- Direktors teica, ka tādi ir tikai seši, Lira teica.
- Lai cik arī to būtu, skaitlis ir ļoti mazs.
- Tu taču turēji to noslēpumā no Koulteres kundzes, kā direktors lika? Džons Fā jautāja.
- Jā. Tiesa, viņas dēmons bija ielīdis manā istabā. Un esmu pārliecināta, ka viņš to atrada.
- Skaidrs. Tad nu tā, Lira, nezinu, vai mēs jebkad uzzināsim visu patiesību, es varu tikai izteikt minējumus. Lords Ezriels bija uzdevis direktoram uzņemties atbildību par tevi un nelaist tavu māti tev tuvumā. Un to viņš arī darīja kādus desmit gadus vai ilgāk. Tad Koulteres kundzes draugi no Baznīcas palīdzēja viņai nodibināt šo Ziedojumu padomi. Kādiem mērķiem, — nav zināms, bet katrā gadījumā viņa ir tikpat ietekmīga persona kā lords Ezriels. Abi tavi vecāki ir no šīs pasaules varenajiem, abi godkārīgi, un Džordanas koledžas direktoram jābalansē starp viņiem abiem.
Bet direktoram ir ļoti daudz pienākumu. Viņam pirmām kārtām jāatbild par koledžu un tās mācību darbu. Ja viņš jūt, ka tas ir apdraudēts, viņam jāveic attiecīgi pasākumi. Bet Baznīcai pēdējā laikā, Lira, ir aizvien lielāka ietekme. Tai ir gan tāda padome, gan šāda padome, klīst baumas par Inkvizīcijas tiesas atjaunošanu nedod Dievs! Un direktors ir spiests lavierēt starp visiem šiem spēkiem. Džordanas koledžai jānostājas Baznīcas pusē, citādi tā neizdzīvos.
Otra direktora rūpe esi tu, mans bērns. Bērnijs Johansens to vienmēr ir zinājis. Džordanas koledžas direktors un pārējie mācībspēki tevi mīlēja kā savu bērnu. Viņi darītu visu, lai tu būtu drošībā, un ne tikai tāpēc, ka bija to apsolījuši lordam Ezrielam, bet pēc pašu vēlēšanās. Tāpēc, ja direktors tevi atdeva Koulteres kundzei, kaut gan bija solījis lordam Ezrielam to nedarīt, viņš, spriežot pēc visa, būs nolēmis, ka tur tev būs drošāk nekā koledžā. Lordu Ezrielu viņš droši vien mēģināja noindēt tāpēc, ka domāja: tas, ko dara lords Ezriels, rada briesmas viņiem visiem un varbūt arī mums, varbūt pat visai pasaulei. Man liekas, ka direktoram bija jāizdara izvēle starp šausmīgiem lēmumiem. Lai ko viņš arī izlemtu, ļaunums ir neizbēgams, bet, ja izvēle būs pareiza, tas būs mazāks nekā nepareiza lēmuma pieņemšanas gadījumā. Lai Dievs mani pasargā no tādas izvēles!
Un, kad direktoram nācās tevi sūtīt prom, viņš iedeva tev simbolu nolasīšanas ierīci un piekodināja to rūpīgi slēpt. Nevaru saprast, kāpēc viņš tev to deva, jo tu taču nemāki ar to rīkoties. Man nav ne jausmas, kas viņam bija prātā.
- Direktors teica, ka tēvocis Ezriels sen atpakaļ uzdāvinājis šo aletiometru Džordanas koledžai, teica Lira, mēģinādama atcerēties ko vairāk. Viņš gribēja teikt vēl kaut ko, bet tad pie durvīm klauvēja, un viņš pārtrauca savu sakāmo. Varbūt direktors gribēja teikt, lai es slēpju aletiometru ari no lorda Ezriela.
- Vai tieši otrādi, Džons Fā piezīmēja.
- Ko jūs gribat teikt, Džon? Ferders Korems jautāja.
- Varbūt direktors gribēja, lai Lira nodod to lordam Ezrielam kā kompensāciju par to, ka viņš mēģinājis viņu noindēt. Varbūt direktors bija sapratis, ka ne jau lords Ezriels ir bīstams. Vai ari domāja, ka lords Ezriels spēs nolasīt šīs ierīces gudrības un atteiksies no sava mērķa. Ja lords Ezriels tiek turēts ieslodzījumā, iespējams, aletiometrs palīdzēs viņu atbrīvot. Tu, Lira, labāk ņem to pie sevis un labi noslēp. Ja jau līdz šim tev neviens aletiometru nav atņēmis, tad man nebūs jābaidās par to ari turpmāk. Bet var pienākt laiks, kad mums šī ierīce būs vajadzīga, un domāju, ka tad mēs viņu tev palūgsim.
Ferders Korems ietina to samta audumā un pastūma meitenei pāri galdam. Lirai bija daudz uzdodamu jautājumu, bet meitene pēkšņi sakautrējās no šī varenā vīra ar mazajām ačtelēm, kas no krunkainās sejas lūkojās tik stingri un laipni.
Tomēr kaut ko viņai noteikti vajadzēja pajautāt.
- Kas bija tā ģiptiete, kas mani auklēja?
- Tā, protams, bija Billija Kostas māte. Viņa tev to nav teikusi, jo es neļāvu, bet viņa zina, par ko mēs šeit runājam, tāpēc tagad tas vairs nav noslēpums.
Tagad ej pie viņas. Tev ir daudz vielas pārdomām, mans bērns. Pēc trim dienām atkal būs sanāksme, un mēs visu apspriedīsim. Uzvedies labi. Arlabunakti, Lira!
-Arlabunakti, lord Fā. Arlabunakti, Ferder Korēm, meitene pieklājīgi novēlēja un, piespiedusi aletiometru pie krūtīm, otrā rokā nesa Panteleimonu.
8 Vilšanās
Lirai nācās pierast pie jaunumiem par savu dzīvi, un tas nevarēja notikt vienā dienā. Uzzināt, ka lords Ezriels ir viņas tēvs, bija kas viens, bet samierināties ar to, ka Koulteres kundze ir viņas māte, nebija nemaz tik viegli. Pirms kādiem diviem mēnešiem meitene par to, protams, būtu priecājusies, bet tagad šis fakts viņu mulsināja.
Bet, kā jau tas Lirai bija raksturīgi, ilgi lauzīt galvu par kaut ko viņa nebija spējīga, jo vajadzēja taču izpētīt Purvu apkārtni un iepazīties ar daudzajiem ģiptiešu bērniem. Nepagāja ne trīs dienas, kad meitene jau meistarīgi (kā pašai šķita) prata vadīt laivu, un ap Liru pulcējās bērnu bari, klausīdamies stāstos par viņas ievērojamo tēvu, ko tik netaisnīgi ieslodzījuši cietoksnī.
- Tātad reiz kādu vakaru uz vakariņām Džordanas koledžā bija ielūgts Turcijas vēstnieks. Viņam bija paša sultāna pavēle nogalināt manu tēvu, vai ne, un pirkstā gredzens ar izdobtu akmeni, kurā bija inde. Kad apkārt padeva vīnu, viņš it kā pastiepa roku virs mana tēva glāzes un iepilināja tajā indi. Tas tika nodarīts tik veikli, ka neviens to neredzēja, bet…
- Kas tā bija par indi? uzstājīgi prasīja kāda bāla meitene.
- īpašas, indīgas Turcijas čūskas inde, Lira fantazēja, ko viņi pievilina, spēlēdami stabuli, un tad pamet tai sūkli, kas piesūcināts ar medu. Čūska tajā iekožas un nevar vairs izraut zobus, tie noķer rāpuli un izsūc tam indi. Vārdu sakot, mans tētis ieraudzīja, ko turks dara, un teica: "Kungi, es ierosinu iedzert par draudzību starp Džordanas koledžu un Izmiras koledžu," tā sauca to koledžu, no kurienes nāca turku vēstnieks. "Un, lai apliecinātu mūsu draudzību," viņš teica, "apmainīsimies ar kausiem."
Nu vēstnieks bija sprukās, jo viņš nevarēja atteikties dzert bez kaut kāda absolūti pārliecinoša iemesla, bet viņš ari nevarēja dzert saindēto vīnu. Vīrs kļuva bāls un paģība turpat pie galda. Bet, kad viņš atžirga, visi turpat vēl sēdēja, gaidīja un lūkojās uz viņu. Nu viņam vajadzēja vai nu iedzert indi, vai atzīties.
- Un ko viņš darīja?
- Viņš to iedzēra. Tad piecas minūtes mocījās, līdz nomira.
- Vai tu to pati redzēji?
- Nē, jo meitenēm nav atļauts uzturēties Lielajā zālē. Bet es redzēju, kā no turienes iznes viņa līķi. Vēstnieka āda bija savītusi kā vecs ābols un acis izvalbījušās. Viņiem tās vajadzēja iespiest atpakaļ…
Un tādā garā.
Pa to laiku visās Purvu valstības malās policija klauvēja pie durvīm, pārmeklēja bēniņus un saimniecības mājas, pārbaudīja dokumentus un izprašņāja visus, kas vien būtu varējuši redzēt mazu, gaišmatainu meiteni. Oksfordā meklēšana noritēja vēl cītīgāk. Džordanas koledžu "izķemmēja" no visputekļainākās noliktavas līdz pat vistumšākajam pagrabam, tāpat arī Gabriela un Sv. Mihaela koledžas, līdz visu koledžu vadītāji izteica vienotu protestu, aizstāvot savas senās tiesības. Lira par savu meklēšanu varēja nojaust vienīgi pēc nepārtrauktās gaisakuģu dzinēju dūkoņas debesīs, kur kursēja dirižabļi. Tā kā bija mākoņains, tos nevarēja saskatīt, turklāt pēc noteikumiem dirižabļiem bija atļauts uzturēties tikai noteiktā attālumā virs apdzīvotām vietām Purvos, bet ej nu sazini, cik tajos bija spiegu? Labāk bija paslēpties, kad izdzirdēja dūkoņu, vai arī pabāzt uzkrītoši gaišos matus zem gumijas kapuces.