- Jā, tas bija tokajietis, teica lords Ezriels. Žēl. Vai tas ir projekcijas aparāts? Uzstādiet, lūdzu, to pie skapja, Torold. Ekrāns būs pie pretējās sienas.
Lira saprata, ka caur skapja durvju spraugu viņa varēs redzēt visu, kas tiks rādits uz ekrāna, un apsvēra, vai tēvocis to bija noorganizējis ar nodomu. Izmantojot troksni, ar kādu kalpotājs izritināja cietā linaudekla rulli un iestiprināja to rāmī, viņa pačukstēja:
- Nu, redzi? Bija vērts nākt, vai ne?
- Varbūt ar', Panteleimons vienkārši noteica savā smalkajā kodes balstiņā. — Bet varbūt arī ne.
Lords Ezriels stāvēja pie kamīna un beidza dzert savu kafiju, ar satumsušu skatienu vērodams, kā Torolds atver projekcijas aparāta futrāli, noņem vāciņus lēcām un pārbauda eļļas tvertni.
- Eļļas vēl ir pietiekami, kungs, viņš teica. Vai man atsūtīt tehniķi?
- Nē, es pats ar to darbošos. Paldies, Torold. Vai vakariņas jau paēstas, Ren?
- Tikpat kā, man liekas, kungs, atbildēja sulainis. Ja es pareizi sapratu mistera Kosona teikto, direktors un viņa viesi nekavēsies, zinot, ka jūs esat šeit. Vai es drīkstu aiznest kafijas paplāti?
- Ņemiet un ejiet.
- Labi, mans kungs.
Viegli palocījies, sulainis paņēma paplāti un aizgāja, Torolds viņam sekoja. Līdzko durvis aizvērās, lords Ezriels uzmeta asu skatienu skapim. Lira gandrīz fiziski sajuta šī skatiena spēku it kā tas būtu izšauta bulta vai šķēps. Tad viņš novērsās un sāka sačukstēties ar savu dēmonu.
Dēmons klusi sēdēja viņam pie sāna, modrs, elegants un bīstams. Viņa zaļās acis, tāpat kā tēvoča melnās, slīdēja pār telpu, līdz apstājās pie zāles durvīm brīdī, kad durvju rokturis pagriezās. Lira nevarēja saskatīt durvis, tikai izdzirdēja, ka pirmais vīrs ienākot aizturēja elpu.
- Direktor, ierunājās lords Ezriels. Jā, es esmu atgriezies. Aiciniet iekšā savus viesus man ir kaut kas ļoti interesants, ko jums parādīt.
2 Ziemeļu ideja
Lord Ezriel, direktors smagi noteica un panāca pretī sasveicināties. Lira no savas paslēptuves vēroja direktora acu skatienu, un tiešām īsu mirkli tas nozibēja galda virzienā, kur bija stāvējusi tokajieša karafe.
- Direktor, lords Ezriels sacīja. Es atnācu pārāk vēlu, lai traucētu jūs pie vakariņu galda, tāpēc apmetas šeit. Sveicināti, rektora vietnieka kungs! Priecājos jūs redzēt, jūs labi izskatāties. Es atvainojos par nepiemēroto apģērbu, bet esmu taisnā ceļā no lidaparāta. Jā, direktor, tokajieša vairs nav. Manuprāt, jūs pašlaik stāvat uz tā. Šveicars to nogāza no galda, bet tā bija mana vaina. Sveicināts, Čaplin! Ar lielu interesi izlasīju jūsu pēdējo rakstu…
Tēvocis kopā ar Čaplinu pagāja malā, un Lirai pilnībā atklājās direktora seja. Tās izteiksme bija nesatricināma, bet dēmons uz viņa pleca raustīja savas spalvas un nervozi mīņājās no vienas kājas uz otru. Lords Ezriels jau bija pārņēmis vadību telpā, un, lai gan viņš centās but laipns un uzmanīgs pret direktoru viņa mājās, bija skaidrs, kam te ir teikšana.
Mācībspēki sasveicinājās ar atnācēju un pulcējās telpā. Cits apsēdās pie galda, cits atpūtas krēslā, un drīz vien istabu piepildīja sarunu troksnis. Lira varēja redzēt, ka viņus bija ieintriģējusi koka lāde, uzstādītais ekrāns un projekcijas aparāts. Meitene labi pazina skolmeistarus te bija gan bibliotekārs, gan rektora vietnieks, inspektors un citi. Šie cilvēki bijuši viņai apkārt visu mūžu, viņi bija mācījuši viņu, rājuši, mierinājuši, dāvinājuši mazas dāvaniņas, dzinuši ārā no augļu dārza. Viņi bija kā ģimene. Šos cilvēkus pat varētu uztvert kā ģimenes locekļus, ja vien viņa zinātu, kas tā ģimene tāda ir. Ja Lira to zinātu, tad visdrīzāk ģimeniskums viņai saistītos ar koledžas kalpotājiem. Zinātniekiem bija kas svarīgāks darāms nekā mēģināt izpelnīties kādas pusmežonīgas puscivilizētas meitenes simpātijas, ko liktenis nolicis viņiem līdzās.
Direktors aizdedzināja spirta lampiņu zem nelielā sildāmtrauka un izkausēja mazliet sviesta, tad iemeta tajā pusduci sagrieztu magoņgalviņu. Pēc maltītes vienmēr pasniedza magones tās apskaidroja prātu, raisīja mēli un veicināja sarunas. Pēc tradīcijas direktors pats tās sagatavoja.
Izmantojot sviesta čurkstoņu un balsu murdoņu, Lira sagrozījās, mēģinot iekārtoties ērtāk. Ar lielām pūlēm viņai izdevās noraut no pakaramā kādu apmetni garu zvērādas mēteli un paklāt to uz skapja grīdas.
Tev vajadzēja ņemt to veco, saplīsušo, čukstēja Panteleimons. Ja iekārtosies pārāk ērti, aizmigsi.
- Ja es aizmigšu, tavs pienākums būs mani uzmodināt, Lira atbildēja.
Meitene apsēdās un ieklausījās sarunās. Tās bija diezgan garlaicīgas, gandrīz vienīgi par politiku un Londonas lomu tajā, nekādu satraucošu ziņu par tatāriem. Grauzdēto magoņu un tabakas patīkamā smarža caur durvju spraugu ieplūda skapī, un Liras galva jau pāris reizes noslīga lejup. Visbeidzot viņa izdzirdēja, ka kāds uzsit pa galdu. Balsis apklusa, un direktors uzrunāja klātesošos.
- Kungi, viņš teica. Domāju, ka nekļūdīšos, mūsu visu vārdā sveikdams lordu Ezrielu ar ierašanos. Viņa vizītes ir retas, bet ļoti nozīmīgas, un, kā noprotu, šovakar viņam ir kas īpašs, ko mums parādīt. Kā mēs visi zinām, šis politiski ir ļoti saspringts laiks. Rīt agri no rīta lordu Ezrielu gaida Lielbritānijas valdībā, tūlīt pēc mūsu sarunas vilciens viņu vedīs uz Londonu, tāpēc izmantosim laiku lietderīgi. Kad viņš būs beidzis runāt, jums droši vien būs kādi jautājumi. Lūdzu, formulējiet tos īsi un konkrēti. Lord Ezriel, vai jūs varētu sākt?
- Paldies, direktor, lords Ezriels atbildēja. Vispirms es jums gribētu parādīt dažus diapozitīvus. Rektora vietniek, man šķiet, ka jūs no šejienes redzēsiet labāk. Varbūt jūs, direktor, pavirzītos tuvāk skapim?
Vecais rektora vietnieks bija gandrīz akls, tāpēc uzaicinājums apsēsties gandrīz pie paša ekrāna izskanēja pieklājīgi, un viņa pārvirzīšanās uz priekšējo rindu nozīmēja, ka direktors sēdēs blakus bibliotekāram tikai kādu nepilnu metru no vietas, kur Lira bija ^saritinājusies skapī. Direktoram iekārtojoties atzveltnes krēslā, Lira dzirdēja viņu murminām:
— Pie velna! Viņš zināja par to vīnu, esmu pārliecināts.
Bibliotekārs atņurdēja: Viņš prasīs finansējumu. Ja viņš uzspiedīs balsošanu…
— Ja viņš to darīs, mums visiem spēkiem tas jāapstrīd.
Projekcijas lampa sāka šņākt, jo lords Ezriels to cītīgi uzlādēja. Lira nedaudz pavirzījās, lai redzētu ekrānu, kur jau mirgoja spoži baltais aplis. Lords Ezriels uzsauca:
- Vai kāds varētu nodzēst gaismu?
Viens no zinātniekiem piecēlās un to izdarīja, telpa iegrima tumsā.
Lords Ezriels sāka:
- Kā jau daži nojums zina, pirms divpadsmit mēnešiem es biju diplomātiskā misijā ziemeļos pie Lapzemes karaļa. Nu, tā vismaz tas tika noformēts. Patiesībā mans īstais mērķis bija doties vēl tālāk uz ziemeļiem, tieši uz ledājiem, lai mēģinātu noskaidrot, kas noticis ar Grummana ekspedīciju. Vienā no pēdējiem ziņojumiem, kas tika nosūtīti uz Berlīnes Akadēmiju, Grummans minējis kaut kādu dabas parādību, kas novērojama tikai ziemeļu zemēs. Mans nodoms bija izpētīt šo parādību, kā arī uzzināt visu iespējamo par Grummana pazušanu. Bet pirmais attēls, ko es jums rādīšu, nav gluži saistīts ar iepriekšminēto.
Tad viņš iestiprināja pirmo diapozitīvu rāmīti un ieslidināja lēcas priekšā. Uz ekrāna parādījās kontrastains melnbalts aplis. Attēls bija uzņemts pilnmēness naktī, un tajā bija redzama attāla koka būdiņa. Būdiņas tumšais siluets izcēlās uz baltā sniega fona, kas iekļāva to un biezā kārtā gulēja uz jumta. Blakus namiņam bija izmētātas daudzas un dažādas lietas, kas Lirai atgādināja kaut ko līdzīgu izklaides parkam uz Jarntonas ceļa: antenas, vadi, porcelāna izolatori viss mirdzēja mēness gaismas apspīdētajā, biezajā sarmā. Priekšplānā stāvēja kāds zvērādās tērpies vīrs, kura seju tik tikko bija iespējams saskatīt, ar it kā sveicinot paceltu roku. Viņam blakus bija kāds mazāks stāvs. Visu spilgti izgaismoja blāvie mēness stari.