- Tātad, Džons Fā teica. Tu, Lira, aizbēgi.
- Jā.
- Un kas tā bija par dāmu, no kuras tu aizbēgi?
- Viņu sauc Koulteres kundze. Man likās, ka viņa ir jauka, bet izrādījās, ka viņa ir viena no Gobleriem. Es no kāda dzirdēju, kas tie Gobleri tādi ir, — tā dēvē Galveno Ziedojumu padomi. Koulteres kundze ir tās vadītāja, šī padome bija viņas ideja. Gobleriem ir kaut kads plāns, tikai es nezin', kāds. Viņi gribēja, lai es palīdzu šiem sadabūt bērnus, tikai viņi nemūžam nevarēja zināt, ka…
- Ko viņi nevarēja zināt?
- Nu, vispirms jau viņi nevarēja zināt, ka es pazīstu dažus no pazudušajiem bērniem. Savu draugu Rodžeru virtuves zēnu no Džordanas koledžas, Billiju Kostu un to meiteni no Oksfordas tirgus paviljona. Un vēl… Mans tēvocis, lords Ezriels. Es dzirdēju viņu sarunas par tēvoča ceļojumiem uz ziemeļiem un nedomāju, ka viņam ir kāds sakars ar Gobleriem. Jo es noklausījos, ko runā Džordanas koledžas direktors un skolotāji, jā, es paslēpos atpūtas telpā, kur neviens, izņemot viņus, nedrīkst ienākt. Tur es dzirdēju, kā tēvocis viņiem stāsta par savu ceļojumu uz ziemeļiem un par Putekļiem, ko viņš redzējis. Tēvocis Ezriels atveda Staņislava Grummana galvaskausu, kurā tatāri bija uztaisījuši caurumu. Un nu Gobleri viņu kaut kur ieslēguši. Viņu apsargā bruņoti lāči. Un es vēlos viņu atbrīvot.
Lielajā krēslā ar kokgrebumiem rotāto atzveltni Lira izskatījās maziņa, turklāt nikna un stūrgalvīga. Abi vecie kungi nespēja apvaldīt smaidu. Ferders Korems smaidīja noslēpumaini un domīgi un viņa smaids bija kā saules stars, kas vējainā marta dienā izgaiņā ēnas, turpretī Džons Fā smaidīja mierīgi, silti, atklāti un laipni.
- Labāk pastāsti mums, ko tu dzirdēji no sava tēvoča tovakar, teica Džons Fā. — Neizlaid neko. Izstāsti mums visu.
Tā arī Lira darīja, šoreiz būdama atklātāka un godīgāka nekā toreiz pret Kostu ģimeni. Meitene baidījās no
Džona Fā, un visvairāk viņu biedēja viņa laipniba. Kad Lira bija beigusi, beidzot ierunājās arī Ferders Korems. Viņš runāja dziļā, skanīgā krūšu balsī, kas bija tik bagāta intonācijām kā viņa dēmona spalva — krāsu toņiem.
- Putekļi, viņš noteica. Vai viņi tos nesauca arī kā citādi?
- Nē. Vienkārši Putekļi. Koulteres kundze man izskaidroja, ka tās ir elementārdaļiņas, bet nekā citādi viņa tās nesauca.
- Un viņi domā, ka, veicot eksperimentus ar bērniem, par Putekļiem iespējams uzzināt kaut ko vairāk?
- Jā. Bet es nezinu, ko. Tiesa, mans tēvocis… Es kaut ko aizmirsu pateikt. Kad viņš rādīja tos diapozitīvus, tur bija viens tāds, kurā bija Aura…
- Kas? jautāja Džons Fā.
- Aurora, teica Ferders Korems. Vai ne, Lira?
- Jā, pareizi. Un Auroras blāzmā varēja saskatīt tādu kā pilsētu. Ar torņiem, baznīcām, kupoliem un visu citu. Nedaudz līdzīga Oksfordai, tā man šķita. Man liekas, ka tēvoci Ezrielu vairāk interesēja tas, bet direktoru un pārējos skolotājus, tāpat arī Koulteres kundzi, lordu Bonlu un citus vairāk saistīja Putekļi.
- Skaidrs, Ferders Korems teica. Tas ir ļoti interesanti.
- Un tagad, Lira, teica Džons Fā, klausies, ko es tev teikšu. Ferders Korems ir ļoti gudrs cilvēks. Viņš ir redzīgais. Viņš ir sekojis visiem šiem notikumiem ar Putekļiem, Gobleriem, lordu Ezrielu un visu pārējo, un viņš ir sekojis līdzi arī tev. Ikreiz, kad Kostas brauca uz Oksfordu, viņi pārveda kādas ziņas. Arī par tevi, bērns. Vai tu to zināji?
Lira pakratīja galvu. Viņai kļuva baisi. Panteleimons dziļi krūtīs ierūcās, nevienam nedzirdami, vienīgi Liras pirkstgali caur dēmona spalvu to sajuta.
- Jā, jā, teica Džons Fā, ziņas par visām tavām gaitām nonāca šeit, pie Ferdera Korema.
Lira nenocietās:
- Mēs jau to neizpostījām. Goda vārds! Tikai mazlietiņ nosmērējām ar dubļiem! Un mēs nemaz tik tālu netikām…
- Par ko tu runā, mans bērns? jautāja Džons Fā.
Ferders Korems iesmējās. Acumirklī viņš pārstāja
smieties, un viņa seja kļuva jautra un jauna.
Bet Lirai smiekli nenāca. Drebošām lūpām meitene teica: Un, pat ja mēs būtu to tapu atraduši, mēs nekad to nerautu ārā! Mēs tikai pajokojām. Mēs nekad laivu nebūtu nogremdējuši, nekad!
Tad arī Džons Fā iesmējās. Viņš tik spēcīgi trieca savu plato plaukstu pret galdu, ka glāzes iedžinkstējās un vīrieša platie pleci nodrebēja, tad viņš notrauca no acīm smieklu asaras. Lira nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējusi, nebija dzirdējusi tik apdullinošus smieklus likās, ka tur dreb kalns.
-Ak jā, viņš ierunājās, tiklīdz spēja parunāt, mēs zinām arī par to, meitēn! Domāju, ka Kostām tas vienmēr tiek atgādināts, kur vien tie pietauvojas. Ļaudis smejas: "Tu, Tonij, labāk atstāj sargu uz klāja. Te apkārt skraida mazas draiskules!" Jā, par šo atgadījumu runāja arī šeit, Purvos. Bet mēs tevi par to negrasāmies sodīt. Nē, nē! Nomierinies.
Džons Fā palūkojās uz Ferderu Koremu, un abi sirmie vīri iesmējās vēlreiz, šoreiz — mierīgāk. Lira jutās atvieglota un droša.
Visbeidzot Džons Fā nošūpoja galvu un atkal kļuva nopietns.
- Redzi, Lira, gribu teikt, ka mēs par tevi zinām jau no tavas agras bērnības. Kopš zīdaiņa vecuma. Un arī tev jāzina tas, ko zinām mēs. Nevaru iedomāties, ko Džordanas koledžā tev stāstīja par tavu izcelsmi, bet viņi nezina visu patiesību. Vai viņi tev ir teikuši, kas bija tavi vecāki?
Lira bija pārsteigta.
- Jā, meitene teica. Viņi teica, ka es, ka viņi… ka lords Ezriels mani tur ievietoja tāpēc, ka mana māte un tēvs gāja bojā gaisa katastrofa. Tā viņi man teica.
- Ak tā viņi tev teica? Bet tagad, bērns, es tev izstāstīšu patiesību. Es zinu, ka tā ir taisnība, jo to man izpauda kāda ģiptiete, bet ģiptieši nemelo Džonam Fā un Ferderam Koremam. Nu tad klausies patiesību par sevi, Lira. Tavs tēvs nekad nav gājis bojā gaisa katastrofa, jo tavs tēvs ir lords Ezriels.
Lira sastinga.
- Redzi, bija tā, Džons Fā turpināja. Jaunībā lords Ezriels devās ekspedīcijā uz ziemeļiem un atgriezās ļoti bagāts. Viņš bija ļoti karstasinīgas dabas, aizrautīgs un viegli aizsvilās dusmās.
Arī tava māte bija ļoti temperamentīga. Viņa nebija augstdzimusi kā tavs tēvs, bet gudra sieviete, pat skolota, un tie, kas viņu redzējuši, stāsta, ka skaista. Viņi viens otrā iemīlējās jau pirmajā tikšanās reizē.
Problēma bija tā, ka tava māte jau bija precējusies. Viņas vīrs bija kāds politiķis, Karaļa partijas biedrs, viens no viņa tuvākajiem padomniekiem. Viņu gaidīja spoža karjera.
Kad tava māte gaidīja tevi, viņai bija bail atzīties vīram, ka tas nav viņa bērns. Un, kad bērns piedzima tātad tu, meitiņ, bija skaidrs, ka tas nemaz nav līdzīgs viņas vīram, bet gan savam īstajam tēvam. Tāpēc tava māte nolēma noslēpt tevi kaut kur labi tālu un paziņot, ka bērns ir miris.
Tāpēc tevi aizveda uz Oksfordšīru, kur tavam tēvam bija īpašumi, un par aukli pieņēma kādu ģiptieti. Bet kāds tavas mātes vīram bija izstāstījis par notikušo, un viņš kā vējš aizdrāzās uz ģiptietes būdu, lai to pārmeklētu. Ģiptiete paspēja aizmukt uz lielo māju, bet vīrs dzinās viņai pakaļ zvēriskā niknumā.
Tavs tēvs tobrīd bija medībās, bet viņam paziņoja par notikušo un viņš paspēja atsteigties pēdējā brīdī, kad tavas mātes vīrs jau bija pie lielajām kāpnēm. Vēl mirklis, un viņš būtu uzlauzis sienas skapja durvis, kurā ģiptiete ar tevi slēpās, bet lords Ezriels metās viņam virsū. Notika cīņa, un lords Ezriels viņu nogalināja.