitene devās pie letes un pastiepās, lai piesaistītu pārdevēja uzmanību.
- Tasi kafijas un sviestmaizi ar šķiņķi, lūdzu, viņa teica.
- Tu gan vēlu atrodies ārā, maziņā, teica kāds kungs cilindrā un baltā zīda šallē.
- Jā, viņa atteica un pagriezās, lai aplūkotu trokšņaino krustojumu. Netālu esošajā teātrī bija beigusies izrāde, un ļaužu pūļi pulcējās izgaismotajā vestibilā, saucot kebus un uzmetot virsdrēbes uz pleciem. Otrā pusē bija dzelzceļa stacija, kur vēl vairāk ļaužu plūda augšup un lejup pa kāpnēm.
- Nu te būs, mīļā, teica kafijas pārdevējs. Divi šiliņi.
- Ļaujiet man samaksāt, teica kungs cilindrā.
Lira nodomāja: kāpēc gan ne? Es skrienu ātrāk nekā
viņš, un man šo naudu vēlāk vajadzēs. Kungs cilindrā nometa monētu uz letes un uzsmaidīja viņai. Viņa dēmons bija lemurs. Pieķēries pie saimnieka mēteļa atlokiem, tas apaļām acīm lūkojās Lirā.
Viņa iekodās sviestmaizē un turpināja vērot ļaužu pilno ielu. Meitenei nebija ne jausmas, kur viņa atrodas, jo viņa nekad nebija redzējusi Londonas karti. Lira pat nezināja, cik liela šī pilsēta ir un cik tālu jāiet, lai izkļūtu no tās.
- Kā tevi sauc? vīrietis jautāja.
-Alise.
- Jauks vārds. Ļauj, es iepilināšu kādu pilīti šī tavā kafijā… tas tevi sasildīs…
Viņš atskrūvēja sudrabotu blašķīti.
- Negribu, Lira atteica. Gribu tikai kafiju.
- Varu derēt, ka tu nekad agrāk neesi baudījusi tādu brendiju kā šis.
- Esmu. Reiz biju pamatīgi saaukstējusies. Izdzēru veselu pudeli, gandrīz pilnu.
- Nu, kā vēlies, — vīrietis noteica, ielejot no blašķītes savā tasē. Kur tad tu tā dodies viena pati?
- Pie sava tēva.
- Un kas viņš ir?
- Slepkava.
- Kas, kas?
- Es taču teicu, ka slepkava! Profesionāls slepkava. Viņam katru nakti jāstrādā. Nesu viņam tīras drēbes, jo parasti pēc darba viņš viss ir notašķīts ar asinīm.
- Ā! Tu joko.
- Nemaz ar ne.
Lemurs izdvesa pīkstienu un lēnām aizlīda aiz sava saimnieka galvas, lai pablenztu uz meiteni. Lira mierīgi izdzēra savu kafiju un beidza ēst sviestmaizi.
- Arlabunakti, viņa teica. Redzu, ka mans tēvs nāk. Viņš izskatās mazliet dusmīgs.
Cilindrotais vīrietis pagrieza galvu sāņus, un Lira iejuka teātra apmeklētāju pūlī. Lai kā viņai gribējās aplūkot Htonikas dzelzceļa staciju (Koulteres kundze bija teikusi, ka tā neesot piemērota viņu aprindu cilvēkiem), tomēr drošāk bija nelīst pazemē, bet gan palikt ārpusē, kur viņa varētu aizbēgt, ja rastos vajadzība.