Izskatījās, ka laivas zagšana bija piedota vai vismaz aizmirsta. Lira apsēdās uz polsterētā ķebļa aiz tīri notīrītā priedes koka galda, un tai brīdī dobjš dzinēja troksnis sašūpoja laivu.
- Kurp mēs dodamies? Lira jautāja.
Ma Kosta uzlika piena kastroli uz dzelzs plītiņas un sabakstīja restes, lai uzkurtu liesmu.
- Prom no šejienes. Tagad nerunāsim. Aprunāsimies no rīta.
Vairāk viņa neko neteica, tikai pasniedza Lirai krūzi ar pienu, kad tas bija uzsilis. Ma Kosta šūpojās līdz ar laivu, kas bija sākusi kustēties, šad tad sačukstoties ar vīriešiem. Lira malkoja pienu un, pacēlusi aizkaru maliņu, vēroja, kā viņi attālinās no piestātnes. Jau pēc pāris minūtēm meitene bija cieši iemigusi.
Lira atmodās šaurā gultā, un zem viņas joprojām dūca mierinošā dzinēja dunoņa. Meitene piecēlās, atsita galvu pret kaut ko, nolamājās un tad, taustīdamās apkārt, cēlās augšā jau uzmanīgāk. Blāvi pelēcīgajā gaismā viņa spodrajā kabīnē ieraudzīja trīs kojas, visas tukšas un kārtīgi saklātas. Viena atradās zem viņas, bet abas pārējās pretī. Meitene pagriezās uz sāniem un pamanīja, ka guļ apakšveļā, viņas kleita un vilkādas kažociņš bija salocīti un nolikti kājgalī blakus somai. Aletiometrs joprojām bija tur.
Lira ātri apģērbās un izgāja pa durvīm kabīnes galā, nokļūstot citā telpā ar plīti, kas bija vēl silta. Tur neviena nebija. Aiz logiem abās pusēs meitene ieraudzīja miglas vālus, caur kuriem šad un tad pavīdēja tumšas aprises tās droši vien bija ēkas vai koki.
Pirms Lira paspēja iznākt uz klāja, atvērās ārdurvis un ienāca Ma Kosta, ietinusies vecā tvīda mētelī, uz kura kā pērlīšu tūkstoši mirdzēja sīkas rasas lāsītes.
- Vai labi gulēji? viņa jautāja, pastiepjot roku pēc pannas. Tagad apsēdies malā un es tev pagatavošu brokastis. Nestāvi ceļā, te maz vietas.
- Kur mēs esam? Lira jautāja.
- Lielajā kanālu krustojumā. Tu nerādies ārā, bērns. Es negribu, ka tu ej augšā. Mums ir nepatikšanas.
Viņa uzmeta uz pannas divas šķiņķa šķēlītes un tām virsū uzsita olu.
- Kādas nepatikšanas?
- Nekas sevišķs, kaut kā jau galā tiksim, ja tu turēsies pa gabalu.
Vairāk viņa neko neteica, kamēr Lira bija paēdusi. Vienubrīd laiva samazināja ātrumu un kaut kas atsitās pret bortu. Lira izdzirdēja dusmīgas vīriešu balsis, bet tad kāda izmestais joks sasmīdināja pārējos, balsis noklusa un laiva turpināja ceļu.
Beidzot kajītē ienāca Tonijs Kosta. Viņam, tāpat kā mātei, uz drēbēm mirdzēja mitruma pilītes, un, kad viņš virs plīts nopurināja savu vilnas cepuri, ūdens lāsītes nobira un izčūkstēja.
- Ko mēs viņai teiksim, Ma?
- Vispirms jautāsim, tad atbildēsim.
Tonijs ielēja sev kafiju mazā tasītē un apsēdās. Viņš bija ražena auguma vīrs tumšu ādas krāsu, un nu dienas gaismā Lira ievēroja, cik viņam skumīga un drūma seja.
- Pareizi, viņš noteica. Tagad pastāsti mums, Lira, ko tu darīji Londonā. Mēs jau domājām, ka tevi nogrābuši Gobleri.
- Es dzīvoju pie tās dāmas…
Lira stomīdamās izklāstīja notikušo, atsaucot atmiņā visu pēc kārtas, it ka saliekot kārtis pareizajā secībā. Meitene izstāstīja visu, izņemot par aletiometru.
- Un tad vakar tajā kokteiļu vakarā es uzzināju, ar ko viņi patiesībā nodarbojas. Koulteres kundze pati ir viena no Gobleriem, viņa grasījās izmantot mani, lai es palīdzētu gūstīt citus bērnus. Un tas, ko viņi ar tiem dara…
Ma Kosta izgāja no kajītes un devās uz kubriku. Tonijs nogaidīja, līdz durvis aiz viņas aizveras, un turpināja Liras iesākto:
- Mēs zinām, ko viņi dara. Vismaz daļēji. Mēs zinām, ka bērni neatgriežas atpakaļ. Viņus aizved uz ziemeļiem, tālu prom no visiem, un veic ar tiem eksperimentus. Sākumā mēs domājām, ka uz viņiem izmēģina visādas slimības un medikamentus, bet tad sapratām kāda jēga bija ne no šā, ne no tā to visu uzsākt tieši pirms diviem trim gadiem? Tad mēs iedomājāmies par tatāriem varbūt viņi tur Sibīrijā ir noslēguši kaut kādu slepenu vienošanos. Jo tatāri uz ziemeļiem brauc to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ visi citi, pēc kokogļu spirta un uz ogļu šahtām, bet par karu baumoja jau sen pirms Gobleru parādīšanās. Un mēs nospriedām, ka Gobleri uzpērk tatāru vadoņus, piegādājot tiem bērnus, jo tatāri taču ēd bērnus, vai ne? Viņi bērnus cep un ēd.
- Nevar būt! — Lira iesaucās.
- Tā ir. Te vēl daudz stāstāmā. Vai tu jelkad esi kaut ko dzirdējusi par Nalkaineniem?
Lira atteica: Nē. Pat ne no Koulteres kundzes. Kas tie tādi ir?
- Tie ir tādi kā spoki, kas mīt turienes mežos. Bērnu augumā un bezgalvaini. Viņi naktīs taustās apkārt un, ja tu kaut kur mežā guli, saķer tevi un nekad vairs nelaiž vaļā. Nalkaineni tas ir ziemeļvalstu valodu vārds. Un arī Gara izsūcēji ir bīstami. Viņi lidinās pa gaisu. Gara izsūcējus dažreiz var sastapt baros, kad tie salidojuši kopā vai iestrēguši kazenājā. Tiklīdz viņi tev pieskaras, tev izzūd viss spēks. Viņi ir neredzami, var manīt tik vien kā mirgošanu gaisā. Un tad vēl Bezelpji…
- Kas tie tādi?
- Tie ir līdz galam nenogalinātie karavīri. Būt dzīvam ir viena lieta, mirušam otra, bet būt pusdzīvam, pusmirušam tas ir visbriesmīgākais. Bezelpji vienkārši nespēj nomirt un nespēj arī dzīvot. Viņi mūžīgi klīst apkārt. Par Bezelpjiem viņus sauc tāpēc, ka tiem kaut kas ir nodarīts.
- Kas tad? — Lira iepleta acis.
- Ziemeļu tatāri pārgriež viņiem ribas un izņem plaušas. To vajag mācēt. Viņi to izdara nenogalinot, bet plaušas pašas vairs nav spējīgas funkcionēt, tāpēc viņu dēmoni tās pumpē ar roku. Rezultātā viņi it kā elpo, it kā ne, viņi ir it kā dzīvi, it kā miruši, saproti? Un dēmoniem viņu plaušas jāpumpē dienu un nakti, citādi tie ies bojā kopā ar savu saimnieku. Esmu dzirdējis, ka mežā dažreiz var uzskriet virsū veselam vadam Bezelpju. Un tad vēl ir panserbjorni vai esi dzirdējusi? Tas nozīmē bruņoti lāči. Tie ir kaut kas līdzīgs polārlāčiem, tikai…
- Jā! Es esmu par viņiem dzirdējusi! Vakar vakarā viens no vīriešiem teica, ka mans tēvocis lords Ezriels ir ieslodzīts cietoksnī, ko apsargā bruņoti lāči.
- Ak tā? Un ko viņš tur dara?
- Veic pētījumus. Bet pēc tā, kā šis vīrs runāja, iznāk, ka mans tēvocis nav Gobleru pusē. Domāju šie ir priecīgi, ka viņš ir ieslodzīts.
- Nu, ja tavu tēvoci apsargā bruņotie lāči, viņš no turienes ārā netiks. Tie ir kaut kas līdzīgs algotņiem, tu saproti, ko es ar to domāju? Viņi kalpo visiem, kas vien maksā. Rokas tiem ir kā cilvēkiem, turklāt viņi jau sen ir apguvuši dzelzs apstrādi, galvenokārt meteorītu dzelzs, no tās viņi izgatavo lielas plāksnes un vairogus savām bruņām. Jau gadsimtiem ilgi viņi vajā skrēlingus. Viņi ir cietsirdīgi slepkavas, žēlumu nepazīst, bet vārdu tur. Ja tu esi slēdzis darījumu ar panserbjorniem, tad vari uz tiem paļauties.
Lira nopietni pārdomāja visas dzirdētās šausmas.
- Ma Kostai nepatīk klausīties visus šos stāstus par ziemeļiem, pēc brīža noteica Tonijs, — jo tas viss var notikt arī ar Billiju. Saproti, mēs zinām, ka viņš ir aizvests uz ziemeļiem.
- Kā jūs to zināt?
- Mēs noķērām vienu Gobleru un piespiedām viņu runāt. No tā arī mēs šo to zinām par viņu gaitām. Vakar tie divi nebija Gobleri viņi bija pārāk neveikli. Ja tie būtu bijuši Gobleri, mēs viņus saņemtu dzīvus. Redzi, mēs, ģiptieši, esam visvairāk cietuši no šīs bandas, tāpēc esam sanākuši kopā, lai izlemtu, ko iesākt. Tāpēc mēs vakar bijām līcītī. Ievācām rezerves, jo dosimies uz lielo sapulci Purvos mēs to saucam par sanāksmi. Domāju, mēs sūtīsim glābšanas brigādi pēc tam, kad būsim salikuši kopā visu, kas zināms pārējiem ģiptiešiem. Vismaz es Džona Fā vietā tā darītu.