- Tie ir Kolbijas ūdeņi, viņš atbildēja. Kolbijas upes grīva. Kad nonāksim pilsētā, mēs pietauvosimies pie Dūmu tirdziņa un kājām dosimies uz doku. Tur būsim pēc kādas stundas vai divām…
Bet kļuva jau tumšs, un plašajā, vientulīgajā ūdens klajumā vienīgā kustība bija tikai viņu laivas slīdēšana, kā arī attālās ogļu baržas tuvošanās spirta rūpnīcai; Lira izskatījās tik nogurusi un uztraukta, viņa bija sēdējusi iekšā tik ilgi, ka Ferders Korems teica:
- Nu, man liekas, ka nekas nenotiks, ja tu uz dažām minūtēm iziesi ārā paelpot gaisu. Par svaigu gan to nevar saukt; svaigs tas ir tikai tad, kad vējš pūš no jūras, bet tu vari pasēdēt augšā uz klāja un palūkoties apkārt, kamēr mēs vēl neesam pārāk tuvu.
Lira pielēca kājās, un Panteleimons tūliņ pārvērtās par kaiju, gatavs izplest spārnus brīvē. Ārā bija vēsi, un, lai gan Lira bija kārtīgi satuntulējusies, viņa drebēja no aukstuma. Turpretī Panteleimons ar skaļu prieka saucienu uzlidoja gaisā un riņķoja ap laivu, te paceldamies, te atkal strauji mezdamies lejup. Lira līksmoja kopā ar viņu, izbaudīdama visu to pašu, un domās centās savu dēmonu provocēt, lai tas izsauc uz sacensībām stūrmaņa dēmonu vecu kraukli. Bet putns ignorēja viņu, slinki sēdēdams uz stūresrata blakus savam saimniekam. Brūnajā ūdens klaidā nebija dzīvības, vienīgi ritmiskais dzinēja troksnis un klusas ūdens čalas zem laivas priekšgala pārtrauca klusumu. Mākoņi bija zemu, taču lietu nesolīja; gaiss zem tiem bija dūmu pievildzis. Vienīgi Panteleimona žilbinošais lidojums ienesa dzīvību un prieku.
Kad viņš atkal pacēlās gaisā no zemā kritiena, izplētis baltos spārnus uz pelēkā fona, viņā ietriecās kaut kas melns. Panteleimons krita uz sāniem, satriekts no pēkšņajām sāpēm, un arī Lira iekliedzās, asi tās sajuzdama. Pirmajam mazajam melnumam sekoja vēl viens; tie kustējās ne kā putni, bet kā lidojošas vaboles, smagi un noteiktā virzienā, turklāt vēl dūkdami.
Panteleimons krita, cenzdamies aizgriezties un nokļūt laivā pie izmisušās Liras, bet melnie punkti turpināja triekties viņā rūkdami, dūkdami un nikni.
Lira gandrīz vai juka prātā Panteleimona un savu baiļu dēļ, bet tad kaut kas pazibēja viņai garām un uzlidoja gaisā.
Tas bija stūrmaņa dēmons; lai cik neveikls un smagnējs tas izskatījās, kraukļa lidojums bija varens un ātrs. Galva Lirai grozījās uz visām pusēm — melnie spārni noplivinājās, baltie nodrebēja un mazais, melnais radījums nokrita uz darvotā kajītes jumta meitenei pie kājām, bet Panteleimons nolaidās uz viņas izstieptās rokas.
Pirms Lira sāka to žēlot, Panteleimons pārvērtās par meža kaķi un metās virsū radījumam, nogrūzdams to no jumta malas, kur tas bija uzrāpies paglābties. Panteleimons turēja to cieši savos nagos un palūkojās tumšajās debesīs, kur, melnos spārnus vēzēdams, krauklis meta lokus augstāk un augstāk, dzīdamies pakaļ otram radījumam.
Tad putns veikli laidās atpakaļ un kaut ko noķērca stūrmanim, kurš atteica: Tas ir prom. Nu tik nepalaid to otro… Še… Viņš izkratīja alus paliekas no skārda krūzes, no kuras bija dzēris, un pameta to Lirai.
Meitene tūlīt pat to uzlika virsū savādajai būtnei, kas tur iekšā dūca un mētājās kā maza mašīnīte.
- Turi to un nelaid vaļā, teica Ferders Korems viņai aiz muguras, tad noslīga uz ceļiem un pabāza zem krūzes kartona gabalu.
- Kas tas ir, Ferder Korēm? Lira trīcēdama jautāja.
- Iesim iekšā un apskatīsimies. Ņem uzmanīgi, Lira. Turi stingri.
Garāmejot meitene palūkojās uz stūrmaņa dēmonu, vēlēdamās tam pateikties, bet putna vecās acis bija aizvērtas. Tā vietā viņa pateica paldies stūrmanim.
- Tev vajadzēja palikt iekšā, viņš tikai noteica.
Lira ienesa krūzi kajītē, kur Ferders Korems bija
sameklējis alus glāzi. Viņš palika to zem krūzes, tad apgrieza uz augšu, izvilka kartonu, kas bija starpā, un radījums iekrita glāzē. Vīrs pacēla glāzi, lai labāk varētu saskatīt mazo, nikno būtni.
Tas bija apmēram Liras īkšķa lielumā un tumši zaļš, nevis melns. Virsējie spārni tam bija sacelti kā bizbizmārītei, kad tā uzsāk lidojumu, bet apakšējie sitās tik spēcīgi, ka bija saskatāms viens vienīgs virpulis. Sešas spīļainās kājiņas skrāpējās gar stikla gludo virsmu.
- Kas tas ir? meitene prasīja.
Panteleimons, joprojām meža kaķa veidolā, bija pieplacis galdam netālu no glāzes, un viņa zaļās acis cieši sekoja radījumam.
- Ja tu to pāršķeltu, teica Ferders Korems, — tur iekšā nekā dzīva nebūtu. Katrā gadījumā nekā no dzīvnieka vai kukaiņa. Esmu jau agrāk redzējis vienu šādu eksemplāru, bet nebiju cerējis to sastapt šeit, ziemeļos. Tas ir no Āfrikas. Tam iekšā ir uzvelkamais mehānisms, kam pie atsperes piestiprināts ļaunais gars ar skabargu sirdī.
- Bet kas to varēja atsūtīt?
- Tev nemaz nevajag lasīt simbolos, Lira; tu vari to uzminēt tikpat viegli kā es.
- Koulteres kundze?
- Protams. Viņa ir apceļojusi ne tikai ziemeļus; ari mežonīgajos dienvidos ir daudz dīvainu lietu. Pēdējoreiz es šādu mantiņu redzēju Marokā. Nāvīgi bīstama; kamēr tajā ir ļaunais gars, tā neapstāsies, bet, ja šo garu atbrīvo, tas ir tik mežonīgi ļauns, ka nogalina pirmo ceļā sastapto.
- Bet ko tas šeit darīja?
- Izspiegoja. Esmu nolādēts muļķis, ka ļāvu tev kāpt augšā. Un man vajadzēja ļaut tev iedziļināties šajos trīs simbolos un nepārtraukt tevi.
- Tagad man ir skaidrs! Lira pēkšņi uztraukti iesaucās. Ķirzakas nozīme ir gaiss\ Es to redzēju, bet nezināju, ko tas nozīmē. Es centos saprast un pazaudēju pavedienu.
- Ā, Ferders Korems noteica, tagad ari es saprotu. Tā nebija ķirzaka, lūk, kā, — tas bija hameleons. Hameleons simbolizē gaisu, jo tas ne ēd, ne dzer; tie pārtiek no gaisa.
- Bet zilonis…
- Āfrika, viņš teica, — aha!
Viņi saskatījās. Jo vairāk atklājās aletiometra spēks, jo baisāk viņiem kļuva.
- Tas visu laiku mums vēstījis par šīm lietām, Lira teica. Mums tikai vajadzēja klausīties. Bet ko lai mēs darām ar šo, Ferder Korēm? Vai mēs drīkstam viņu nobeigt, vai kā?
- Es nezinu, ko mēs varam darīt. Vienkārši turēsim viņu ieslēgtu kastē un nekad nelaidīsim ārā. Mani vairāk uztrauc tas otrs, kurš aizbēga. Tagad viņš lido atpakaļ pie Koulteres kundzes, lai pastāstītu, ka ir redzējis tevi. Nolādēts, Lira, es esmu muļķis.
Ferders Korems parakņājās bufetē un izvilka skārda tabakas bundžu apmēram plaukstas lielumā. Tajā glabājās skrūves. Viņš tās izbēra un izslaucīja bundžu ar lupatu, tad ielika tai iekšā glāzi, kuru joprojām sedza kartons.
Pēc nelielas ķezas, kad radījuma viena kāja izlīda ārā un ar pārsteidzošu spēku nogrūda skārda bundžu, viņiem izdevās to iebāzt atpakaļ un cieši uzlikt vāku.
- Tikko būsim uz kuģa, es drošības pēc to aizlodēšu, Ferders Korems teica.
- Bet vai tad uzvilktais mehānisms nevar apstāties?
- Parastais pulksteņa mehānisms var. Bet, kā jau es teicu, šim atsperi uzvelk ļaunais gars, kas uztupināts tās galā. Jo niknāk tas cīnās, jo stingrāk uzvelk atsperi, un spēks ir lielāks. Liekam nu šo draņķi nost…
Viņš ietina bundžu flaneļa drānā, lai apslāpētu nepārtraukto zuzoņu un dūkoņu, un pabāza to zem savas kojas.
Nu jau bija pavisam tumšs. Lira lūkojās pa logu un vēroja, kā pamazām tuvojas Kolbijas ugunis. Smagajā gaisā virmoja bieza migla, un, kad viņi pietauvojās pie Dūmu tirdziņa, visa apkārtne šķita acij izplūdusi. Tumsa pērļu pelēkiem un sudrabainiem vāliem klāja noliktavu ēkas un ceļamkrānus, koka kioskus un akmens mājas ar daudzajiem skursteņiem, no kuriem bija cēlies tirdziņa nosaukums un kuros dienu un nakti smaržīgos ozola malkas dūmos žāvējās zivis. Skursteņu dūmi vēl sabiezināja mitro gaisu, un likās, ka katrs bruģis izstaro patīkamo kūpinātu siļķu, makreļu un mencu aromātu.