- Aletiometrs darbojas pareizi, Lira. Mēs vienīgi nezinām, vai to nolasām pareizi. Tā ir liela māksla. Nezinu, vai…
Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, pie durvīm atskanēja steidzīgs klauvējiens, un ienāca jauns ģiptietis.
- Atvainojiet, Ferder Korēm, tikko atgriezies Džeikobs Huismans, un viņš ir stipri ievainots.
- Viņš bija kopā ar Bendžaminu de Raiteru, Ferders Korems teica. — Kas noticis?
- Viņš nesaka, teica jaunais vīrietis. Labāk nāciet šurp, Ferder Korēm, jo Džeikobs ilgi nedzīvos, viņam ir iekšēja asiņošana.
Ferders Korems un Lira uzmeta viens otram satrauktus un izbrīnītus skatienus, bet tikai uz mirkli, tad sirmgalvis uz abiem saviem spieķiem aizkliboja, cik ātri vien spēdams, viņa dēmons klusiņām pēdoja viņam pa priekšu. Arī Lira sekoja vīriešiem, degdama nepacietībā.
Jaunais ģiptietis aizveda viņus uz laivu, kas bija piesieta cukurbiešu piestātnē, tur sieviete sarkanā flaneļa priekšautā atvēra tiem durvis. Redzot viņas izbrīnīto, Lirai pievērsto skatienu, Ferders Korems teica: Šai meitenei noteikti jādzird, ko Džeikobs teiks, kundze.
Tad sieviete ieveda viņus iekšā, viņas dēmons-vāvere klusi nolaidās uz koka pulksteņa. Uz kušetes zem izšūtas segas gulēja kāds vīrs, kura bālā seja bija sviedriem klāta un acis žulgainas.
- Es aizsūtīju pēc ārsta, Ferder Korēm, sieviete teica drebošā balsī. Lūdzu, neuztrauciet viņu. Viņš mokās sāpēs. Burtiski pirms pāris minūtēm viņu atveda ar Pītera Hokera laivu.
- Kur ir Pīters?
- Viņš piesien laivu. Pīters lika jūs pasaukt.
- Ļoti labi. Džeikob, vai tu dzirdi mani?
Džeikoba acis pievērsās Ferderam Koremam, kurš
kādu gabaliņu tālāk bija apsēdies viņam pretī uz kušetes.
- Sveiks, Ferder Korēm, — viņš nomurmināja.
Lira palūkojās uz viņa dēmonu. Tas bija sesks baltā krāsā, kas saritinājies klusiņām gulēja saimniekam pie galvas, bet aizmidzis nebija, jo acis tam bija vaļā un tikpat žulgas kā saimniekam.
- Kas notika? Ferders Korems jautāja.
- Bendžamins ir miris, — skanēja atbilde. Viņš ir miris, bet Džerards saņemts gūstā.
Vājinieka balss bija aizsmakusi un elpa ātra. Kad Džeikobs sāka runāt, viņa dēmons, cīnīdamies ar sāpēm, atliecās un nolaizīja saimnieka vaigu. Tas deva viņam spēku turpināt:
- Mēs ielauzāmies Teoloģijas ministrijā, jo no kāda Goblera, ko mēs bijām sagūstījuši, Bendžamins bija uzzinājis, ka tur esot viņu štābs un no turienes tiek dotas visas pavēles…
Viņš atkal apklusa.
- Jūs sagūstījāt Goblerus? Ferders Korems vaicāja.
Džeikobs pamāja un pašķielēja uz savu dēmonu.
Parasti dēmoni nesarunājās ar citiem cilvēkiem, tikai ar savu saimnieku, bet paretam tā gadījās, un nu viņa dēmons ierunājās:
- Mēs Klārkenvelā noķērām trīs Goblerus un piespiedām viņus izstāstīt, kā labā šie strādā, kas tiem dod norādījumus un tā tālāk. Gobleri nezināja, uz kurieni bērni ir aizvesti, teica tikai, ka uz ziemeļiem, uz Lapzemi…
Dēmons apklusa, lai ievilktu elpu, viņa mazās krūtis cilājās, tad tas turpināja.
- Un tā nu Gobleri mums pastāstīja par Teoloģijas ministriju un lordu Borīlu. Bendžamins teica, ka viņš un Džerards Huks mēģinās iekļūt ministrijā, bet Frenss Broukmens un Toms Mendhems lai iet un uzzina kaut ko par lordu Borīlu.
- Vai viņiem tas izdevās?
- Mēs nezinām. Viņi neatgriezās. Ferder Korēm, šķita, ka viņi jau iepriekš zināja, ko mēs grasāmies darīt, bet Frenss un Toms devās meklēt lordu Borīlu un pazuda kā akā.
- Atgriezīsimies pie Bendžamina, Ferders Korems teica, manīdams, ka Džeikoba elpa kļūst ātrāka un viņš no sāpēm aizver acis.
Džeikoba dēmons nepacietīgi un žēlpilni ieņaudējās. Sieviete pienāca tuvāk, ar rokām aizspiedusi muti, bet viņa klusēja, un dēmons vārgā balsī turpināja:
Es, Bendžamins un Džerards devāmies uz ministriju Vaitholā un atklājām kādas sānu durvis, kas netiek pārāk rūpīgi apsargātas, un ārpusē gaidījām, līdz viņi atslēdz durvis un ieiet iekšā. Pēc maza brīža mēs izdzirdējām šausmu kliedzienu un Bendžamina dēmons izlidoja ārā, lūgdams mūsu palīdzību, tad atkal ielidoja iekšā. Mēs izvilkām nažus un metāmies viņam pakaļ, bet iekšā bija tumšs, rēgojās visādas mežonīgas ēnas un skanēja kaut kādi nesaprotami trokšņi. Mēs mētājāmies šurpu turpu, tad augšā izdzirdējām cīņas troksni un pārbīļa kliedzienus, un Bendžamins kopā ar savu dēmonu nokrita no augstajām kāpnēm virs mums. Mans dēmons plivināja spārnus un centās viņu uzcelt, bet nespēja, tie abi sabruka uz akmens grīdas un bija pagalam.
Džerardu mēs tā arī neieraudzījām, vien dzirdējām, ka augšā notiek kautiņš un atskan viņa balss, un bijām no visa šī negaidītā tā pārbiedēti, ka nespējām pakustēties. Tad no augšas tika raidīta bulta, kas dziļi ieurbās mums plecā līdz pat…
Dēmona balss kļuva aizvien vārgāka, un no ievainotā vīra lūpām izlauzās vaids. Ferders Korems noliecās un uzmanīgi pacēla pārklāju: plecu bija caurdūrusi bulta, kuras asais gals atradās asiņu receklī. Bulta bija tik dziļi ieurbusies nabaga cietēja krūtīs, ka ārpusē bija palikuši labi ja kādi piecpadsmit centimetri. Lirai kļuva slikti.
Ārā no piestātnes atskanēja soļu un balsu troksnis.
Ferders Korems piecēlās un teica: — Tas ir ārsts, Džeikob. Mēs nu tagad ejam. Kad tev būs kļuvis labāk, mums būs garāka saruna.
Viņš līdzjūtīgi paspieda sievietei plecu un devās ārā. Piestātnē Lira turējās sirmgalvja tuvumā, jo bija jau sapulcējies ļaužu pūlis, kas sačukstējās un rādija cits citam ar pirkstiem uz laivu. Ferders Korems pavēlēja Pīteram Hokeram tūlīt pat doties pie Džona Fā un tad teica:
- Lira, tiklidz mēs uzzināsim, vai Džeikobs dzivos vai mirs, mums būs vēlreiz jāaprunājas ar aletiometru. Bet pašlaik ej savās gaitās, bērns, mēs tevi pasauksim.
Lira klīda savā nodabā, tad apsēdās niedrājā un sāka mest ūdenī dubļu pikas. Meitene zināja tikai vienu: tas, ka viņa bija iemācījusies nolasīt aletiometru, viņu nevis sajūsmināja vai darīja lepnu, bet gan biedēja. Lai arī kas tas bija par spēku, kas lika griezties rādītājiem, tas uzvedās kā saprātīga būtne.
- Tas noteikti ir kāds gars, Lira noteica, un uz brīdi viņai uzmācās kārdinājums iemest šo mazo lietiņu purva vidū.
- Ja tur iekšā būtu gars, es to redzētu, Panteleimons teica. Kā toreiz to veco spoku Godstovā. Es to redzēju, bet tu ne.
- Gari ir visādi, Lira pārmetoši noteica. Visus taču tu neredzi. Piemēram, tos mirušos zinātniekus toreiz, nu tos, bez galvām? Es viņus redzēju, ja atceries.
- Tie bija tikai nakts murgi.
- Nē. Tie bija visīstākie gari, un tu to zini. Bet, lai kāds arī gars grozītu to sasodīto rādītāju, tas nav šāda veida gars.
- Tas vispār varbūt nemaz nav gars, Panteleimons stūrgalvīgi noteica.
- Kas tad tas var būt?
- Tas varētu būt… Tās varētu būt elementārdaļiņas.
Meitene izsmejoši novaikstijās.
- Varētu gan! viņš neatkāpās. Atceries tās fotodzirnaviņas Gabriela koledžā? Nu, lūk.
Gabriela koledžā bija kāds svēts priekšmets, kas zem melna samta auduma glabājās kapelā uz altāra (Lira tagad to iedomājās), tāpat kā aletiometrs.
Viņa to bija redzējusi, kad kopā ar Džordanas koledžas bibliotekāru gāja tur uz dievkalpojumu. Lūgšanas laikā mācītājs pacēla audumu, un krēslā varēja saskatīt stikla kupolu, zem kura bija kaut kas tik niecīgs, ka to nevarēja ieraudzīt; tad viņš pavilka aukliņu, kas saturēja aizkaru augšdaļu, un kupolu izgaismoja saulstaru kūlis. Tagad nieciņu varēja skaidri saskatīt: tas bija kaut kas līdzīgs mazam vējrādim ar četrām lāpstiņām, kas vienā pusē bija melnas, otrā baltas; gaismai uzspīdot, tās sāka griezties. Kā paskaidroja mācītājs, tas ilustrē mācību par tikumību, jo melnā tumsonība bēg no gaismas, bet baltā gudrība tiecas tai pretī. Lira ticēja viņam vārds vārdā, un, lai kāda arī būtu šīs lietiņas nozīme, bija jauki to vērot. Kā mājupceļā paskaidroja bibliotekārs, tas viss notika fotonu iedarbības dēļ.