Kad tās bija mugurā, viņai savajadzējās uziet uz klāja, un jau pēc mirkļa meitene atvēra durvis uz trapu un izgāja ārā.
Tūlīt viņa pamanīja, ka debesīs notiek kaut kas dīvains. Lira nodomāja, ka tie ir kaut kā savādi izkliedējušies mākoņi, bet Panteleimons nočukstēja:
Aurora!
Meitenes izbrīns bija tik liels, ka viņai vajadzēja pieturēties pie margām, lai nenokristu.
Visu ziemeļu apvārsni klāja neiedomājama lieluma blāzma. Likās, ka no pašām debesīm nokarājas milzīgi maigas gaismas aizkari, kas trīsuļo. Bāli zaļi un rožaini, caurspīdīgi kā vissmalkākais audums, ar milzum platu košsarkanu, kā no pašiem elles ugunskuriem kvēlojošu apakšmalu, tie šūpojās un plīvoja graciozāk par vismeistarīgāko balerīnu. Lirai likās, ka viņa tos pat dzird: neaptveramu, tālu šalkoņu. Šajā netveramajā smalkumā meitene izjuta kaut ko tik dziļu, ko bija jutusi lāča klātbūtnē. Liru aizkustināja šis skaistums aina bija tik brīnišķīga, ka šķita gandrīz svēta. Meitene juta, ka asaras aizmiglo viņai acis, bet tās vēl vairāk atspulgoja burvīgo gaismu, nu jau varavīksnes krāsās. Nemaz ne tik sen viņa bija atklājusi, ka līdzīgā transā nonāk, izvaicājot aletiometru. Varbūt, Lira ar skaidru galvu nodomāja, spēks, kas liek griezties aletiometra adatai, liek mirdzēt Aurorai. Tie pat varētu but Putekļi. Viņa tā nodomāja, domu nepiefiksējot, un drīz vien to aizmirsa un atcerējās tikai daudz vēlāk.
Meitenei tā lūkojoties, aiz caurspīdīgā gaismas plīvura un straumēm izveidojās pilsētas tēls: tur bija torņi un skursteņi, medus krāsas tempļi un kolonādes, plaši bulvāri un saules apmirdzēts parks. Lirai no šī skata sāka reibt galva, it kā viņa lūkotos nevis augšup, bet lejup, kādā nepārvaramā bezdibenī. Tas bija vesels universs, bet ne šajā pasaulē.
Tomēr bija kaut kāda kustiba virs tā, un, mēģinot fokusēt skatienu uz to, viņai apreiba galva un sametās tumšs gar acīm, jo šis mazais, kustīgais nieciņš nebija Auroras vai tālāk esošā universa daļa. Tas kustējās tepat, debesīs virs pilsētas jumtiem. Kad Lira spēja to skaidri saskatīt, viņa bija jau pilnībā atjēgusies un debesu pilsēta bija izgaisusi.
Lidojošais priekšmets tuvojās un izplestiem spārniem riņķoja ap kuģi. Tad planēja lejup, spēcīgi vēzēdams savus varenos spārnus, un visbeidzot nolaidās uz koka klāja netālu no Liras.
Auroras gaismā viņa ieraudzīja lielu putnu, skaistu, pelēku zosi ar koši baltu plankumu uz galvas. Un tomēr tas nebija putns tas bija dēmons, lai gan tuvumā nemanīja neviena cilvēka. Meitenei kļuva baisi.
Putns vaicāja:
Kur ir Ferders Korems?
Pēkšņi Lira aptvēra, kas tas ir. Tas bija klanu karalienes, Ferdera Korema paziņas raganas Serafinas Pekkalas dēmons.
Viņa stostīdamās atbildēja:
- Es — viņš es viņu pasaukšu…
Lira pagriezās un pa trapu noskrēja uz Ferdera Korema kajīti, atvēra durvis un uzsauca tumsā:
- Ferder Korēm! Raganas dēmons ir ieradies! Viņš gaida uz klāja! Viņš pats te ieradās es redzēju, kā viņš nolaižas no debesīm…
Vecais vīrs noteica: Palūdz, lai viņš pagaida mani uz klāja, meitiņ…
Zoss cēli pastaigājās pa kuģa pakaļgalu, lūkodamās apkārt, un darīja to tik eleganti un reizē mežonīgi, ka iedvesa Lirai bailes. Meitenei šķita, ka viņa skatās uz spoku.
Tad uz klāja uznāca Ferders Korems, saģērbies siltajās ziemas drēbēs, un tūlīt aiz viņa Džons Fā. Abi vecie viri godbijīgi paklanījās, un arī viņu dēmoni izrādīja cieņu viesim.
- Sveicināts, — teica Ferders Korems. Esmu priecīgs un lepns tevi atkal redzēt, Kaisa. Vai nāksi iekšā vai runāsim tepat ārā?
- Es labāk paliktu šeit, paldies, Ferder Korēm. Vai jūs esat pietiekami silti saģērbušies, lai kādu brītiņu aprunātos?
Raganas un viņu dēmoni nejuta aukstumu, bet zināja, ka cilvēki to jūt.
Ferders Korems apstiprināja, ka viņi ir pietiekami silti saģērbušies, un jautāja: Kā klājas Serafinai Pekkalai?
- Viņa sūta jums sveicienus, Ferder Korēm, Serafinai klājas labi. Kas ir šie cilvēki?
Ferders Korems viņu iepazīstināja ar Liru un Džonu Fā. Dēmons-zoss cieši palūkojās Lirā.
- Esmu dzirdējis par šo bērnu, tas teica. Raganas par viņu runā. Tātad esat atbraukuši cīnīties?
- Ne jau cīnīties, Kaisa. Mēs gribam atbrīvot mums nolaupītos bērnus. Un es ceru, ka raganas mums palīdzēs.
- Nejau visas. Daži klani sadarbojas ar Putekļu medniekiem.
- Ak tā jūs saucat Ziedojumu padomi?
- Es nezinu, kas tā padome tāda ir. Tie ir Putekļu mednieki. Pirms desmit gadiem viņi ieradās pie mums ar pētniecības instrumentiem. Šie cilvēki mums maksāja par atļauju ierīkot savas pētniecības stacijas uz mūsu zemes un izturējās pieklājīgi.
- Kas tie Putekļi ir?
- Tie nāk no debesīm. Daži saka, ka Putekļi vienmēr tur ir bijuši, citi -, ka tagad krīt. Bet skaidri zināms ir viens: kad cilvēki par tiem izdzird, viņus pārņem lielas bailes un nekas nespēj viņus apturēt, lai uzzinātu, kas Putekļi ir. Bet raganas tie neinteresē.
- Un kur tagad ir šie Putekļu meklētāji?
- Četru dienu gājienā no šejienes uz ziemeļaustrumiem, vietā, ko sauc par Bolvangaru. Mūsu klanam nav noslēgta vienošanās ar viņiem, un, pildot senu mūsu pienākumu pret jums, Ferder Korēm, esmu ieradies, lai parādītu jums ceļu pie šiem Putekļu medniekiem.
Ferders Korems pasmaidīja, un Džons Fā sajūsmā sasita rokas.
- Liels paldies jums, kungs, viņš teica zosij. Bet sakiet man tā: vai jūs zināt kaut ko vairāk par šiem Putekļu medniekiem? Ko viņi tur tajā Bolvangarā dara?
- Viņi tur ir sabūvējuši metāla un betona ēkas, kā ari dažas apakšzemes kameras. Viņi dedzina kokogļu spirtu, kura ievešana tiem izmaksā dārgi. Mēs nezinām, ar ko viņi nodarbojas, bet gaisā ap tiem vairāku kilometru rādiusā virmo naids un bailes. Raganas jūt to, ko cilvēki nevar sajust. Ari dzīvnieki vairās no šīs vietas. Tur nelido putni, ir izzuduši lemingi un lapsas. Tāpēc arī tāds nosaukums: Bolvangara, ļaunuma lauki. Viņi paši to dēvē citādi, par Staciju. Bet visiem citiem tā ir Bolvangara.
- Un kā viņiem ir ar apsardzi?
- Viņus apsargā ar šautenēm bruņots ziemeļtatāru vads. Zaldāti ir labi, tikai bez prakses, jo, kopš nometne ir uzcelta, neviens tai nav uzbrucis. Turklāt apmetni apjož drāšu žogs, kam ir magnētisks spēks. Varbūt ir vēl ari citi aizsardzības līdzekļi, par kuriem mēs nezinām, jo, kā jau es teicu, mūs tas neinteresē.
Lirai ļoti gribējās uzdot kādu jautājumu, un dēmonszoss to zināja, tāpēc palūkojās uz viņu, it kā dodams atļauju.
- Kāpēc raganas runā par mani? meitene jautāja.
- Tas ir saistīts ar tavu tēvu, ar to, ko viņš zina par citām pasaulēm, dēmons atbildēja.
Teiktais pārsteidza visus trīs. Lira palūkojās uz Ferderu Koremu, kas atbildēja ar mazliet apmulsušu skatienu, tad uz Džonu Fā, kura sejā varēja manīt bažas.
- Citām pasaulēm? viņš teica. Atvainojiet, kungs, bet kas tās varētu būt par citām pasaulēm? Vai jūs domājat zvaigznes?
- Tiešām ne.
- Vai garu pasauli? jautāja Ferders Korems.
- Arī to ne.
- Tā ir tā pilsēta Aurorā? — Lira prasīja. Tā ir, vai ne?
Zoss svarīgi pagrieza galvu uz viņas pusi. Tai bija
melnas acis, ap tām tievi loki debeszilā krāsā, un skatiens bija ciešs.
- Jā, viņa atbildēja. Raganas par citām pasaulēm ir zinājušas jau tūkstošiem gadu. Dažreiz tās var redzēt arī ziemeļblāzmā. Viņas nepavisam nepieder šim Visumam; pat vistālākās zvaigznes ir no šī izplatījuma, bet blāzma parāda pavisam citu Visumu. Ne pārāk tālu no mums, bet saplūdušu ar šo. Šeit, uz šī klāja, ir miljoniem citu pasauļu, kas cita par citu neko nenojauš…