Viņš atdeva instrumentu atpakaļ Lirai un piebilda:
- Vai drīkstu tev ko pajautāt? Kā tu vari to nolasīt bez skaidrojošās simbolu grāmatas?
- Es vienkārši pilnībā attīru smadzenes no visa liekā un lūkojos tajā tā, it kā skatītos ūdenī. Jāļauj acīm atrast pareizo skata līmeni, jo tas ir vienīgais ceļš, kā to saprast. Nu kaut kā tā, meitene teica.
- Vai es varētu palūkoties, kā tu to dari? konsuls jautāja.
Lira palūkojās uz Ferderu Koremu, vēlēdamās teikt "jā", bet gaidīdama viņa apstiprinājumu. Vecais vīrs pamāja.
- Ko lai jautā? Lira prasīja.
- Kādi ir tatāru nodomi Kamčatkā?
Tas nebija grūti. Lira pagrieza vienu rādītāju pret kamieli, tas nozīmēja Āziju, bet tā savukārt tatārus; otru pret pārpilnības ragu, tas nozīmēja Kamčatku ar tās zelta raktuvēm, bet trešo pret skudru, tas apzīmē darbību, kā ari nodomus un mērķus. Tad viņa klusu sēdēja, paturēdama prātā trīs nozīmju līmeņus, un mierīgi gaidīja atbildi, kas gandrīz tūlīt pat atnāca. Garais rādītājs notrīsēja pret delfīnu, bruņucepuri, bērnu un enkuru, apstādamies pie tīģeļa un mētādamies starp tiem tik sarežģītā gaitā, ko abi vīrieši nesaprata, bet Liras acis vēroja bez izbrīna.
Kad šīs kustības atkārtojās vairākkārt, Lira pacēla skatienu. Viņa pāris reizes samirkšķināja acis, it kā iznākdama no transa.
- Tatāri izliekas, ka uzbruks Kamčatkai, bet patiesībā nemaz negrasās to darīt, jo tas ir pārāk tālu un tad viņiem ļoti jāsaspringst, meitene stāstīja.
- Vai vari pastāstīt, kā tu to uzzināji?
- Viena no delfīna apakšnozīmēm ir spēle, izlikšanās, Lira skaidroja. Es zinu, ka tā ir tieši šī nozīme, jo rādītājs tur apstājās vairākas reizes, bet skaidrs tas kļuva tikai pie šī līmeņa un ne citur. Bruņucepure nozīmē karu, bet abi kopā nozīmē izlikties, ka karos, bet patiesībā nekaros vis. Bērns nozīmē grūtības viņiem būtu pārāk grūti tur iebrukt, un enkurs paskaidro, kāpēc, tāpēc, ka tad viņiem būtu jāsasprindzinās kā nostieptai enkura tauvai. Lūk, tā es to saprotu.
Dr. Lanseliuss pamāja.
- Vareni, — viņš teica. Esmu tev ļoti pateicīgs. Es to neaizmirsīšu.
Konsuls veltīja savādu skatienu Ferderam Koremam, tad atkal palūkojās uz Liru.
- Vai varu palūgt tev nodemonstrēt vēl kādu atminējumu? viņš jautāja. Pagalmā aiz šīs mājas karājas dažas slotas. Vienu no tām izmanto Serafina Pekkala. Vai tu vari pateikt, kuru?
- Jā, — Lira atteica, vienmēr gatava palepoties ar savu prasmi, paņēma aletiometru un aizsteidzās. Meitenei ļoti gribējās ieraudzīt šo slotu, jo raganas parasti lido uz slotām, un to viņa nekad nebija redzējusi.
Kamēr meitene bija prom, konsuls jautāja: Vai jūs zināt, kas ir šis bērns?
- Viņa ir lorda Ezriela meita, Ferders Korems atbildēja. Un viņas māte ir Koulteres kundze no Ziedojumu padomes.
- Un ko vēl jūs par viņu zināt?
Vecais ģiptietis tikai nošūpoja galvu. Vairāk neko. Bet šī meitene ir īpatnēja, nevainīga būtne, un es ļoti uztraucos par viņu. Kā viņa spēj nolasīt šo instrumentu, man nav ne jausmas, bet es viņai ticu, kad viņa to dara. Kāpēc jūs tā jautājat, Dr. Lanselius? Ko jūs par viņu zināt?
- Raganas jau gadsimtiem ilgi runā par šo bērnu, konsuls teica. Jo viņas dzīvo tuvu vietai, kur plīvurs, kas šķir pasaules, ir ļoti plāns. Laiku pa laikam raganas sadzird nemirstīgus čukstus no būtnēm, kas klejo starp pasaulēm. Un tās ir runājušas par bērnu ar varenu likteni, kas nevar tikt īstenots šeit, bet gan viņpus šīs pasaules. Bez šī bērna mēs visi iesim bojā. Tā teica raganas. Bet savs liktenis viņai jāpiepilda, vienīgi pašai par to visu neko nezinot, tikai caur šo neziņu mēs varam tikt glābti. Vai jūs saprotat, Ferder Korēm?
- Nē, Ferders Korems atbildēja, es melotu, ja teiktu jā.
- Tas nozīmē, ka viņai jāļauj kļūdīties. Mēs varam cerēt, ka kļūdu nebūs, bet mēs nedrīkstam viņu izrīkot. Priecājos, ka pirms savas nāves vēl satiku šo bērnu.
- Bet kā jūs zināt, ka tieši šis ir tas īpašais bērns? Un ko jūs domājāt ar tām būtnēm, kas klejo starp pasaulēm? Es nekādi to nespēju saprast, Dr. Lanselius, jo es jūs cienu kā godīgu cilvēku…
Bet, pirms konsuls paspēja atbildēt, atvērās durvis un Lira triumfāli ienāca ar slotu rokās.
- Šī ir īstā! viņa teica. — Es tās visas pārbaudīju, un šī ir īstā, esmu par to pārliecināta.
Konsuls uzmanīgi palūkojās, tad pamāja ar galvu.
- Pareizi, viņš teica. Nu, Lira, tas ir vareni. Tev laimējies, ka tev ir tāda ierīce, un lai tev veicas ar to. Uz atvadām es gribu tev kaut ko iedot…
Konsuls paņēma slotu, nolauza mazu zariņu un pasniedza meitenei.
- Vai viņa ar šo lidoja? Lirai aizrāvās elpa.
- Jā. Visu slotu es tev nevaru atdot, jo tā man ir vajadzīga, lai kontaktētos ar raganu, bet ar šo mazumiņu pietiks. Glabā to.
- Jā, noteikti, viņa atbildēja. Paldies.
Un meitene iestūķēja to somiņā blakus aletiometram. Ferders Korems pieskārās zariņam, it kā laimi vēlēdams, un viņa sejā bija izteiksme, ko Lira agrāk nebija redzējusi, kaut kas līdzīgs ilgām. Konsuls pavadīja viņus līdz durvīm un paspieda roku Ferderam Koremam, bet pēc tam Lirai.
- Es ceru, ka jums veiksies, Dr. Lanseliuss teica un, uz sliekšņa stāvēdams, stindzinošajā aukstumā vēroja, kā viņi aiziet pa mazo ieliņu.
- Viņš jau pirms manis zināja atbildi par tatāriem, — Lira pateica Ferderam Koremam. Man to pavēstīja aletiometrs, bet es skaļi neizpaudu. Tur bija tīģelis.
Domāju, ka viņš tevi pārbaudīja, bērniņ. Bet labi gan, ka tu uzvedies pieklājīgi, jo mēs taču nevaram būt droši, kas viņam pašam īsti ir zināms. Un tas viņa padoms par lāci bija ļoti noderīgs. Nezinu, kā mēs citādi to būtu dabūjuši zināt.
Viņi atrada ceļu uz kamanu depo, kas bija pāris noliktavas pamestā, nezālēm aizaugušā vietā starp pelēku akmeņu kaudzēm un dubļu peļķēm. Drūms vīrs kantorī pavēstīja, ka lāci viņi var satikt pēc darba laika ap sešiem, tikai jāpasteidzas, jo parasti viņš tūlīt pēc tam dodas uz Einarsona bāra pagalmu, kur viņu dzirda.
Pēc tam Ferders Korems aizveda Liru uz labāko drēbju veikalu un nopirka viņai ziemas apģērbu. Viņi iegādājās siltu vējjaku no ziemeļbrieža ādas, jo tā akots ir rets un labi aiztur siltumu, bet kapucei bija āmrijas odere, kas novērš lāsteku veidošanos no cilvēka elpas. Viņi nopirka apakšveļu, ziemeļbrieža ādas apavus un zīda cimdus, kas pavelkami zem pamatīgiem ādas dūraiņiem. Zābaki un dūraiņi bija no ziemeļbrieža priekškāju ādas, jo tā ir ļoti cieta, bet zābaku zoles no bārdainā roņa ādas, kas ir tikpat cieta kā valzirgam, tikai plānāka. Visbeidzot viņi nopirka ūdensnecaurlaidīgu mēteli, kas bija šūts no roņa gandrīz caurspīdīgo zarnu ādas un apkļāva Liru pilnībā.
Ar to visu mugurā, tad vēl ar zīda šalli ap kaklu, vilnas cepuri uz ausīm un pāri galvai pārvilktu kapuci Lirai bija pārāk silti, bet viņi jau vēl brauks uz daudz aukstākiem apgabaliem.
Džons Fā komandēja kuģa izlādēšanu un ar lielu interesi noklausījās, ko bija teicis konsuls, bet vēl vairāk viņu ieinteresēja doma par lāci.
- Mēs šovakar pat aiziesim pie lāča, viņš teica. Vai jūs kādreiz esat runājis ar šādu radījumu, Ferder Korēm?
- Jā, esmu, un arī cīnīties ar tādu nācies, paldies Dievam, nejau vienrocīgi. Mums jāatrod kopīga valoda ar viņu, Džon. Nešaubos, ka cena būs augsta, lācis ir drūms tips, un viegli ar viņu nebūs, bet mums viņš ir vajadzīgs.