Un tagad tas pats lords Ezriels tiek turēts ieslodzīts vistālākajā, aukstākajā, tumšākajā no mežonīgajiem nostūriem — Svalbāras cietoksnī. Vai man jums vēl jāstāsta, kas par radījumiem viņu apsargā? Bet mūsu ziņā ir viņa mazā meitiņa, un Reimonds van Gerits grib atdot viņu varas iestādēm, lai uz brīdi gūtu mieru un klusumu. Vai tā ir, Reimond? Piecelies un atbildi!
Bet Reimonds van Gerits jau bija iegrimis krēslā nekas uz pasaules nespētu viņu piecelt. Zāli pāršalca protestējoši čuksti, un Lira sajuta, kāds kauns pašlaik vīrieti droši vien pārņēmis, bet meiteni pašu pildīja lepnums par savu drosmīgo tēvu.
Džons Fā novērsās un pagriezās pret kādu citu vīru uz paaugstinājuma.
Nikolas Roukbij, es tev uzdodu nofraktēt kuģi un uzņemties tā vadību, kad būsim devušies ceļā. Ādam Stefanski, es vēlos, lai tu uzņemtos atbildību par ieročiem, munīciju un kaujas darbību. Rodžer van Popei, tu būsi atbildīgs par visu pārējo, sākot no pārtikas krājumiem un beidzot ar ziemeļu klimatam piemērotu apģērbu. Saimon Hartman, tu būsi materiālo vērtību uzglabātājs un atbildīgs par mūsu zelta krājumu gudru izlietošanu. Bendžamin de Raiter, tu vadīsi izlūkošanu. Mums jānoskaidro kaut kas nozīmīgs, un es tevi ieceļu par galveno šai jomā. Ziņojumus nodosi Ferderam Koremam. Maikl Kancona, tavs pienākums būs koordinēt mūsu četru līderu darbību. Tu ziņosi man un gadījumā, ja es miršu, stāsies manā vietā un pārņemsi vadību.
Tātad esmu sadalījis pienākumus, kā to paredz mūsu tradīcijas. Ja kāds nav ar to apmierināts, ir tiesīgs brīvi izteikties.
Pēc brīža piecēlās kāda sieviete.
- Lord Fā, vai jūs šai ekspedīcijā ņemsiet līdzi arī sievietes, kas varētu rūpēties par bērniem, kad tie būs atrasti?
- Nē, Nela. Mums jau tā būs maz vietas. Un bērniem, ko mēs atbrīvosim, pie mums vienalga būs labāk nekā tur, kur viņi ir patlaban.
- Bet ja atklājas, pieņemsim, ka bērnus nav iespējams atbrīvot bez sieviešu palīdzības, kas pārģērbušās par sardzēm, auklēm un tamlīdzīgi?
- Jā, par to gan es neesmu padomājis, piebilda Džons Fā. To mēs rūpīgāk izrunāsim apspriežu telpā, es tev apsolu.
Viņa apsēdās, bet piecēlās kāds vīrs.
Lord Fā, es dzirdēju jus teicāt, ka lords Ezriels ir saņemts ciet. Vai jūsu plānos ietilpst viņa atbrīvošana? Ja tas tā ir un viņš ir to lāču varā, kā, man šķiet, jūs teicāt, būs vajadzīgs vairāk nekā simts septiņdesmit vīru. Un, neraugoties uz visu, ko lords Ezriels ir darījis mūsu labā, es tomēr neesmu pārliecināts, vai mums vajadzētu nest tādu upuri.
- Adrian Braks, tev taisnība. Es biju domājis, ka mums vienkārši jātur acis un ausis vaļā un rūpīgi jāvāc informācija, kad būsim ziemeļos. Varbūt mēs varēsim kaut ko darīt viņa labā, bet varbūt arī ne, taču vari man ticēt man uzticētie ļaudis un zelts jebkurā gadījumā netiks izmantoti citiem mērķiem, kā vienīgi bērnu meklēšanai un pārvešanai mājās.
Piecēlās vēl kāda sieviete.
- Lord Fā, mēs nezinām, ko tie Gobleri dara ar mūsu bērniem. Mēs visi esam dzirdējuši šausminošas baumas un nostāstus. Esam dzirdējuši, ka bērniem nav galvu, ka viņi ir pārgriezti uz pusēm un pēc tam sašūti, un kaut ko pārāk šausmīgu, lai to šeit pieminētu. Man patiesi žēl kādu apbēdināt, bet mēs visi esam dzirdējuši šos stāstus, un es vēlos to nest atklātībā. Tāpēc, lord Fā, ja jūs sastapsieties ar kaut ko tik briesmīgu, es ceru, ka tas tiks atriebts bez žēlastības. Es ceru, ka žēlsirdīgas domas un mīksta sirds neatturēs jūsu roku no cirtiena, spēcīga cirtiena, kas satrieks pīšļos šo necilvēcīgo ļaunumu. Esmu pārliecināta, ka tā domā arī visas pārējās mātes, kam Gobleri atņēmuši viņu lolojumus.
Kad sieviete apsēdās, atskanēja skaļa, atzinīga murdoņa. Visā zālē tika piekrītoši māts ar galvu.
Džons Fā nogaidīja, līdz iestājas klusums, un teica:
- Ar manu roku, Margaret, runās taisnīgums. Ja arī es pievaldīšu to ziemeļos, tad tikai tāpēc, lai dienvidos paceltu ar lielāku spēku. Dot triecienu pirms laika ir tikpat slikti kā nošaut garām. Tiesa, tevis teiktajā ir pozitīva aizrautība. Bet, ja pakļausieties jūtām, draugi, jūs izdarīsiet to, no kā es jūs visu laiku cenšos pasargāt: savas jūtas jūs paceļat augstāk par pienākumu, kas mums jāizpilda. Mūsu pirmais darbs ir vispirms izglābt bērnus, tad sodīt vainīgos. Nedrīkst ļauties zemiskām vēlmēm. Mūsu jūtas taču nav galvenais. Ja izglābsim bērnus, bet nespēsim sodīt Goblerus, mēs būsim sasnieguši galveno mērķi. Bet, ja nospraudīsim mērķi sodīt Goblerus un tāpēc nespēsim izglābt bērnus, mēs būsim zaudētāji.
Tici man, Margaret, kad pienāks laiks atriebībai, mēs dosim tādu triecienu, ka viņu sirdis bailēs pamirs. Mēs atstāsim viņus bez spēka. Viņi būs iznīcināti un satriekti, likvidēti un noslaucīti no zemes virsas, sašķaidīti tūkstoš gabalos un izkaisīti visos četros vējos. Arī mans cirvis alkst asiņu, draugi. Tas nav tās redzējis, kopš es piebeidzu kādu tatāru varoni Kazahijas stepēs. Cirvis karājas uz manas laivas klāja un gaida, bet jau saož vējus, kas nāk no ziemeļiem. Tas mani uzrunāja pagājušo nakti, paziņodams, ka ir kaujas gatavībā, bet es atbildēju drīz, draugs, jau drīz. Margaret, tev ir pamats uztraukties par daudz ko, bet par to, ka Džona Fā sirds būs gana cieta, lai īstajā brīdī dotu izšķirošo triecienu, vari nešaubīties. Un šo brīdi noteiks taisnīgums. Ne kaislības.
Vai ir vēl kāds, kas grib vārdu? Lūdzu, runājiet.
Neviens negribēja izteikties, un visbeidzot Džons Fā nozvanīja par zīmi tam, ka sēde beigusies. Zvans bija augstu pacelts, tas skanēja spēcīgi un skaļi, un tā mēles triecās pret zvana sienām, līdz pat griestiem piepildīdamas telpu ar spēcīgu atbalsi.
Džons Fā un pārējie vīri nokāpa no paaugstinājuma, lai dotos uz apspriežu istabu. Lira jutās nedaudz vīlusies. Vai tad viņu šoreiz nesauks līdzi? Tonijs iesmējās.
- Viņiem jāizstrādā plāns, viņš teica. Tu savu darbu esi padarījusi. Tagad rīkosies Džons Fā un padome.
- Bet es vēl neko neesmu paveikusi! Lira protestēja, negribīgi sekojot no zāles izejošajiem pa bruģēto ceļu uz piestātni. Vienīgais, ko es esmu izdarījusi, es aizbēgu no Koulteres kundzes! Bet tas ir tikai sākums. Es vēlos doties uz ziemeļiem!
- Paklausies, Tonijs teica, es tev atvedīšu roņa ilkni, tici man.
Lira bija apvainojusies. Savukārt Panteleimons kā pērtiķis vaibstljās uz Tonija dēmonu, bet tas riebumā aizvēra dzeltenbrūnās acis. Lira aizdzina laivu līdz molam un kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem melnajos ūdeņos karināja aukliņās iesietas laterniņas, lai piesaistītu lielacainās zivteles, kas lēni peldēja visapkārt, un pēc tam caurdurtu tās ar nosmailinātām nūjām, bet ne reizi netrāpīja.
Domās meitene bija apspriežu telpā kopā ar Džonu Fā, tāpēc drīz vien pameta pārējos un pa bruģēto ceļu devās atpakaļ uz zāli. Apspriežu istabā spīdēja gaisma. Logs atradās pārāk augstu, lai tajā ielūkotos, toties varēja sadzirdēt klusu balsu murdoņu iekšpusē.
Tā nu viņa piegāja pie durvīm un piecreiz stingri pieklauvēja. Balsis apklusa, švīkstot tika atbīdīts krēsls, atvērās durvis, un mitros pakāpienus apgaismoja gāzes lampas mājīgā gaisma.
- Jā? jautāja cilvēks, kas bija atvēris durvis.
Aiz viņa muguras Lira varēja redzēt pārējos vīrus, kas sēdēja pie galda, kaudzē kārtīgi sakrautas somas ar zeltu, dokumentus, pildspalvas, glāzes un karafi ar kadiķu degvīnu.