Выбрать главу

-   Vai šī ragana dzīvo Trollezundē?

-   Nē, nē. Viņas dzīvo mežos vai tundrā, nejau ostās starp vīriešiem un sievietēm. Raganu pasaule ir mežo­nīgā daba. Bet pilsētā viņām ir konsuls, caur kuru es nosūtīšu viņai ziņu, tas nu ir nešaubīgi.

Lira labprāt būtu vēl paklausījusies kaut ko par raganām, bet vīrieši uzsāka sarunas par kurināmo un krājumiem, līdz visbeidzot meitenei apnika klausīties un viņa devās apskatīt kuģi. Lira aizklīda uz kuģa priekšgalu un drīz vien iepazinās ar kādu zemāka ranga jūrnieku, vispirms apmētādama viņu ar sēkli­ņām, ko bija pietaupījusi no brokastīs ēstā ābola. Tas bija dūšīgs mierīga rakstura virs, un pēc abpusēju lamu tirādes abi kļuva labi draugi. Jūrnieku sauca Džerijs. Viņš pamācīja, ka tad, ja ar kaut ko nodarbojas, jūras slimību tā nejūt un ka pat tādi darbi kā kuģa klāja mazgāšana var sagādāt gandarījumu, ja to veic tā, kā jūrniekam pieklājas. Lirai šī doma ļoti iepatikās, un vēlāk viņa savas segas uz kojas salocīja tā, kā to dara jūrnieki, ari lietas skapī salika pa jūrnieku modei un sacīja nevis "saklāt gultu", bet "nokraut koju".

Kad uz jūras bija aizvadītas divas dienas, Lira nolē­ma, ka viņai der šāda dzīve. Meitene bija apskraidījusi visu kuģi no motorlaivas līdz tiltiņam un drīz vien visu komandu jau sauca vārdos. Kapteinis Roukbijs atļāva Lirai dot signālu holandiešu fregatei, pavelkot tvaika svilpes rokturi, un pavārs pacieta viņas palī­dzību plūmju pudiņa gatavošanā. Vienīgi Džona Fā stingrais vārds atturēja viņu no uzkāpšanas fokmastā, lai vērotu horizontu no "vārnas ligzdas".

Viņi ieturēja kursu uz ziemeļiem, un ar katru dienu kļuva aizvien aukstāks. Kuģa noliktavā sameklēja vas­kadrānas lietusmēteli, ko Liras augumam vajadzēja nedaudz saīsināt. Džerijs iemācīja viņai šūt, un to mei­tene ar prieku arī mācījās, lai gan Džordanas koledžā šāda veida nodarbības bija nicinājusi un izvairījusies no Lonsdeilas kundzes pamācībām. Abi kopā uzšuva aletiometram somiņu no ūdensizturīga materiāla, to Lira varēja nēsāt ap vidu.

-    Katram gadījumam, ja iekritīšu jūrā, meitene noteica. Stingri piestiprinājusi to pie jostas, Lira lietus­mētelī stāvēja pie reliņiem kuģa priekšgalā un vēroja, kā ledainās jūras šaltis apskalo klāju. Paretam viņai uzmācās jūras slimība, it sevišķi, ja sacēlās vējš un kuģis smagi ienira pelēkzaļo viļņu krēpēs. Tad Pante­leimona pienākums bija novērst viņas uzmanību, vētrasputna veidolā traucoties virs viļņiem, jūtot viņa neviltoto prieku skrējienā caur vēju un ūdeni, meitene aizmirsa par savu slikto dūšu. Dažreiz dēmons pat kļuva par zivi un reiz pievienojās delfīnu baram tiem par prieku un pārsteigumu. Pārsalusi Lira stāvēja kuģa priekšgalā un smējās no prieka, kad viņas mīļo­tais Panteleimons, gludens un spēcīgs, iznira no ūdens kopā ar pusduci citu kustīgu, pelēcīgu radījumu. Tas bija jauki, bet arī sāpīgi un sagādāja bažas. Ja nu viņš mīlēja būt par delfīnu vairāk nekā mīlēja viņu?

Liras draugs jaunākais matrozis ari bija turpat. Viņš apstājās, lai sakārtotu brezentu virs priekšējās lūkas, tad ieraudzīja, kā mazās meitenes dēmons spēlējas ar delfīniem. Matroža paša dēmons kaija sēdēja uz kabestāna, galvu paslēpis zem spārna. Viņš saprata, kā meitene jūtas.

—    Es atceros, kad pirmoreiz devos jūrā, mana Belizārija vēl nebija pieņēmusi pastāvīgu veidolu. Es biju tik jauns, un viņai patika būt par delfīnu. Es jau bai­dījos, ka Belizārija paturēs šo veidolu pavisam. Uz mana pirmā kuģa bija kāds vecs jūrnieks, kurš vispār nevarēja doties krastā, jo viņa dēmons bija pieņēmis delfīna veidolu, tāpēc viņš nekad netika prom no ūde­ņiem. Viņš bija brīnišķīgs jūrnieks, pārzināja navigāci­ju labāk par visiem, ko esmu pazinis; viņš varētu kļūt bagāts, darbojoties jūrniecībā, bet viņš nebija laimīgs. Vīrs tā ari neatrada savu laimi līdz pat mūža galam, un viņu apbedīja jūras dzelmē.

-   Kāpēc dēmoniem jāpieņem kāds pastāvīgs veidols? Lira jautāja. Es vēlos, lai Panteleimons vienmēr būtu spējīgs mainīties. Ari viņš to grib.

-   Ak, tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Tā ir daļa no pieauguša cilvēka dzīves. Pienāks laiks, kad tev ap­niks sava dēmona pārvērtības un tu vēlēsies, lai viņš būtu tikai kaut kas viens.

-   Es nekad to nevēlēšos!

-   Un kā vēl. Tu taču gribēsi kļūt pieaugusi tāpat kā visas meitenes. Katrā gadījumā vienam pastāvīgam veidolam ir savas priekšrocības.

-   Kādas tad?

-   Uzzināsi, kas tu esi par cilvēku. Piemēram, Belizārija. Viņa ir kaija, un tas nozīmē, ka es esmu savā ziņā kaija. Es neesmu ne varens, ne spožs, ne skaists, bet esmu spēcīgs vīrs, es izdzīvošu jebkuros apstākļos, vien­mēr būšu paēdis un atradīšu sev draugus. To ir vērts zināt, tiešām vērts. Un, kad tavs dēmons pieņems vienu konkrētu veidolu, tu uzzināsi, kas tu esi par cilvēku.

-    Bet ja nu dēmons pieņem tādu veidolu, kāds tev nepatīk?

-    Nu, tad tu jutīsies neapmierināta, vai ne? Ir pa­pilnam ļaužu, kas vēlētos, lai viņu dēmoni būtu lauvas, bet tie ir vien pūdeļi. Un, kamēr nesamierināsies ar to, kas ir, būs neapmierināti. Veltīgi pārdzīvojumi, tici man.

Bet Lirai likās, ka viņa nekad nekļūs pieaugusi.

Kādu rītu gaisā novirmoja tāda savāda smarža, un kuģa gaita kļuva dīvaina, tas šūpojās no viena sāna uz otru, nevis iegrima un pacēlās kā parasti. Tikko pamo­dusies, Lira uzskrēja uz klāja un kāri palūkojās uz krasta pusi bija tik savādi to atkal ieraudzīt pēc visa šī bez­galīgā ūdens plašuma. Lai gan viņi bija braukuši tikai dažas dienas, Lirai likās, ka okeānā pagājuši jau mēneši. Tieši kuģim pretī pavērās kalni ar zaļām nogāzēm un sniegotām virsotnēm, kā arī maza pilsētiņa ar ostu lejā: koka mājiņas ar stāviem jumtiem, baznīcas tornis, ce­ļamkrānu strēles ostā un kliedzošu kaiju bari. Oda pēc zivīm, bet bija arī vēl citas sauszemes smaržas: priežu sveķu, zemes, kāds dzīvnieku un muskusa smārds un vēl kaut kas auksts, vienmērīgs un mežonīgs: tā varētu būt sniega smarža. Tā smaržoja ziemeļi.

Ap kuģi pulcējās roņi, pabāžot savus klaunu pur­niņus ārā no ūdens, lai pēc tam atkal ar troksni ienir­tu. Mežonīgi auksts vējš rāva šļakatas no baltajām viļņu cepurītēm un pūta cauri Liras vilkādas kažo­ciņam, meitenei drīz vien sāka sāpēt rokas no aukstu­ma un seja kļuva stīva. Panteleimons sermuļa veidolā sildīja Lirai kaklu, bet bija pārāk auksts, lai tāpat vien stāvētu ārā vai pat lai vērotu roņus, tāpēc meitene devās lejā ēst brokastu biezputru un lūkoties ārā pa iluminatora lodziņu.

Ostas ūdeņi bija mierīgi, un, šķērsojot masīvu vilni, Lirai likās jocīgi nesajust šūpošanos. Kopā ar

Panteleimonu meitene vēroja, kā kuģis smagnēji mazpamazām tuvojas piestātnei. Pēc stundas motora trok­snis pieklusa, pāriedams klusā rūkoņā, skanēja da­žādas komandas, balsis no krasta, tika mestas tauvas, nolaists traps, atvērtas lūkas.

-   Ejam, Lira, Ferders Korems teica. Vai tu savāci mantas?

Lira bija sapakojusi savu iedzīvi, cik nu tās vispār bija, jau tūlīt, kad piecēlās un ieraudzīja zemi. Meite­nei tikai vajadzēja aizskriet uz kajīti, paķert somu, un viņa bija gatava gājēja.

Krastā vispirms viņai kopā ar Ferderu Koremu bija jādodas uz Raganu konsulātu. To nebija grūti atrast; visa mazā pilsētiņa koncentrējās ap ostu, un vienīgās lielākās ēkas bija baznīca un gubernatora māja. Ra­ganu konsultāts bija iekārtots zaļi krāsotā koka ēkā ar skatu uz jūru, un, kad viņi piezvanīja, zvana skaņas skaļi atbalsojās klusajā ieliņā.