Laikam kādubrīd naktī Džons Fā būs aiznesis Liru uz viņas koju, jo tieši tur viņa pamodās. Nespodrā saule bija zenītā, tikai plaukstas tiesu virs horizonta, tātad ir tuvu pusdienas laikam, Lira nodomāja. Drīz vien, kad viņi būs dziļāk ziemeļos, saules nebūs vispār.
Meitene ātri apģērbās un uzskrēja uz klāja, bet nekas īpašs tur nenotika. Visas mantas bija izkrautas, bija noīrētas kamanas un suņu pajūgi, un tie jau gaidīja; viss bija braukšanas gatavībā, bet vēl nekustējās. Lielākā daļa ģiptiešu sēdēja piepīpētajā kafejnīcā ar skatu uz jūru, ēda sāļos cepumus un dzēra stipru, saldu kafiju pie gariem koka galdiem; virs viņiem sīca un drebēja senlaicīgas lampas.
- Kur ir lords Fā? viņa vaicāja, apsēžoties pie Tonija Kostas un viņa draugiem. Un Ferders Korems? Vai viņi meklē lāča bruņas?
- Viņi runā ar Siselmanu. Tā sauc pilsētas gubernatoru. Tu tātad redzēji lāci, Lira?
- Jā! viņa teica un izstāstīja visu. Kamēr Lira runāja, kāds atgrūda krēslu un pievienojās viņiem pie galda.
- Tātad tu esi runājusi ar veco Joreku? viņš jautāja.
Meitene pārsteigta palūkojās uz jaunpienācēju. Tas
bija garš, tievs vīrs ar plānu melnu ūsu svītriņu, šaurām, zilām acīm un nemainīgu augstprātības un izsmiekla grimasi sejā. Viņš uzreiz atstāja lielu iespaidu uz meiteni, bet Lira nevarēja pateikt, vai vīrietis tai patik vai ne. Svešinieka dēmons bija noplucis zaķis, kas likās tikpat vājš un nepakļāvīgs kā viņa saimnieks.
Vīrs izstiepa roku, un meitene ne bez piesardzības paspieda to.
- Li Skorsbijs, viņš teica.
- Aeronauts! viņa iesaucās. Kur ir jūsu balons? Vai varu tajā iekāpt?
- Pagaidām salocīts, jaunkundz. Tu laikam būsi slavenā Lira? Kā jums gāja ar Joreku Bērnisonu?
- Jūs viņu pazīstat?
- Mēs plecu pie pleca cīnījāmies Tunguskas kampaņas laikā. Velns, es pazīstu Joreku jau sen. Ar lāčiem vispār grūti kopā cīnīties, lai kā arī būtu, bet šis nu ir tāds tips, kādu maz. Džentlmeņi, vai kāds no jums negrib uzspēlēt azartspēles?
Viņa rokās nez no kurienes pēkšņi uzradās kārtis. Vīrietis noplakšķināja kavu.
- Esmu dzirdējis, ka jūs esat īsta kāršu spēlmaņu tauta, Lī Skorsbijs teica, ar vienu roku pārceldams un pārceldams kārtis, bet ar otru izņemdams cigāru no krūšu kabatas, un iedomājos, ka varbūt jūs dotu iespēju vienkāršam Teksasas ceļiniekam pamēroties kāršu spēles prasmē un meistarībā ar jums. Ko teiksiet, džentlmeņi?
Ģiptieši lepojās ar savu kāršu spēles prasmi, un daži vīrieši izrādīja interesi un atbīdīja krēslus. Kamēr viņi ar Lī Skorsbiju vienojās, ko spēlēs un uz kādām likmēm, vīrieša dēmons ar ausīm deva zīmi Panteleimonam, kurš to saprata un, kļuvis par vāveri, pietecēja viņam klāt.
Viņš runāja tā, lai arī Lira, protams, varētu dzirdēt, un meitene saklausīja klusi teikto: Ejiet tūlīt pat pie lāča un runājiet skaidru valodu. Tikko viņi uzzinās, kas notiek, ieročus paslēps citā vietā.
Lira piecēlās un paņēma gabaliņu pikantā pīrāga; neviens neko nebija manījis. Lī Skorsbijs jau dalīja kārtis, un visu uzmanība bija pievērsta viņam.
Bezgalgarās pēcpusdienas dūmakainajā gaismā meitene atrada ceļu uz kamanu depo. Lira zināja, ka viņai tas jādara, tomēr jutās ne savā ādā viņai bija bail.
Varenais lācis strādāja pie paša lielākā betona šķūņa, un Lira stāvēja pie atvērtajiem vārtiem un to vēroja. Joreks Bērnisons izjauca salauztu traktoru: motora pārsegs bija salocīts un iebuktēts, bet viens ritenis sagriezts uz augšu. Lācis norāva metāla pārsegu kā kartona gabalu, pasvārstīja savās lielajās ķetnās, it kā novērtējot tā kvalitāti, tad, ar pakaļkāju pieturēdams aiz viena stūra, iztaisnoja to ar tādu spēku, ka visas iedobes izlīdzinājās un metāla detaļa ieņēma savu agrāko formu. Atbalstījis to pret sienu, viņš ar vienu ķepu pacēla smago traktoru un apgāza uz sāniem, lai apskatītu bojāto riteni.
Tajā brīdī viņš pamanīja Liru. Meitenei šermuļi pārskrēja pār kauliem, jo lācis bija tik milzīgs un svešāds. Lira skatījās uz viņu caur drāšu žogu kādu četrdesmit metru attālumā, un viņai ienāca prātā, ka lācis pāris lēcienos var šo attālumu pārvarēt un pārraut žogu kā kādu zirnekļa tiklu. Meitene gandrīz jau pagriezās, lai mestos bēgt, bet Panteleimons teica: Pagaidi! Es iešu un ar viņu parunāšu.
Acumirklī, pirms viņa spēja to atturēt, dēmons jau bija pāri žogam un pa apledojušo ceļu tuvojās lācim. Blakus bija atvērti vārtiņi, un Lira būtu varējusi viņam sekot, bet bailes neļāva. Panteleimons palūkojās uz viņu un pārvērtās par āpsi.
Meitene saprata, kāpēc viņš tā izdarīja. Dēmoni nevar attālināties no saimniekiem vairāk par dažiem metriem, un tāpēc, ja viņa paliktu stāvam pie žoga, bet Panteleimons būtu putna veidolā, viņš līdz lācim netiktu; tātad viņš vilka Liru sev līdzi.
Meitene kļuva dusmīga un nelaimīga. Panteleimona āpša nagi dūrās zemē, un viņš tik gāja uz priekšu. Tā ir dīvaina un mokoša sajūta, kad dēmons velk cilvēku: pa daļai fiziskas sāpes krūtīs, pa daļai dziļas skumjas un mīlestība. Lira zināja, ka dēmons jūt to pašu. To augšanas procesā ir izmēģinājuši visi pamēģinājuši, cik tālu ir iespējams attālināties, un tad ar lielu atvieglojumu atgriezušies atpakaļ.
Viņš pavilka viņu vēl stingrāk.
- Nevajag, Pan!
Bet dēmons neapstājās. Lācis klusēdams skatījās. Sāpes krūtīs Lirai kļuva aizvien neciešamākas, un pār lūpām izlauzās vaids.
- Pan!
Nu jau meitene bija cauri vārtiem un pa apledojušo ceļu steidzās pie viņa. Dēmons pārvērtās par meža kaķi un ielēca viņai rokās, tad abi cieši piekļāvās viens otram.
- Es domāju, ka tu tiešām…
- Nē…
- Es pat nespēju iedomāties, cik tas var būt sāpīgi…
Tad Lira nikni izberzēja acis un nošņaucās. Dēmons
iekārtojās viņai rokās, un meitene zināja, ka viņa drīzāk ies bojā nekā vēlreiz pieļaus šķiršanos un tādas skumjas tad jau no bēdām un šausmās varētu sajukt prātā. Ja viņa nomirtu, arī tad viņas dēmons būtu kopā ar viņu kā tiem mācībspēkiem toreiz Džordanas koledžas kapenēs.
Nu meitene un viņas dēmons palūkojās uz vientuļo lāci. Tam nebija dēmona. Viņš bija viens, vienmēr viens. Lira sajuta tādu žēlumu un maigumu pret lāci, ka gandrīz izstiepa roku, lai noglāstītu viņa saķepušo kažoku, tikai auksto, mežonīgo acu skatiens viņu atturēja.
- Jorek Bērnison, Lira ierunājās. -Jā?
- Lords Fā un Ferders Korems mēģina nokārtot, lai tu atdabūtu savus ieročus.
Lācis palika nekustīgs un neteica ne vārda. Bija skaidrs, ka viņš izvērtē savas iespējas.
- Es zinu, kur tie ir, meitene teica, — un, ja es tev to pateiktu, tu varbūt pats varētu bruņojumu atdabūt, es nezinu.
- Kā tu zini, kur tas ir?
- Man ir simbolu rādītājs. Man šķiet, ka tas man tev jāpasaka, Jorek Bērnison, ja reiz šie tevi tā apmānījuši. Man tas liekas nepareizi. Viņiem tā nevajadzēja rīkoties. Lords Fā mēģinās pierunāt Siselmanu, bet diez vai viņam izdosies. Un, ja es tev to pateikšu, vai tu nāksi mums līdzi uz Bolvangaru un palīdzēsi izglābt bērnus?
-Jā.
- Es… — Lira negribēja bāzt degunu citu darīšanās, bet ziņkārība tomēr uzvarēja. Meitene pajautāja: Kāpēc tu vienkārši neizgatavo jaunas bruņas, Jorek Bērnison? Te taču ir tik daudz metāla.
- No tiem nav nekādas jēgas. Skaties, lācis teica un ar vienu ķetnu pacēla traktora motora pārsegu, izstiepa otru un pāršķēla metālu kā ar konservu attaisāmo nazi. Manas bruņas ir izgatavotas no debesu dzelzs, tieši man. Lācim bruņas ir tas pats, kas cilvēkam dēmons, kā dvēsele. Tu tikpat labi varētu ņemt, lācis norādīja uz Panteleimonu, un aizvietot viņu ar kaut kādu lelli, kas piebāzta zāģu skaidām. Tāda ir atšķirība. Tātad kur ir manas bruņas?