Viņa sīki iztaujāja Ma Kostu par savu bērnību. Meitene savija stāstījuma detaļas domu gobelēnos, vēl košākos un daudzkrāsainākos nekā pašas izdomātie, vēl un vēlreiz izdzīvojot bēgšanu no ģiptietes būdas, slēpšanos sienas skapī, uzklausot strīdnieku niknās balsis, zobenu šķindu…
Zobeni? Ak Dievs, meitēn, vai tu sapņo? — Ma Kosta iesaucās. Koultera kungam bija ierocis, un lords Ezriels izsita to viņam no rokas un notrieca vīru zemē ar vienu sitienu. Tad atskanēja divi šāvieni. Kā tad tu to neatminies, tev vajadzētu atcerēties, lai ar' maziņa biji. Pirmais ieroci paķēra un uguni atklāja Edvards
Koulters. Pēc mirkļa izšāva lords Ezriels viņš otrreiz izrāva Koulteram ieroci no rokām un pavērsa pret viņu pašu. Šāviens trāpīja tieši starp acīm un izšķaidīja smadzenes. Tad mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis, lords Ezriels pasauca: "Nāciet ārā, Kostas kundze, un nesiet bērnu šurp," jo tu sacēli tādu brēku, tu un tas tavs dēmons, jūs abi. Tad viņš paņēma tevi, paucināja, uzsēdināja sev uz pleciem un mierīgs un jautrs, kaut mironis tam bija pie kājām, staigāja turpu šurpu, pieprasīja atnest vīnu un lika man satīrīt grīdu.
Ceturto reizi uzklausot šo stāstu, Lira pārliecinājās, ka ir to iegaumējusi, pat papildinājusi dzirdēto ar dažādiem sīkumiem, sākot no Koultera kunga mēteļa krāsas un beidzot ar tiem lietusmēteļiem un kažokiem, kas bija karājušies skapī. Ma Kosta smējās.
Kad Lira palika viena, viņa izņēma aletiometru un noliecās pār to kā mīlnieks pār savas iemīļotās fotogrāfiju. Tātad katram simbolam bija vairākas nozīmes, ko? Vai tiešām viņa nespētu izpētīt, kā tas darbojas? Vai tad viņa nebija lorda Ezriela meita?
Atcerējusies, ko Ferders Korems bija teicis, Lira centās sakoncentrēt uzmanību uz trim dažādiem simboliem, izvēlētiem izlases kārtībā, un nostādīja visus trīs rādītājus pret tiem. Meitene atklāja, ka, ja aletiometru tāpat vien tur plaukstās un īpaši lēni to vēro, turklāt domājot par to, garais rādītājs sāk griezties noteiktāk. Tas nevis haotiski mētājās pa apli, bet mērķtiecīgi pārvietojās no viena simbola pie nākamā. Brīžiem tas apstājās pie trim, brīžiem pie diviem, dažreiz pieciem un vairāk simboliem, un, lai gan Lira no tā visa neko nesaprata, pats process viņai sagādāja nekad agrāk neizjustu dziļu apmierinājumu. Panteleimons bija noliecies pār apaļo ciparnīcu, brīžiem kā kaķis, brīžiem kā pele, grozot galvu līdzi rādītājiem. Vienu vai divas reizes viņus abus skāra kas līdzīgs atklāsmei, it kā saules stars būtu izlauzies caur mākoņiem un apspīdējis lielos, majestātiskos kalnus, kas pavisam negaidīti parādījušies tālumā. Ikreiz, dzirdot pieminam ziemeļus, Lira sajuta tādas pašas trīsas.
Tā pagāja šīs trīs dienas nemitīgā skraidīšanā no laivām uz Zālas salu. Pienāca otrās sanāksmes vakars. Zāle bija vēl pārpildītāka nekā iepriekšējo reizi, ja vien tas vispār bija iespējams. Lira un Kostas ieradās laikā, lai varētu ieņemt vietas pašā priekšā. Kad dziestošais apgaismojums liecināja, ka zāle ir pilna, uz paaugstinājuma iznāca Džons Fā un Ferders Korems un apsēdās pie galda. Džonam Fā nemaz nevajadzēja dot zīmi, lai iestātos klusums, viņš tikai uzlika savas lielās rokas uz galda un palūkojās lejup uz cilvēkiem, kad zāle jau pamira.
- Nu, viņš teica, nu jūs esat izpildījuši visu, ko es lūdzu. Un pat vairāk, nekā es cerēju. Tagad es aicinu sešu ģimeņu galvas šeit augšā, lai atdotu savākto zeltu un pierādītu savus solījumus. Nikolas Roukbij, tu pirmais.
Masīva auguma melnbārdains vīrs uzkāpa uz paaugstinājuma un nolika uz galda smagu ādas somu.
- Tas ir mūsu zelts, viņš teica. Un mēs varam piedāvāt trīsdesmit astoņu vīru palīdzību.
- Paldies, Nikolas, Džons Fā teica. Ferders Korems pierakstīja. Vīrietis nostājās paaugstinājuma aizmugurē, un Džons Fā izsauca nākamo, pēc tam atkal nākamo. Katrs pienāca, nolika somu uz galda un nosauca sadabūto viru skaitu. Kostas bija Stefansku ģimenes vidū, un Tonijs, pats par sevi saprotams, bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem. Lira pamanīja, ka viņa dēmons-vanags mīņājās no vienas kājas uz otru un izplēta spārnus, kad Stefanski lika uz galda naudu un solīja divdesmit triju vīru palīdzību.
Kad visu sešu ģimeņu galvas bija uznākuši, Ferders Korems iedeva sarakstu Džonam Fā, kurš piecēlās, lai uzrunātu klātesošos.
- Draugi, mēs esam savākuši simt septiņdesmit kaujinieku. Esmu lepns un pateicīgs jums. Kas attiecas uz zeltu, spriežot pēc tā svara, jūs esat pamatīgi patukšojuši savas lādes, un arī par to mans sirsnīgs paldies.
Nākamais solis būs šāds. Mēs paņemsim kuģi, brauksim uz ziemeļiem, sameklēsim un atbrīvosim bērnus. Ņemot vērā visu zināmo, iespējams, būs jāpacīnās. Tā nebūs ne pirmā, ne pēdējā reize, bet mums nekad nav bijusi darīšana ar bērnu nolaupītājiem, tāpēc būs jābūt ļoti uzmanīgiem. Bet mājās bez bērniem mēs neatgriezīsimies. Jā, Dērk Vrais?
Piecēlās kāds vīrs un vaicāja: Lord Fā, vai jūs zināt, kāpēc viņi nolaupīja bērnus?
- Mēs dzirdējām, ka tas ir saistīts ar teoloģiju. Viņi veic kaut kādus eksperimentus, bet, tieši kādus, mēs nezinām. Taisnību sakot, mēs pat nezinām, vai bērniem tiek nodarīts kāds kaitējums. Bet, tā vai citādi, neatkarīgi no tā, vai nolaupītājiem ir ļauni vai labi nodomi, viņiem nav nekādu tiesību naktīs slepeni izraut bērnus no ģimenes klēpja. Vai jā, Reimond van Gerit? ,
Vīrs, kurš bija runājis arī pirmajā sapulcē, piecēlās un teica:
- Lord Fā, tas bērns, par kuru jūs teicāt, ka viņu meklē, tagad sēž šeit pirmajā rindā. Es dzirdēju, ka pārmeklē Purva apkārtnē dzīvojošo mājas, šīs meitenes dēļ visu apgriežot ar kājām gaisā. Vēl man ziņoja, ka viņas dēļ tieši šodien parlamentā ir izteikts priekšlikums atcelt mūsu senās privilēģijas. Jā, draugi, viņš sacīja, atbildot uz uztrauktā pūļa murdoņu, viņi grasās pieņemt likumu, kas atceļ mūsu privilēģijas brīvi pārvietoties Purvos. Tāpēc, lord Fā, mēs vēlamies zināt, lūk, ko: kas tas ir par bērnu, kura dēļ mums draud tādas nepatikšanas? Meitene nav ģiptiešu bērns, cik es zinu. Kāpēc sauszemnieku bērna dēļ mēs esam pakļauti tādām briesmām?
Lira palūkojās uz raženo Džona Fā stāvu. Meitenes sirds sitās tik strauji, ka viņa tik tikko saprata ģitpiešu barona atbildi.
- Nu, saki visu līdz galam, Reimond, nekautrējies, Džons Fā teica. — Tu gribi, lai mēs izdodam bērnu tiem, no kā viņa aizbēga, vai ne?
- Nu, varbūt tu gribi, lai viņu izdod, bet varbūt arī ne, Džons Fā turpināja. Bet, ja kādam no jums ir vajadzīgi iemesli, lai paveiktu labu darbu, ņemiet vērā, lūk, ko. Šī meitene nav neviena cita kā lorda Ezriela meita. Ja kāds to ir aizmirsis, es atgādināšu, ka tieši lords Ezriels aizstāvēja ģiptiešus pret turkiem un izglāba dzīvību Semam Brekmenam. Tas bija lords Ezriels, kas ģiptiešiem piešķīra tiesības brīvi pārvietoties pa kanāliem caur viņa īpašumiem. Tas bija lords Ezriels, kas, mums par lielu ieguvumu, parlamentā anulēja ūdensceļu rēķinu. Tas bija lords Ezriels, kas piecdesmit trešajā gadā nakti un dienu cīnījās ar plūdiem un divreiz lēca ūdenī, lai izglābtu pusaudžus Rūdi un Nelliju Kupmenus. Vai jau esat to aizmirsuši? Kauns, kauns, kauns!