- Es vēlos doties uz ziemeļiem, Lira teica tik skaļi, lai dzirdētu arī pārējie. — Es vēlos doties turp un palīdzēt atbrīvot bērnus. Tāpēc jau es arī aizbēgu no Koulteres kundzes. Un vēl pirms tam es gribēju izglābt savu draugu virtuves zēnu Rodžeru no Džordanas koledžas, ko arī nolaupīja. Es gribu doties turp un palīdzēt. Es pārzinu jūrniecības lietas un varētu veikt Auroras magnētiskos mērījumus, es zinu arī, kuras lāča ķermeņa daļas drīkst ēst, kuras ne, kā ari daudz citu derīgu lietu. Jūs nožēlosiet, ja dosieties ceļā un tad sapratīsiet, ka es jums varēju noderēt, bet būsiet mani te atstājuši. Un, kā tā sieviete pirmīt teica, var gadīties, ka jums vajadzēs sieviešu palīdzību, bet tāpat jums var noderēt ari bērns. Jūs taču to nezināt. Tāpēc jums, lord Fā, jāņem mani sev līdzi, piedodiet, ka iztraucēju jūsu sarunu.
Nu jau Lira bija istabā un visi vīrieši un to dēmoni vēroja viņu, daži uzjautrinādamies, daži naidīgi, bet meitenes acis bija pievērstas vienīgi Džonam Fā. Panteleimons bija viņas rokās, tā zaļās meža kaķa acis spīdēja.
Džons Fā teica: Nevar būt ne runas, ka mēs tevi pakļausim tādām briesmām, tāpēc nejauc sev galvu, bērns. Paliec šeit, palīdzi Ma Kostai un labi paslēpies. Tas šobrīd ir tavs uzdevums.
- Bet es jau mācos nolasīt arī aletiometru. Man ar katru dienu tas kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks! Tas jums noderēs, noteikti noderēs!
Džons Fā pakratīja galvu.
- Nē, viņš teica. Es zinu, ka tava sirsniņa tiecas uz ziemeļiem, bet domāju, ka pat Koulteres kundze tevi negrasījās turp vest. Ja gribi nokļūt ziemeļos, tev nāksies pagaidīt, līdz viss šis tracis beidzas. Tagad gan ej.
Panteleimons klusi nošņācās, bet Džona Fā dēmons pacēlās no krēsla atzveltnes un pielidoja klāt, vēzēdams savus melnos spārnus ne draudīgi, bet it kā atgādinot, kā jāuzvedas. Lira apgriezās, vārnai pārslīdot pār galvu, tad vēlreiz uzmeta skatu Džonam Fā.
Durvis aiz viņas aizcirtās ar noteiktu klikšķi.
- Mēs brauksim turp, meitene teica Panteleimonam. Lai tik viņi pamēģina mūs apturēt. Mēs brauksim!
9 Spiegi
Turpmākajās dienās Lira izstrādāja desmitiem dažādu plānu un visus nepacietīgi atmeta, jo tajos visos bija paredzēts noslēpties, bet kur tu nolīdīsi šaurā laivā? Protams, īstais ceļojums bus ar īstu kuģi, un Lira bija dzirdējusi pietiekami daudz stāstu, tāpēc zināja, ka uz lielā kuģa var paslēpties daudz kur: glābšanas laiviņās, kravas telpā un dažādās tilpnēs. Tikai līdz šim kuģim vispirms bija jānokļūst, un no Purviem tikt ārā varēja, vienīgi ceļojot pa ģiptiešu modei.
Un, pat ja viņa kaut kādā veidā krastā nokļūtu pati, viņa varētu uzkāpt uz nepareizā kuģa. Tas tik būtu joks noslēpties glābšanas laivā un pamosties kaut kur ceļā uz Augšbrazīliju!
Pa to laiku, it kā tīši viņu kaitinot, visapkārt dienu un nakti notika drudžaina gatavošanās ekspedīcijai. Lira neatkāpās no Ādama Stefanska, vērojot, kā viņš izvēlas brīvprātīgos kaujas vienībai. Viņa vajāja Rodžeru van Popelu ar ieteikumiem par to, kas būtu jāņem līdzi: "Vai neaizmirsāt sniega brilles? Vai zināt, kur var dabūt vislabākās Arktikas kartes?"
Visvairāk meitenei gribējās palīdzēt Bendžaminam de Raiteram, izlūkošanas vadītājam. Bet viņš pēc otrās sanāksmes bija nozudis jau pirmajās rīta stundās, un neviens nevarēja pateikt, uz kurieni viņš devies un kad atgriezīsies. Tā kā Bendžamina de Raitera nebija, Lira pielipa Ferderam Koremam.
Man šķiet, ka labāk būtu, ja es jums palīdzētu, Ferder Korēm, meitene teica, jo, iespējams, es par, (lobleriem zinu vairāk nekā jebkurš cits, turklāt pati gandrīz jau kļuvu par vienu no tiem. Varbūt būšu jums vajadzīga, lai palīdzētu izprast mistera Raitera pienestās ziņas.
Vecais vīrs pažēloja neatlaidīgo, izmisušo meiteni un nedzina viņu prom. Viņš runājās ar viņu, klausījās meitenes atmiņās par Oksfordu un Koulteres kundzi un skatījās, kā viņa nolasa aletiometru.
- Kur atrodas tā grāmata ar visiem tiem simboliem? kādu dienu Lira vaicāja.
- Heidelbergā, viņš atbildēja.
- Un vai tāda ir tikai viena?
- Varbūt ir vēl arī citas, bet es esmu redzējis vienu vienīgu.
- Varu derēt, ka vēl viena ir Bodlija bibliotēkā Oksfordā, viņa teica.
Lira nespēja novērst acu no Ferdera Korema dēmona, kurš bija visskaistākais dēmons, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Panteleimons kaķa veidolā bija plāns, pinkains un niknu skatienu, bet Sofonakss tāds bija viņa vārds bija ar dzeltenas krāsas acīm, bezgala elegants, divreiz lielāks, nekā kaķi parasti mēdz būt, un ar biezu spalvu. Kad viņu skāra saule, tā kažoks iemirdzējās tik daudz krāsu bēšās, brūnās, zaļās, riekstu brūnās, kukurūzas dzeltenās, zeltainās, rudenīgi sārtās, mahagoni nokrāsās, ka visas Lira nemaz nosaukt nevarēja. Viņai gribējās pieskarties šim kažokam, paberzēt vaigu gar to, bet to, protams, meitene nedarīja, jo aizskart cita cilvēka dēmonu skaitījās vissmagākais etiķetes pārkāpums. Dēmoni, protams, varēja cits citam pieskarties vai cīnīties cits ar citu, bet aizliegums aizskart svešu dēmonu bija iesakņojies tik dziļi, ka pat kaujoties neviens neuzdrošinājās to darīt. Tas bija aizliegts. Lira neatcerējās, ka kāds viņai būtu mācījis, viņa vienkārši to zināja, tikpat instinktīvi kā to, ka nelaba dūša ir kaut kas slikts, bet labsajūta labs. Tāpēc, lai kā viņa apbrīnoja Sofonaksa spalvu un pat mēģināja iztēloties, kādas sajūtas sniegtu tās aptaustīšana, meitene pat nemēģināja pastiept roku uz kaķa pusi un zināja, ka nekad to nedarīs.
Cik Ferders Korems bija krunkains un nespēcīgs, tik Sofonakss veselīgs un skaists. Iespējams, ka sirmgalvim bija kāda slimība vai arī viņš ticis sakropļots, bet viņš nespēja paiet bez diviem spieķiem, turklāt visu laiku trīcēja kā apses lapa. Tomēr prāts Ferderam Koremam bija ass un skaidrs, un drīz vien Lira iemīlēja večuku tā gudrības un stingrās izturēšanās pret viņu dēļ.
— Ko nozīmē šis smilšu pulkstenis, Ferder Korēm? viņa jautāja, noliekusies pār aletiometru, kad kādā saulainā rītā abi sēdēja laivā. Rādītājs visu laiku atgriežas pie šī simbola.
— Ja vien ielūkojies ciešāk, bieži var rast atbildi. Kas ir tas mazais nieciņš šī te augšdaļā?
Viņa pieliecās tuvāk un pētīja.
- Tas ir galvaskauss!
- Kā tev šķiet, ko tas varētu nozīmēt?
- Nāvi… Vai tā ir nāve?
— Pareizi. Tātad viena no smilšu pulksteņa nozīmēm ir nāve. Faktiski pirmā nozīme ir laiks, bet otrā nāve.
— Vai zini, ko es pamanīju, Ferder Korēm? Bultiņa apstājās pie tā savā otrajā aplī! Pirmajā aplī tā it kā notrīc, bet otrajā apstājas. Vai tas varētu nozīmēt, ka īstā ir otrā nozīme?
- Iespējams. Kāpēc tu tā jautā, Lira?
- Es domāju… — meitene aprāvās, apjautuši, ka nemanot pati bija uzdevusi jautājumu. Es vienkārši izvēlējos trīs attēlus tāpēc, ka… Es domāju par Raitera kungu, vai zināt… Un es izvēlējos čūsku, tīģeli un bišu stropu, lai pajautātu, kā viņam veicas ar izlūkošanu…
- Kāpēc tieši šos simbolus?
- Tāpēc, ka es domāju čūska ir viltīga, kādam jābūt arī spiegam; tīģelis varētu būt zināšanas, nu, tās it kā tiek kaldinātas, bet bišu strops nozīmē čaklu darbu, jo bites smagi strādā. Tātad no smaga darba un viltības nāk zināšanas, vai ne, un tāds jau arī ir izlūka darbs. Tātad es nostādīju rādītājus uz šiem simboliem un domās uzdevu jautājumu, un tad adata apstājās pret nāvi… Kā jūs domājat, vai tas tā varētu būt, Ferder Korēm?