Ģiptiete to visu redzēja un dzirdēja, Lira, un tā arī mēs to zinām.
Tam sekoja garš tiesas process. Tavs tēvs nav no tiem, kas slēps patiesību, tāpēc tiesnešiem bija grūti. Jā, viņš bija nogalinājis, bija izlietas asinis, bet viņš bija aizstāvējis savu māju un savu bērnu pret iebrucēju. Tomēr likumdošana pieļauj, ka vīram ir atļauts atriebt nodarīto sievai, un mirušā advokāti uzstāja, ka iemesls bijis tieši šāds.
Tiesas process ilga nedēļām, abu pušu pierādījumi tika apkopoti jau vairākos sējumos. Procesa gala iznākumā tiesa piesprieda lordam Ezrielam par sodu konfiscēt visus viņa īpašumus un zemi, un viņš kļuva nabags, bet bija bijis bagāts kā karalis.
Kas attiecas uz tavu māti, viņa neko par to negribēja dzirdēt, arī par tevi ne. Viņa pavisam novērsās no tevis. Aukle ģiptiete stāstīja, ka bieži baiļojusies, vai māte tev kaut ko nenodarīs, jo viņa bija lepna un augstprātīga sieviete. Labi, pietiek par viņu.
Tālāk par tevi. Ja viss būtu risinājies citādi, tu, Lira, tiktu uzaudzināta kā ģiptiete, jo aukle lūdza tiesu atstāt tevi viņai. Bet mums, ģiptiešiem, tiesā maza teikšana. Viņi nolēma tevi ievietot klosterī, un tas arī tika izdarīts tu nonāci pie Votlingtonas Paklausīgajām māsām. To tu neatceries.
Bet lords Ezriels ar to nesamierinājās. Viņš nevarēja ciest visas šīs priores, mūkus un mūķenes un, būdams brīvdomātājs, kādu dienu vienkārši ieradās un paņēma tevi. Pats viņš tevi neaudzināja, arī ģiptiešiem neatdeva, bet aizveda tevi uz Džordanas koledžu, un likums viņam neko nespēja padarīt.
Likums samierinājās arī ar to, lords Ezriels atkal devās savās ekspedīcijās, bet tu dzīvojies pa Džordanas koledžu. Vienīgais noteikums, ko tavs tēvs uzstādīja, bija tava māte nedrīkst tevi satikt. Ja viņa to kādreiz mēģinās, to nedrīkst pieļaut, un ir jāziņo viņam, jo viss lorda Ezriela naids tagad vērsās pret tavu māti. Koledžas direktors to cieši apsolīja izpildīt. Laiks gāja.
Tad sākās visi tie uztraukumi ar Putekļiem. Visā valstī, visā pasaulē gudrus vīrus un sievas pārņēma šī interese. Mūs, ģiptiešus, tas neskāra, līdz sāka zust mūsu bērni. Tad arī mēs ieinteresējāmies. Bet mums sakari ir visur tu pat iedomāties nevari -, arī Džordanas koledžā. Tev par to nebija ne jausmas, bet tevi tur novēroja un jau no sākta gala visu laiku ziņoja mums. Jo tu mums biji svarīga, un tā ģiptiete, kas tevi maziņu auklēja, nepārstāja raizēties par tevi.
- Kas tad mani novēroja? Lira jautāja. Meitene jutās īpaša, un bija savādi, ka interese par viņu sniedzās tik tālu.
- Virtuves kalpotājs. Tāds Bērnijs Johansens, konditors. Viņš ir pa pusei ģiptietis, tev par to, protams, nebija ne jausmas.
Bērnijs bija laipns cilvēks, bez ģimenes, viens no tiem retajiem, kura dēmonam bija tāds pats dzimums kā saimniekam. Tieši uz Bērniju Lira bija kliegusi izmisumā, kad Rodžers pazuda. Un Bērnijs visu bija izstāstījis ģiptiešiem! Viņa nespēja atgūties no pārsteiguma.
- Vārdu sakot, Džons Fā turpināja, mēs uzzinājām, ka tevi ved prom no Džordanas koledžas, un tas notiek laikā, kad lords Ezriels ir apcietināts un nevar to novērst. Mēs ņēmām vērā, ka lords Ezriels bija pieteicis koledžas direktoram, lai to nekad nedara, un atcerējāmies, ka vīrieti, ko tava māte bija apprecējusi un lords Ezriels nogalinājis, sauca Edvards Koulters.
- Koulteres kundze? Lira apdullusi vaicāja. Vina taču nav mana māte?
- Ir. Ja tavs tēvs būtu brīvībā, viņa nekad nebūtu uzdrošinājusies nostāties pret viņa gribu un tu joprojām dzīvotu Džordanā, neko nezinot par to visu. Bet, kāpēc direktors ļāva tevi aizvest, — tā ir mīkla, ko es nevaru izskaidrot. Viņam taču uzticēja rūpēties par tevi. Vienīgais, ko es pieļauju, ka viņai ir kāda vara pār viņu.
Pēkšņi Lira saprata direktora dīvaino uzvedību viņas aizbraukšanas rītā.
- Bet direktors to negribēja… meitene teica, mēģinot precīzi atcerēties. Viņš… Man toreiz no rīta vispirms bija jāiet pie viņa, un to nedrīkstēja teikt Koulteres kundzei… It kā viņš vēlētos mani pasargāt no Koulteres kundzes…
Lira apklusa un uzmanīgi vēroja abus vīrus, tad nolēma izstāstīt visu patiesību par to, kas toreiz notika atpūtas telpā.
- Ziniet, ir vēl kaut kas. Tovakar, kad biju noslēpusies atpūtas istabā, es redzēju, ka direktors mēģināja noindēt lordu Ezrielu. Es redzēju, ka viņš ieber viņa vīna karafe kaut kādu pulveri, un to pateicu tēvocim; viņš apgāza karafi, un viss izlija. Tā es izglābu viņam dzīvību. Es nevarēju saprast, kāpēc direktors gribēja lordu Ezrielu nogalināt, jo viņš pret tēvoci vienmēr bija tik laipns. Torīt, kad man bija jābrauc prom, viņš ļoti agri aizsauca mani pie sevis kabinetā, tas bija jādara klusiņām, lai neviens nemanītu…
Lira sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos, ko tieši direktors tai brīdī viņai bija teicis, bet nespēja. Viņa papurināja galvu.
- Es sapratu vienīgi to, ka viņš man iedeva kaut kādu priekšmetu un lika labi noslēpt to no Koulteres kundzes. Laikam jau man jums tas jāizstāsta…
Meitene iebāza roku vilkādas kažociņa kabatā un izņēma samta audumā ievīstīto sainīti. Viņa nolika to uz galda un manīja, ka Džona Fā sirsnīgi vienkāršais, ziņkārīgais un Ferdera Korema asais, caururbjošais skatiens vienlaicīgi pievēršas priekšmetam kā prožektoru kūlis.
Kad viņa iztina aletiometru, pirmais ierunājās Ferders Korems.
- Nekad nedomāju, ka jebkad vēl ieraudzīšu kādu no tiem. Tā ir simbolu lasīšanas ierīce. Vai tev par to neviens nav stāstījis?
- Nē. Tikai to, ka man pašai jāapgūst tā darbošanās mehānisms. Viņš to dēvēja par aletiometru.
- Ko tas nozīmē? jautāja Džons Fā, pagriezies pret kolēģi.
- Aletiometrs ir grieķu vārds. Domāju, cēlies no vārda aletheia, kas nozīmē patiesība. Tas ir melu detektors. Un vai tu izpētīji, kā tas darbojas? viņš jautāja meitenei.
- Nē. Trīs īsos rādītājus es varu nostādīt pret dažādām bildītēm, bet nezinu, kas jādara ar garo. Tas visu laiku griežas riņķī. Dažreiz gan, kad sakoncentrējos, varu piespiest lielo rādītāju griezties noteiktā virzienā, vienkārši domājot par to.
- Ko tas rāda, Ferder Korēm? jautāja Džons Fā. Un kā to var nolasīt?
- Visas šīs bildītes malā, teica Ferders Korems, uzmanīgi pagriezis aletiometru tieši pret Džonu Fā, kas cieši lūkojās tajā ar atklātu skatienu, ir simboli, un katrs no tiem apzīmē veselu rindu jēdzienu. Ņemsim, piemēram, enkuru. Pirmā nozīme tam ir cerība, jo cerība tevi uztur, neļauj padoties. Otrā nozīme izturība. Trešā nozīme ir bremzes vai atturēšanās. Ceturtā nozīme ir jūra. Un tā tālāk, līdz pat desmit un divpadsmit nozīmēm, varbūt pat līdz bezgalīgi daudzām nozīmēm.
- Un jūs tās visas zināt?
- Dažas zinu, bet, lai tās izprastu pilnībā, ir vajadzīga grāmata. Esmu redzējis šo grāmatu un zinu, kur tā ir, bet man tās nav.
- Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, teica Džons Fā. Stāstiet tālāk, kā šī ierīce darbojas.
- Te ir trīs vadāmi rādītāji, skaidroja Ferders Korems, ar kuru palīdzību var uzdot jautājumu. Nostādot tos pret trim simboliem, jūs varat uzdot jebkuru jautājumu, jo katram simbolam ir daudz līmeņu. Kad jautājums ir noformulēts, brīvais rādītājs griežas riņķī un rāda uz vairākiem simboliem, kas arī ir atbilde.
- Bet kā tas var zināt, kādā līmenī ir tavas domas jautājuma uzdošanas brīdī? vaicāja Džons Fā.
- Nu, pats jau tas nezina. Tas darbojas tikai tad, ja vaicātājs patur šos līmeņus prātā. Pirmkārt, ir jāzina visas šīs nozīmes, bet to var būt tūkstošiem un vairāk. Tad tās jāpatur prātā, nesatraucoties un nespiežot dot kādu konkrētu atbildi, vienkārši jāvēro, kā rādītājs griežas. Kad tas beigs griezties, tu būsi saņēmis atbildi. Es zinu, kā tas darbojas, jo reiz redzēju kādu gudro no Upsalas to darām. Tā ir vienīgā reize, kad agrāk to esmu redzējis. Vai tu zini, ka tā ir ļoti reta ierīce?