Priekštelpā dega petrolejas lampas, kuru spožums pietiekami apgaismoja klātesošo sejas un augumus, bet augstās jumta spāres palika ēnā. Cilvēku pūlis spiedās iekšā, lai atrastu kādu brīvu laukumiņu, jo visas sēdvietas bija aizņemtas. Ģimenes saspiedās ciešāk, bērni aizņēma klēpjus, un dēmoni saritinājās zem kājām vai pieplaka raupjajām koka sienām.
Zāles priekšā bija paaugstinājums, uz kura stāvēja astoņi ar kokgrebumiem rotāti krēsli. Brīdi, kad Lira un Kostas iekārtojās, atraduši vietu zāles malā (stāvus, jo, kur sēdēt, nebija), no paaugstinājuma dziļuma tumsas iznāca astoņi vīrieši un nostājās krēslu priekšā. Publiku pāršalca satraukums un kušināšana, daži centās iespiesties tuvējos krēslos. Visbeidzot iestājās klusums un septiņi vīrieši apsēdās.
Tam, kurš palika stāvot, bija gadu septiņdesmit, viņš bija gara auguma, platiem pleciem un varena izskata. Vīrietim mugurā bija vienkārša audekla žakete un rūtains krekls kā vairumam ģiptiešu; viņš izcēlās vienīgi ar to, ka izstaroja spēku un varu. Lirai tas nebija nekas svešs — šāds personības spēks piemita viņas tēvocim Ezrielam un arī Džordanas koledžas direktoram. Šī vīra dēmons bija vārna, ļoti līdzīgs direktora krauklim.
- Tas ir Džons Fā, rietumu ģiptiešu barons, Tonijs nočukstēja.
Džons Fā sāka runāt klusā, zemā balsī.
— Ģiptieši! Apsveicu jūs ar ierašanos uz sapulci. Mēs esam šeit sanākuši, lai klausītos un lemtu. Jūs visi zināt, kāpēc. Daudzās ģimenēs ir pazuduši bērni. Dažās pat divi. Kāds tos nolaupa. Tiesa, arī zemkopjiem pazūd bērni. Šajā jautājumā mēs esam nelaimes biedri.
Klīst runas par kādu bērnu un atlīdzību par viņa uzrādīšanu. Lai izbeigtu šīs tenkas, lūk, jums patiesība. Bērna vārds ir Lira Belakva, un viņu meklē sauszemes policija. Ir izsludināta tūkstoš sovrinu atlīdzība par meitenes nodošanu policijā. Viņa ir sauszemes iedzīvotāja, bet mēs par viņu rūpējamies un rūpēsimies. Ja kādu vilina šie tūkstoš sovrini, viņš nepaglābsies ne uz zemes, ne ūdenī. Mēs meiteni neatdosim.
Lira juta karstumu noejam pār ķermeni no matu saknītēm līdz pēdām; Panteleimons kļuva par brūnu kodi, lai noslēptos. Visu acis pagriezās pret viņiem, un meitene skatījās uz Ma Kostu, lai sajustu atbalstu.
Bet Džons Fā turpināja:
Runāt var daudz, bet kāds no tā labums? Ja vēlamies kaut ko darīt lietas labā, mums jārīkojas. Lūk, vēl viens fakts: Gobleri šie bērnu nolaupītāji savus gūstekņus aizved uz pilsētu dziļos ziemeļos, tumsas valstībā. Es nezinu, ko viņi tur ar viņiem dara. Daži runā, ka nogalina, daži vēl kaut ko citu. Mēs nezinām.
Bet mēs zinām, ka tur ir iesaistīta sauszemes policija un Baznīca. Viņiem palīdz katra sauszemes varas struktūra. Atcerieties to. Viņi zina, kas notiek, un palīdz, cik ir to spēkos.
Tāpēc tas, ko es ierosinu, nav viegli izdarāms. Un man ir vajadzīga jūsu piekrišana. Es ierosinu uz ziemeļiem nosūtīt cīnītāju grupu, lai atbrīvotu bērnus un pārvestu viņus mājās dzīvus. Es ierosinu ieguldīt šajā pasākumā mūsu zeltu, likt lietā visu prasmi un drosmi, uz kādu vien mēs esam spējīgi. Vai jā, Reimond van Gerit?
Publikā kāds vīrietis bija pacēlis roku, un Džons Fā apsēdās, ļaudams viņam runāt.
- Atvainojiet, lord Fā. Ir nolaupīti ne tikai ģiptiešu, bet arī sauszemes iedzīvotāju bērni. Jūs domājat, ka arī viņi mums jāatbrīvo?
Džons Fā piecēlās, lai atbildētu.
- Reimond, pēc jūsu domām, mums vajadzētu pārvarēt visu veidu briesmas mazas saujiņas pārbiedētu bērnu dēļ un tad dažiem no viņiem pateikt, ka tie var doties mājās, bet pārējiem jāpaliek? Nē, jūs taču tā nedomājat. Nu ko, draugi, vai jūs piekrītat manam plānam?
Jautājums bija ģiptiešus pārsteidzis, jo uz mirkli iestājās klusums, bet tad zālē atskanēja draudzīgs piekrītošu balsu koris, aplausi, tika vicinātas dūres un izkliegti sajūsmas saucieni. Zāles griesti drebēja, un no to šķērskokiem, bailēs spārnus vēcinādami, pacēlās pamodušies snaudošie putni, un uz galvām lejā sāka birt putekļi.
Džons Fā kādu bridi nepārtrauca troksni, tad pacēla roku, un atkal iestājās klusums.
- Lai to visu noorganizētu, ir vajadzīgs laiks. Es vēlos, lai ģimeņu galvas noteiktu nodokli un sasauktu ļaudis. Mēs satiksimies šeit pat pēc trim dienām. Bet pagaidām es gribu aprunāties ar to meiteni, par kuru stāstīju, un ar Ferderu Koremu. Vēlos arī uzmest plānu, ko jums parādīt, kad atkal sanāksim kopā. Arlabunakti visiem!
Džona Fā vienkāršā, pārliecinošā izturēšanās nomierināja ģiptiešus.
Kad publika sāka izklīst pa lielajām durvīm dzestrajā āra gaisā, lai dotos uz laivām vai miesta pārpildītajiem bāriem, Lira uzrunāja Ma Kostu:
- Kas bija pārējie cilvēki uz paaugstinājuma?
- Seši bija ģimeņu galvas, bet viens Ferders Korems.
Bija skaidrs, kuru viņa bija domājusi, jo šis virs šeit
bija visvecākais. Viņš gāja ar spieķi un visu laiku, sēdēdams blakus Džonam Fā, bija trīcējis kā drudzī.
- Nāc nu, teica Tonijs. Es tevi aizvedīšu sasveicināties ar Džonu Fā. Sauc viņu par lordu Fā. Nezinu, ko viņš tev jautās, bet ņem vērā nemelo.
Panteleimons bija kļuvis par zvirbuli un ieintriģēts sēdēja Lirai uz pleca, ar nagiem cieši ieķēries vilkādas kažokā. Meitene cauri pūlim sekoja Tonijam uz paaugstinājumu.
Viņš uzcēla Liru augšā. Apzinoties, ka visi, kas vēl bija zālē, skatījās uz viņu, un to, ka par viņu ir izsludināti tie tūkstoš sovrini tik vērtīga viņa pēkšņi bija kļuvusi! -, Lira nosarka un sasvārstijās. Panteleimons metās viņai pie krūtīm un kļuva par meža kaķi, ieritinājās meitenes rokās un, apkārt lūkodamies, klusu šņāca.
Lira juta, ka viņu pastumj uz priekšu, un piegāja pie Džona Fā. Viņš izskatījās masīvs, bargs un bez jebkādas izteiksmes sejā, drīzāk akmens stabs, nevis cilvēks, tomēr noliecās pie viņas un pasniedza roku. Meitenes rociņa noslīka viņa lielajā plaukstā.
- Esi sveicināta, Lira, — Džons Fā teica.
Tuvumā viņa balss dārdēja kā zemestrīce. Lira būtu nobijusies, ja nebūtu Panteleimona un ja akmenscietā izteiksme Džona Fā sejā pēkšņi nebūtu mazliet atmaigusi. Viņš pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi.
- Sveiks, lord Fā, viņa atbildēja.
- Iesim tagad uz sapulču telpu un aprunāsimies, — teica Džons Fā. Vai Kostas tevi kārtīgi baro?
- Ak jā. Vakariņās mēs ēdām ceptu zuti.
• — Labu vietējo zuti, es ceru?
Sapulču telpa bija mājīga vietiņa ar lielu kamīnu. Bufetes mirgoja sudrabā un porcelānā, tur bija arī gadu nopulēts tumšs, smagnējs galds, pie kura bija piebīdīti divpadsmit krēsli.
Otrs vīrietis, kurš kopā ar viņiem sēdēja uz paaugstinājuma, bija aizgājis, bet trīcošais večuks joprojām bija tepat. Džons Fā palīdzēja viņam apsēsties pie galda.
- Tagad sēdies man labajā pusē, Džons Fā teica Lirai, pats ieņemdams vietu galda galā. Lira sēdēja pretī Ferderam Koremam. Meiteni nedaudz biedēja sirmā vīra miroņgalvai līdzīgā seja un nepārtrauktā trīcēšana. Viņa dēmons bija liels, skaists, ruds kaķis, kurš pēdoja pa galdu ar paceltu asti un vēlīgi aplūkoja Panteleimonu, tad piebāza savu purniņu Ferdera Korema degunam un iesēdās viņam klēpī, pa pusei aizvēris acis un maigi murrādams.
Kāda sieviete, ko Lira nebija pamanījusi, iznāca no krēslas ar glāžu paplāti, nolika to blakus Džonam Fā, paklanījās un aizgāja. Džons Fā no māla krūzes sev un Ferderam Koremam mazās glāzītēs ielēja kadiķu degvīnu, bet Lirai vīnu.